Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Kā dzima pilsoņi un nepilsoņi

PIETIEK, S. Metuzāls
12.03.2011.
Komentāri (11)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aināra Šlesera doma par Latvijas pilsonības „pārdošanu” par miljonu eiro gabalā ne tuvu nav pirmā spīdošā ideja saistībā ar pilsonības tēmu: Pietiek šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgādā Atēna iznākušā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 atgādina, kā no astoņdesmito gadu beigu idejas, ka ar pilsonības palīdzību varētu ierobežot deficīto preču aizplūšanu, dažu gadu laikā Latvija nonāca līdz nepilsoņu protestiem un pamatīgām domstarpībām ar Krieviju, kā arī faktiski ikgadējai jezgai ap politiķu vēlmēm vēl un vēl pamainīt daudzcietušo pilsonības likumu.

Īpatnais kukainis – LPSR pilsonis

Ideja, ka Latvijai vajadzīga sava pilsonība, pirmoreiz atklātībā parādījās slavenajā 1988. gada Radošo savienību plēnumā, kura nobeiguma rezolūcijā cita starpā bija teikts: „Atzīstot PSRS pilsoņa tiesību statusu, jāizstrādā arī savienotās republikas pilsoņa statuss.” Tobrīd šai idejai bija ne tikai politisks zemteksts, bet arī ekonomisks pamats – lai visādi iebraucēji neizpirktu jau tā pieticīgos pārtikas preču krājumus. Mazliet vēlāk gan atklājās, ka ar šo problēmu galā var tikt arī bez jaunas pilsonības ieviešanas – pietiek nodrukāt cukura, veļas pulvera, šņabja utt. talonus. Tomēr saknes ideja par savienotās republikas pilsonību bija laidusi, un gadu vēlāk, 1989. gada 27. jūlijā, dienas gaismu ieraudzīja Latvijas PSR pilsonības likumprojekts, kas bija tapis Augstākajā Padomē.

Tomēr šis projekts izraisīja tādu tobrīd jau visai ietekmīgu sabiedrisko organizāciju kā Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) iebildumus. Mazāk te pat bija vainīgs pat formulējums „Latvijas PSR pilsonība”, vairāk – apstāklis, ka LNNK un mazliet vēlāk arī LTF vadība atskārta: ja tiks pieņems šāds likums, tad vēlāk varētu rasties problēmas ar 18. novembra republikas atjaunošanu. Te gan domas dalījās, jo daži LTF juristi, piemēram, Ivars Redisons uzskatīja, ka lielu lomu likums nespēlētu, jo tam būtu tikai pagaidu raksturs, toties ar tā palīdzību varētu droši vinnēt Augstākās Padomes vēlēšanas un pēc tām vajadzīgajos amatos salikt savus cilvēkus.

Jebkurā gadījumā, kā uzsvēra viens no šī likumprojekta (un arī nākamo „valdošo” sacerēto pilsonības likumdošanas aktu) oponentiem Māris Grīnblats, Latvijas PSR pilsonības ieviešana draudētu ar problēmu radīšanu ārzemju latviešiem, kuri pirms tam skaitījās Latvijas Republikas un, piemēram, ASV pilsoņi: ja stātos spēkā pilsonības likums tā sākotnējā variantā, tad viņiem teorētiski vajadzētu atteikties no esošās Latvijas pilsonības un kļūt par padomju pilsoņiem, lai tā beigu beigās nonāktu līdz LPSR pilsonībai. Sarežģīts un diez vai reāli īstenojams ceļš.

Taču, kamēr juristi prātoja par LPSR pilsonības plusiem un mīnusiem, tikmēr Augstākā Padome pieņēma kādu citu dokumentu, kas būtiski izmainīja republikā padomju laikā iedibināto kārtību, Proti, tas bija Latvijas PSR Valodu likums. Ja salīdzinām ar jau neatkarības gados pieņemto likumu, tad Latvijas PSR variants bija ļoti maigs un būtībā pavēra iespējas gluži labi iztikt arī bez latviešu valodas zināšanām, kaut gan nu tā oficiāli bija atzīta par valsts valodu. Jā, valsts pārvaldes un valsts organizāciju darbiniekiem, kuru darba pienākumos ietilpa tieša saskare ar cilvēkiem, gan turpmāk bija jāpārvalda latviešu valoda, taču iedzīvotāji dokumentus šīm pašām iestādēm varēja iesniegt arī krievu valodā.

Arī vispārējo izglītību republika ļāva iegūt krievu valodā, toties bija paredzētas valsts finansētas latviešu valodas apguves programmas. Interesanti, ka likums paredzēja brīvu valodas izvēli kongresos un konferencēs, kā rezultātā turpmākos pāris gadus arī Augstākās Padomes sēdes noritēja divās valodās. Tikai 1991. gada beigās Augstākā Padome pieņēma lēmumu atteikties no plenārsēžu sinhronā tulkojuma krievu valodā. Frakcijas Līdztiesība (kurā daļa deputātu ar latviešu valodu galīgi nebija draugos) vadītājs Sergejs Dīmanis to komentēja īsi: „Eju pirkt saviem deputātiem kārtis, dambreti un šahu…”

Pilsoņu komiteju epopeja

Astoņdesmito gadu beigās Tautas frontes vadībā pilsonības jautājuma apspriešana izraisīja ļoti asas diskusijas, kas nebeidzās līdz pat LTF izjukšanai. Būtībā oponenti sadalījās divās nometnēs. Pirmās redzamākais pārstāvis bija Juris Bojārs, kurš uzskatīja, ka par pamatu jāņem spēkā esošie PSRS likumi un jātiecas uz jaunas neatkarīgas valsts veidošanu, bet šādā situācijā visiem republikas iedzīvotājiem tātad būtu jāpiešķir Latvijas PSR pilsonība. Otro grupējumu pārstāvēja M. Grīnblats, Baiba Pētersone un Aigars Jirgens, kuri uzskatīja, ka padomju režīms ir nelikumīgs un tātad jāatjauno 1918. gada 18. novembra republika ar visām no tā izrietošajām sekām, tādēļ nepieciešams par pilsoņiem reģistrēt tikai tos, kas tādi bija 1940. gadā, un viņu pēcnācējus.

J. Bojāra ideja LTF vadības vairākumam diez ko negāja pie sirds, īpaši jau tad, kad acīmredzami tika uzņemts kurss uz pilnīgu neatkarības atgūšanu. Taču arī uz otras idejas ģenerētājiem vadošie tautfrontieši raudzījās diezgan šķībi. Nepatika jo vairāk pieauga brīdī, kad M. Grīnblata grupējums atklāti nostājās uz alternatīvu ceļa – sāka veidot pilsoņu komitejas (pastāv versija, ka to ideju latvieši patapināja no igauņiem) un ķērās pie pilsoņu reģistrācijas. Skaidrs, ka cittautieši uz pilsoņu komiteju aktivitātēm raudzījās ar aizdomām, un, ja arī Tautas fronte būtu atbalstījusi šo pasākumu, tad, visticamākais, tā nelatviešu atbalstu zaudētu vēl ātrāk. To saprata arī frontes līderi, tādēļ LTF nolēma ieturēt mērenāku taktiku un mēģināt valsts neatkarību izcīnīt parlamentārā ceļā, vienlaikus atturoties klaji kritizēt pilsoņu komiteju veidošanu.

Savukārt pilsoņu komiteju aktīvistu plāns bija citādāks un paredzēja reģistrēt pilsoņus, kuri pēc tam ievēlētu Pilsoņu kongresu – būtībā alternatīvu parlamentu. Paralēli pilsoņiem vajadzētu boikotēt Augstākās Padomes vēlēšanas un ar laiku pārņemt varu savās rokās. Tiesa, pat tolaik nevienam tā īsti nebija skaidrs, kā šī varas pārņemšana varētu izskatīties praksē. Taču šādi „sīkumi” nebija šķērslis, lai 1989. gada pavasarī sāktos pilsoņu reģistrācija, un pirmā pusgada laikā vien piereģistrēti bija 214 000 pilsoņu. 1990. gada ziemā „saskaitīto” pilsoņu skaits bija pieaudzis līdz 900 000, taču te jāņem vērā, ka pati reģistrācija vietām norisinājās diezgan pavirši un pēc izplūdušiem kritērijiem, neprasot uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu tiesības uz Latvijas pilsonību. Tādēļ, lai cik tas paradoksāli izklausītos, noritot pilsoņu reģistrācijai pēc pilsoņu komiteju receptes, iespēja tikt pie pilsonības pavērās arī tiem, kas pāris gadus vēlāk tika atzīti par nepilsoņiem.

Sazvērestības teoriju piekritēji jau tolaik izteica aizdomas, ka pilsoņu komiteju ideja varētu būt tapusi Valsts drošības komitejā ar mērķi sašķelt tautu. Piemēram, viena no LTF līderēm Sandra Kalniete savās atmiņās rakstīja: „Gadiem ritot, manas aizdomas, ka tā bija Drošības komitejas kuluāros meistarīgi izstrādāta teorija, ir tikai nostiprinājušās. Atlika tikai raustīt karstgalvjus sev vēlamā virzienā. Labi, ka LNNK vadībā bija cilvēki, kas reālāk skatījās uz politisko spēku samēru Latvijā un, atbalstot pilsoņu reģistrāciju kā vienu no alternatīvām, apzinājās, ka jāizmanto visi ceļi, lai sasniegtu valstisko neatkarību.”

Zināmā mērā negatīvajā attieksmē bija vainīgi arī paši pilsoņu komiteju aktīvisti, kuri brīžam uzvedās diezgan skarbi. Tā Dainis Īvāns savos memuāros atminas, ka 1989. gadā viņa dzīvoklī ar varu ielauzušies vairāki šādi pilsoņu komiteju aģitatori, un pēc šī incidenta arī viņš pats, būdams LTF priekšsēdētājs, sācis nopietnāk uztvert baumas, ka viens otrs „patriots” varētu būt saistīts ar VDK. Turklāt zīmīgi, ka LTF un pilsoņu komiteju ceļi šķīrās arī vēlāk: 1991. gadā jau pēc neatkarības reālās atgūšanas pilsoņu komiteju aktīvisti aicināja latviešus uz pilsoniskās nepakļaušanās akcijām, tā protestējot pret Augstākās Padomes politiku pilsonības un denacionalizācijas jautājumos. Uz kādu laiku piketi Rīgas centrā ar lozungiem Nē nulles variantam! kļuva par ikdienišķu parādību. Izcēlās arī bijušais „helsinkietis” Juris Vidiņš, kurš pat aicināja tautu ķerties pie ieročiem. Tauta gan viņā neieklausījās, un, tā kā tobrīd vēl nebija likuma normas, kas paredzēja kriminālatbildību par aicinājumiem uz vardarbību, J. Vidiņa lozungi palika bez sekām.

Varam vien minēt, kas no „otrā ceļa” gājējiem beigu beigās būtu iznācis, ja vien PSRS nesabruktu tik ātri un negaidīti, ka Pilsoņu kongresa būvēšana būtībā palika pusratā, bet LTF kontrolētajai Augstākajai Padomei visa vara iekrita burtiski rokās. Nav brīnums, ka pēc tik krasa pavērsiena pat paši aktīvākie Pilsoņu kongresa organizētāji uzskatīja par labāku mest šo ieceri pie malas un kandidēt uz oficiālo parlamentu, kaut gan tā ievēlēšanas pamatprincipus būtībā bija izstrādājusi tā pati vecā „okupācijas laiku” Augstākā Padome. Tas, ka viņiem tik ātra notikumu gaita bija negaidīta, redzams kaut vai no kādas 1990. gadā publicētas A. Jirgena intervijas: „Domāju, ka nav vērts lolot ilūzijas par Augstāko Padomi. Neviens režīms tik vienkārši nekritīs un nepasludinās pašlikvidāciju. Jaunajā Augstākajā Padomē noteikti būs diezgan daudz liberālo komunistu, kas piekritīs Latvijas PSR apstiprināšanai. (..) Tādēļ, esmu drošs, bez alternatīvas neiztiks.” Jau pēc gada izrādījās, ka bez alternatīvas varēja iztikt gluži labi...

Pēdējais zvans Pilsoņu kongresa idejām pienāca 1993. gada janvārī, kad kongress nolēma piedalīties „prettiesiskajās” 5. Saeimas vēlēšanās. M. Grīnblats, kurš tajā laikā bija Pilsoņu kongresa priekšsēdētājs, skumīgi vēstīja: „Faktiski AP un MK veic pakāpenisku okupācijas un kolonizācijas legalizāciju. (..) Arī lielā pasaule, tajā skaitā demokrātiskā un civilizētā, vairāk respektē nevis likumību, bet spēju efektīgi darboties.” Arī A. Jirgenam atlika tikai pievienoties šim kaut sakāvnieciskajam, toties reālpolitiskajam viedoklim: „Situācija ir tāda, ka lielākā daļa pilsoņu tomēr ir piereģistrējušies, jo varas iestādes to panāca ar spiediena metodēm. Tādēļ aicināt boikotēt vai ne vairs nav jēga.”

„Pilsoņu reģistrācijas aktīvisti lidinājās tādās tiesiskā tīruma debesīs, ka jābrīnās, kā viņi vispār bija spējīgi uz jebkādu konkrētu rīcību okupācijas apstākļos. Laimīgā kārtā paši teorētiķi nepieturējās pie sludinātā burta gara, bet atšķīra vēlamo no esošā,” – tā vēlāk diezgan indīgi piezīmēja S. Kalniete. Vienlaikus gan viņa arī atzina, ka savs labums no nacionālradikāļiem tomēr bijis: „Lai cik dogmatiski tobrīd šķita M. Grīnblata un B. Pētersones raksti, tomēr tieši viņu nesamierināmā nostāja tik būtiskajā pilsonības un valstiskuma pēctecības jautājumā padziļināja sabiedrības kopējo izpratni par šiem jautājumiem un lika apzināties īslaicīga pragmatisma bīstamību Latvijas nākotnei.”

Nost ar „nulles variantu”!

Tautas fronte tomēr uz pilsonības jautājumu raudzījās pragmatiskāk, un kādu laiku tās vadība diezgan nopietni sliecās uz „nulles varianta” atbalstīšanu, kas ļautu pie pilsonības tikt visiem republikas iedzīvotājiem (tāds tika pieņemts kaimiņzemē Lietuvā). Arī viens no LNNK līderiem Einars Repše 1990. gadā bija viens no mērenākajiem politiķiem, iesakot pilsonību piešķirt ne tikai 1940. gada pilsoņiem un viņu pēctečiem, bet arī visiem pārējiem, kas to vēlētos un „kaut nedaudz zinās valsts vēsturi, kultūru un valodu.” Līdzīgi domāja arī Anatolijs Gorbunovs, kurš, stājoties AP priekšsēdētāja amatā, 1990. gada maijā deklarēja: „Kā jūs zināt, es iestājos par nulles variantu, proti, ikviens Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs var kļūt par Latvijas pilsoni. (..) Mums nav jākavējas visas pasaules priekšā nākt klajā ar oficiālām garantijām, ka PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem, kas ieradušies Latvijā pēc kara, nav jābaidās par savu nākotni pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas.”

Vēlākais Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs grāmatā Cena ņezavisimosti gan apgalvoja, ka bijis arī cits variants: ļaut uz pilsonību pretendēt visiem, kas to vēlas, taču pieteikumus pieņemt tikai neilgu laika periodu, kura laikā tad cilvēkiem būtu jāizšķiras, kādu pilsonību ņemt – Latvijas vai PSRS. Šo variantu atbalstījis arī premjerministrs Ivars Godmanis, taču aina radikāli mainījusies pēc 1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanām, kad LTF vadība izlēmusi pilsonības jautājuma risināšanu atlikt uz vēlāku laiku. „Diemžēl izvēlētā taktika bija šāda – vilkt laiku. Pildīt priekšvēlēšanu solījumus un pieņemt „nulles variantu” negribējās, savukārt apstākļu, lai pieņemtu ierobežotu variantu, nebija, tādēļ arī vilka laiku. (..) Vārdu sakot, novilka līdz pučam un PSRS sabrukumam. Un, kad no Maskavas puses vairs nekas nedraudēja, tad 1991. gada oktobrī arī pieņēma variantu par pilsonības atjaunošanu,” stāsta B. Cilēvičs.

Diezgan līdzīgās domās arī ir viens no bijušajiem LTF aktīvistiem un bijušais Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, kurš uzskata, ka pēc 1991. gada augusta puča daļa jaunās varas elites nosprieda – krieviski runājošo iedzīvotāju atbalsts cīņā par brīvību vairs nav īpaši nepieciešams: „Krievija – vāja, Rietumi mūs uz rokām nēsā – tātad nu visu varam! Šādā situācijā tika atlaistas bremzes, un notika pārmaiņas, kuru rezultātā daļa latviešu politiskās elites nosprieda: „Kamdēļ gan mums iet kopā ar viņiem? Mēs taču vieni paši varam!” Un tad arī sākās šis „juridiskais ceļš”: mēs atjaunojam Pirmo republiku, bet viņi lai trīs gadus pagaida likumu par pilsonību.”

Interesanti palūkoties, ko tad par visu to domāja paši republikas iedzīvotāji. To uzzināt mums ļauj aptaujas rezultāti, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze Sovetskaja Molodjož. Aptaujājot gandrīz 25 000 iedzīvotāju, bija noskaidrots, ka 68 procenti nelatviešu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēlētos palikt te dzīvot, bet Latvijas pilsonību gribētu saņemt 54 procenti nelatviešu. Jāpiezīmē gan, ka, saskaņā ar šīs aptaujas datiem, apmēram puse nelatviešu krietni labprātāk dzīvotu Padomju Savienībā, nevis neatkarīgā Latvijā. Nav brīnums, ka nekādas ļoti pozitīvas pārmaiņas no neatkarības nelatvieši atšķirībā no visumā optimistiski noskaņotajiem latviešiem negaidīja: 71 procents prognozēja, ka drīz sāksies bezdarbs, 62 procenti gaidīja nelatviešu diskrimināciju (līdzīgi domāja tikai septiņi procenti latviešu), bet 56 procentus baidīja gaidāmās pārtikas sagādes problēmas.

Parlamentārās batālijas

Pēc reālās neatkarības atgūšanas 1991. gadā sākās cīņas par pilsonības jautājumu nākamais raunds. Taču brīvības apstākļos runas par „nulles variantu” vairs nebija modē. „Ja mēs akceptējam nulles variantu, tas konsekventi noved pie tā, ka Latvijā nav krievu minoritātes un latviešu vairākuma, bet Latvija kļūst par divkopienu valsti. (..) Nulles variants ved nevis pie integrācijas, bet faktiski pie aparteīda un satelīta grupu tālākas eksistēšanas,” pareģoja parlamenta Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, un viņa teiktais radīja dzirdīgas ausis kolēģu vidū – īpaši jau to, kuri nolēma visu likt uz nacionālās kārts.

„1991. gada 15. oktobrī pēc vairāku nedēļu apspriešanas notika pirmais balsojums par pilsonības atjaunošanas priekšlikumu paketi. Manuprāt, tie nebija ne īpaši labi, ne arī īpaši slikti. Tomēr priekšroka tika dota Pilsoņu komitejas risinājumam, kam līdz šim Tautas fronte nebija piekritusi. Es joprojām uzskatīju, ka pilsonība līdztekus atjaunojamajai ir arī nepilsoņu izvēles, latviešu valodas zināšanas un lojalitātes jautājums. Man tik tiešām nebija saprotams, kādēļ tā nav atņemama pilsonim [Alfrēdam] Rubikam un pilsonim [Ojāram] Potreki, kādēļ to nevar izvēlēties dzimtenē atgriezies Krievijas latvietis, cilvēks, kas Latvijas brīvību aizstāvējis uz janvāra barikādēm. Turklāt dubultpavalstniecības liegšana Krievijā dzīvojošam Latvijas pilsonim un atļaušana Rietumu latviešiem liecināja, ka runa jau nav par principiem, bet gan par dažādu grupu ekonomiskajām interesēm un politisko lobismu. Runa bija arī par fundamentālu stulbumu,” – tik nikni pāris gadus vēlāk pilsonības jautājuma skatīšanas rezultātus Augstākajā Padomē aprakstīja D. Īvāns.

Līdzīgā kārtā vēl 1991. gada rudenī izteicās arī viens no vēlākajiem Kluba 21 un Jaunās partijas dibinātājiem, deputāts Jānis Krūmiņš: „Jautājums par pilsonību ir nopietns, bet šobrīd pārlieku histerizēts. Pilsonības jautājums ir kā Trojas zirgs, kur daži cilvēki, pēkšņi kļūstot par superradikāļiem, zaudē elementāras spriešanas spējas un, deklarējot savu milzīgo „superletiņismu”, vienkārši grib iebraukt nākamajās struktūrās, apzinoties, ka nespēj to izdarīt nekādā citā ceļā.”

Savukārt daudzus gadus vēlāk D. Īvāns jau bija nostājies faktiski J. Jurkāna pozīcijās: „Tad, kad LR AP pieņēma jauno pilsonības likumu, kurš radikāli atšķīrās gan no tā, kas bija ielikts deklarācijā, gan Tautas frontes programmā, es biju vienīgais no TF deputātiem, kurš balsoja pret. Es toreiz uzskatīju, ka tā ir nodevība. Neraugoties uz to, ka politikā liekulība ir parasta lieta, es nevarēju savādāk. Kaut kāds godaprāts atturēja. Tad, kad vajadzēja aicināt uz barikādēm, es aicināju latviešu un krievu valodā, tātad – uzņēmos atbildību visu cilvēku priekšā. Es nevarēju piedalīties šajā nodevībā, kurā piedalījās visi, sākot ar AP priekšsēdētāju, beidzot ar radikālākajiem deputātiem, kuri laikā, kad pieņēmām Neatkarības deklarāciju, klusēja. Protams, var uzskatīt, ka šajā punktā solīto mēs neesam pildījuši. Tā bija negodīga politika. Bet – tā ir politiskā realitāte, un jārēķinās, ka politikā visu izšķir izdevīgums...”

Vārdu kaujas parlamentā tolaik risinājās tiešām niknas, jo deputātiem nācās izvēlēties starp diviem risinājumiem. Pirmo piedāvāja J. Bojāra vadītā darba grupa ar jaunu ideju: par pilsoņiem pasludināt visus 1940. gada pilsoņus un viņu pēctečus, pagaidām nereglamentējot kārtību, kā pilsonību varētu saņemt pārējie. Otro variantu piedāvāja deputāts Jānis Lagzdiņš, kura piedāvājuma pirmā daļa bija identiska (pilsonību 1940. gada pilsoņiem un pēcnācējiem), taču papildus bija paredzēta iespēja piešķirt pilsonību par īpašiem nopelniem un naturalizēties visiem tiem, kas Latvijā nodzīvojuši 16 gadus (I. Godmanis gan ieteica aprobežoties ar piecu gadu cenzu), pārvalda latviešu valodu un ir gatavs zvērēt uzticību Latvijai.

Vairums, ieskaitot arī frakcijas Līdztiesība deputātus, atbalstīja J. Lagzdiņa variantu. Līdztiesība gan, protams, to darīja ar gariem zobiem. „Es neredzu nekādu lielu atšķirību starp Bojāra lēmumu un Lagzdiņa likumu, taču otrais variants būtu vairāk pieņemams, ja vispār var sacīt, ka Līdztiesībai šeit kaut kas ir pieņemams,” savu pozīciju skaidroja frakcijas vadītājs S. Dīmanis. Tā nu rezultātā tapa lēmums par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem, kurā tika iekļauti J. Lagzdiņa izstrādātie principi. Interesanti, ka sākumā šis lēmums neparedzēja dubultpilsonības iespēju ārzemju latviešiem, taču jau drīz šī norma tika labota.

Labais sliktais pilsonības likums

Taču līdz īsta pilsonības likuma pieņemšanai vēl pailgs laiciņš bija jāpagaida – tik pailgs, ka 1993. gada jūlijā pat Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā Latvijai jau lika manīt, ka pēdējais priekšnoteikums uzņemšanai Eiropas Padomē ir „kaut kāds likums, kas regulē jautājumu par pilsonību”. Pat pēc šī brīdinājuma pagāja vēl gandrīz gads, līdz 1994. gada jūnijā Pilsonības likums tika pieņemts – tiesa, tik izplūdušā variantā, ka Valsts prezidents Guntis Ulmanis pieprasīja pārskatīt, jo ilgi tapušajā likumdošanas aktā par aptuveni 300 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju nebija skaidri pateikts, vai pēc 2000. gada viņiem būs tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem, un tāpat nebija skaidri noteikti ari naturalizācijas pieteikumu izskatīšanas termiņi.

Šoreiz gan Saeima bija operativitātes augstumos, un jau jūlijā likums tika pieņemts ar visiem G. Ulmaņa ieteiktajiem labojumiem, pēc 2000. gada dažādām iedzīvotāju kategorijām paredzot „viļņveidīgu” naturalizāciju. Augustā likums stājās spēkā, bet nākamā gada martā pirmie 107 nepilsoņi jau bija nokārtojuši visus četrus likumā noteiktos – latviešu valodas, vēstures, Satversmes un himnas zināšanu – pārbaudījumus. Vienlaikus jau dažos nākamajos mēnešos pēc likuma pieņemšanas kļuva pilnīgi skaidrs, ka pieņemtais ir kompromisa variants, par kuru laimīgi nav neviena galējā viedokļa paudēji – kamēr nacionāļi vaimanāja, ka faktiski esot pieņemts pilsonības „nulles variants”, Krievija sava prezidenta Borisa Jeļcina runasvīra personā pirmoreiz (kam sekoja vēl neskaitāmas reizes) pievērsās Latvijas pilsonības jautājumiem un jauno likumu, protams, nosauca par diskriminējošu.

Protams, ka arī jaunā redakcija ne visiem bija vienādi laba – turklāt jāatzīst, ka bija paliels pulciņš ļaužu, kam patiešām bija pamats justies īsti apvainotiem. Jānis Jurkāns: „Varu jums minēt gluži reālu piemēru – Vladlens Dozorcevs, kurš Tautas frontē bija valdes loceklis, kurš bija arī Kremlī pie Jeļcina, lai demonstrētu, ka viņš kā krievs, lūk, arī visā te piedalās. Bet pēc pilsonības likuma pieņemšanas viņš šeit visu faktiski zaudēja, un vispirms jau savas politiskās tiesības. Viņu vienkārši izmeta laukā un aizmēza prom. Un viņš nebija vienīgais, kuriem šī valsts pēkšņi kļuva par ļauno pamāti.”

Loģiski, ka ar pilsonības likuma pieņemšanu nekas nebeidzās, – ar to viss tikai sākās. 1995. gada aprīlī Rīgā kā pirmais no nākamajos gados neskaitāmajām ārvalstu amatpersonām un vienkārši interesentiem, kuriem Latvijas pilsonības likumdošana nešķita īsti laba, ieradās Džordžs Soross (tolaik viņu vēl neviens nesaukāja par tīklveida struktūru pārstāvi) un paziņoja – Latvija nesaņemšot Eiropas simpātijas, ja valdība necentīšoties iespējami lielākam cilvēku skaitam ļaut iegūt pilsonību. Vienlaikus nerimās arī nacionāļi – 1996. gadā Tēvzemei un Brīvībai gan neizdevās savākt vajadzīgos 130 tūkstošus parakstu, lai Saeimai tiktu nodots alternatīvais pilsonības likumprojekts, taču tas netraucēja tēvzemiešu „vanadzei” Palmirai Lācei (kura piecus gadus vēlāk partiju gan pameta) jau gadu vēlāk televīzijā paziņot, ka visiem nepilsoņiem būs jābrauc prom: „Tas notiks droši vien deviņdesmit otrajā gadā. Piedošanu, 2002. gadā, vēlākais. Tad mēs pastāvēsim kā nacionāla valsts. Es neākstos. Es nopietni runāju.”

Taču, kamēr izrādījās, ka nacionāļiem esošais pilsonības likums patiesībā šķiet gluži pieņemams, G. Ulmanis 1997. gada sākumā jau sāka kritizēt partijas, ka tās nepietiekami nopietni domājot par minoritāšu jautājuma risināšanu un nedodot jaunas perspektīvas nepilsoņiem, un ārvalstu spiediens soli pa solim noveda pie pilsonības likuma grozījumiem, atceļot naturalizācijas „viļņus”, kuri nu jau tiek dēvēti par „logiem”. Visbeidzot 1998. gadā notika referendums par pilsonības likuma grozījumiem, kurā vairākums nobalsoja pret likuma grozījumu atcelšanu. Nacionāļi prognozēja gandrīz vai katastrofu, taču izrādījās, ka nepilsoņi nemaz nav tik kāri uz pilsonības iegūšanu: 2000. gada vidū oficiālie dati liecināja, ka Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā ieguvuši tikai 30 tūkstoši cilvēku, un ap 2001. gadu valsts pat sāka reklamēt pilsonības saņemšanas iespēju.

Protams, visos nākamajos gados netrūka arī sīkāku ar pilsonības tēmu saistītu jezgu: viegli nebija atbildams jautājums, vai automātiski piešķirt pilsonību visiem latviešiem, un pieņemams lēmums, cik lietderīgi un loģiski ir profesiju aizliegumi nepilsoņiem (piemēram, vēl tikai 1997. gadā Saeima visā nopietnībā nolēma, ka nepilsoņi nedrīkstētu saņemt… farmaceita profesionālās kvalifikācijas sertifikātu); ap 2002. gadu mākoņi savilkās pār Naturalizācijas pārvaldes vadītājas Eiženijas Aldermanes galvu, kad izrādījās, ka pārvaldes darbinieku vidū ir ne mazāk nedaudz korumpētu indivīdu kā bēdīgi slavenajā Pilsonības un imigrācijas deparamentā; vēl pāris gadus vēlāk reizē ar krievu skolu aizstāvības štāba aktīvista Jurija Petropavlovska naturalizācijas procesa nobeigumu aktualizējās jautājums, vai un kā nepiešķirt pilsonību personai, kura atbilst visiem formālajiem naturalizācijas nosacījumiem, bet virknei politiķu šķiet nepietiekami lojāla Latvijas valstij; protams, regulāri gaisu jauca arī mazās partijas ar saviem deokupācijas un dekolonizācijas saukļiem.

Taču, kā norāda sociologs Aigars Freimanis, pilsonības problēmai ir viens veids, kā no tās atbrīvoties, – stiept garumā: „Sabiedriskā doma nogurst. Tas nav gruzis kurpē, kas grauž latviešus vai krievus. Ikdienas dzīve ir saistīta ar pavisam citu problemātiku. Konsekvences, kas izrietēja no pilsonības likuma „cietā” varianta, attiecībā pret nepilsoņu kopu bija pietiekami lielas – gan aktīvās un pasīvās līdzdalības tiesības politikā, gan profesiju ierobežojumi. Taču tad šī problēma pamazām nogura…” Tiesa, kā demonstrēja nākamie gadi – pavisam tomēr nenogura.

Novērtē šo rakstu:

2
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Es iestājos par principu “baznīcu baznīcai”

FotoArvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav vienaldzīga. Kas būs šī izcilā, Rīgai tik nozīmīgā kultūras pieminekļa nākamais saimnieks, ir satraucis baznīcu, Rīgas pašvaldību, kultūras mantojuma ekspertus, Saeimas politiķus, pat valsts prezidentu. Uz izveidojušos situāciju vēlams paskatīties ar vēsu prātu.
Lasīt visu...

21

Nu cik var gvelzt par vīrusu un pandēmiju visādu sviestu?! Kā nav pašiem apnicis!

FotoDivu gadu laikā nebeidz pārsteigt idiotisma līmenis, kas turpina arvien sazelt ap koronavīrusa tēmu, — laikmetā, kad informācija ir tik pieejama kā nekad, jāatceras itāļu teiciens: “Idiotu māte vienmēr ir gaidībās.”
Lasīt visu...

18

Zemes piespiedu nomas attiecības tiek izbeigtas netaisnīgi, uzliekot jaunu slogu dzīvokļu īpašniekiem

FotoPieņemot “Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likumu”, daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem tiek uzlikts jauns, nesamērīgs slogs - viņiem zeme jāizpērk par 100% no kadastrālās vērtības, lai gan vidējā vērtība šiem zemes gabaliem ir 30% no kadastra. Saeimas “Saskaņas” frakcija uzskata šādu pieeju piespiedu nomas attiecību izbeigšanai par netaisnīgu un balsoja pret šo likumu.
Lasīt visu...

18

Glābiet, palīdziet un jūtiet līdzi, zemes baroniem atņem peļņu!

Foto29. oktobrī spēkā stājās Tieslietu ministrijas (TM) izstrādātie un Saeimas pieņemtie grozījumi likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību". Grozījumu izstrādāšanas formālais nolūks – sakārtot attiecības starp zemes un būvju, ēku un dzīvokļu īpašniekiem tā sauktā piespiedu dalītā īpašuma gadījumā. Valsts šīs attiecības visai neveiksmīgi mēģina kārtot jau daudzu gadu garumā, ir vairākkārt ticis grozīts likums, kā arī pieņemti vairāki Satversmes tiesas spriedumi, kuriem vismaz teorijā būtu jābūt kā bākām likumdevējam jauna regulējuma izstrādē.
Lasīt visu...

15

Mums vajag jūsu naudu, lai radītu jums vairāk burvīga satura par slepkavībām un maniakiem

FotoPirms apaļa gada šai datumā dienas gaismu ieraudzīja mūsu lolojums, daudzreiz nomērīts un rūpīgi apčubināts - tam devām izaicinošu vārdu, nosaucot par Klik. Prieks par pašu radīto mums bija liels, bet ļoti īss, jo pandēmijas pirmais gads bija sarežģīts, brīžiem mokošs un pilns neziņas, pat nolemtības par to, kā dzīvosim tālāk. Šodien esam izauguši un pasaule līdz ar mums – esam kļuvuši gudrāki un apdomīgāki, vakcinēti un lepni par nupat 6000 aktīviem abonentiem tiešsaistes žurnālam Klik!
Lasīt visu...

21

Vai tiekam gatavināti Latvijas iznīcināšanai?

Foto“Opozīcija Saeimā iegājusi pilnīgā destrukcijā – iesnieguši virkni priekšlikumu atņemt aizsardzības budžetam vairākus desmitus miljonu eiro... Brīdī, kad pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas mūsu robežu reāli apdraud naidīga kaimiņvalsts. Tas jau līdzinās valsts nodevībai,” tīmeklī raksta Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (NA).
Lasīt visu...

20

Mums ir par maz ministru, vajag vēl, un tad viss būs kārtībā!

FotoLabas pārvaldības princips paredz, ka sabiedrības interesēs valsts pārvalde tiek pastāvīgi uzlabota. Nevienā valstī valsts pārvaldības sistēma nekad nav pilnībā pabeigta un perfekta. Tā ir nepārtraukti jāmodernizē, gan novēršot apzinātās nepilnības, gan ņemot vērā sabiedrības vajadzības un tehnoloģiju attīstību. Arī Latvijā ir labi redzamas valsts pārvaldības vājās vietas.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Es tiešām ļoti gribēju atbalstīt budžetu, bet...

Es tiešām ļoti gribēju atbalstīt budžetu, jo man šķiet, ka laiks ir grūts un premjerministrs Krišjānis Kariņš tiešām ir...

Foto

Levits nespēj vai nevēlas pildīt savus pienākumus un "pazūd aiz savas pils augstajiem mūriem"

Ne tikai Latvijas valsts dibināšanas svētkos, bet arī ikdienā aizvien skaudrāk iezīmējās...

Foto

Lūdzu, manējie, PALIECIET šaizemē!

Smagiem soļiem staigāju pa sava vectēva zemi. Ar dubļiem aplipušos zābakos un nosalušiem pirkstiem, zemjainām plaukstām aukstā zemē stādu ķiplokus, ziemas sīpolus...

Foto

Lai turpina valdīt pavļuti, kariņi, leviti un viņu apkalpotāji rečekisti, fūrmaņi, skrides un citi līdzskrējēji?

Divas valstis, divas pieredzes. Igaunija bez lockdown, Latvija ar. Igaunija ar cilvēcisku...

Foto

Vēstule Augstākajam Debesu Kungam

Es gan tev neticu, bet nezinu, kam citam adresēt savu žēlabu. Man ir laimējies, kopš deviņdesmito gadu sākuma dzīvoju Pierīgas apkaimē. Tuvu...

Foto

Vēstule valsts augstākajām amatpersonām: par palīdzību un atbalstu Latvijas pensionāriem un likumu "Par Valsts pensijām"

Likums "Par Valsts pensijām" paredz, ka ikviens Latvijas pensionārs var prasīt...

Foto

Jaunās paaudzes žurku inde

Tie, kuriem pieder kāds lauku īpašums, šķiet, visi būs saskārušies ar problēmu, vārdā grauzēji, bet vēl precīzāk – žurkas un peles. Grauzēji...

Foto

Nodokļu sistēmas reforma stumj pašnodarbinātos ēnu ekonomikā vai liek doties emigrācijā

Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” Latvijas Republikas Saeimas frakcija, piedaloties balsošanā par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts...

Foto

Paskaidrojošā tautumeita un āža pakaļa

Profesionāla komunikatora deformācija palīdz ķirurģiski paskatīties un karstām situācijām....

Foto

Monumentālā šausmene “Mājsēde 2.0”

Pēc varnešu “pirkstu klikšķa” Latvijā pēkšņi uzliesmoja un tāpat norima kroņa vīrusa epidēmija. “Augšām” pietuvinātajiem šeftmaņiem lokdauns izrādījās “zelta bedre”. Dīkstāves palīdzību...

Foto

Divi miljoni deputātu īpašo pasūtījumu galdam – „baiļu kvotas”

Uz Saeimu  koka šķirstiņā atnestā budžeta prioritātes premjers raksturoja šādi:  “2022.gadā ir trīs lieli virzieni – Latvijas...

Foto

Pavasaris ir tuvu vai tālu atkarībā no pacietības līmeņa

Pēc valdības sarunu atšifrējuma publicēšanas fakts, ka šie politikāņi vēl ir savos amatos, ir apkaunojums demokrātijai....

Foto

Par to, kāpēc pie mums mirstība no kovida ir astoņreiz augstāka, es paklusēšu

Šodien mēs atgriežamies no mājsēdes - vakcinētiem cilvēkiem būs brīvāka dzīve. Nevakcinētajiem dodam vēl...

Foto

Par situāciju Latvijas medicīnā un iespējamiem risinājumiem

Cik zināms, valstī iedzīvotāju medicīniskai aprūpei gultu skaitam slimnīcās ir jābūt aptuveni 1% no iedzīvotāju skaita. Tas nozīme, ka...

Foto

No kuras puses tuvojas īstā klimata pārmaiņu problēma

Runa ir par ļoti nopienun problēmu, kas rada klimata pārmaiņas un par kuru neviens nerunā. Delfi.lv bija Ivara...

Foto

Šoreiz mums visiem ir nodarīts pāri par daudz!

Ziņa, kuru saņēmām 09.11.2021 no valdības mājas, šokēja mūs visus – gan gadatirgus organizētājus, gan jūs – gadatirgus...

Foto

Mēs runāsim, mēs domāsim, mēs gatavosimies

Latvijas robeža, kas iezīmē Latvijas valsts teritoriju starptautiskajā kartē, ir viens no Latvijas valstiskuma pamatelementiem. Tāpēc tās aizsardzība vistiešākajā veidā ir...

Foto

Tikai objektīvos datos balstīta analīze var novest pie pareiziem lēmumiem un tālākas apkarošanas taktikas

Dombura kungs! Ar interesi un cerībām noskatījos Jūsu atjaunoto raidījumu LTV1 "Kas...

Foto

Par Rīgas domes apsveikuma kampaņu

Pilnīgi skaidrs, ka, ja pats Dievs vēlētos iepriecināt latviešu inteliģenci, visticamāk viņam tas neizdotos. Panika ap Rīgas domes apsveikuma kampaņu tam...

Foto

Nevajag dēvēt noniecinošā veidā personas, kas kustas pār robežu

Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS un biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” aicina izmantot starptautiski pieņemtu apzīmējumu personām, kuras šķērso...

Foto

Es, piemēram, redzu gaismu tuneļa galā

Pēdējos divus gadus mums ir gājis grūti, un Covid pandēmija vēl arvien nav beigusies. Tomēr šobrīd varam pacelt galvu un droši...

Foto

Dievnamā tikai ar “ar nelabo sadarbspējīgo sertifikātu”

Civilizācijas atiestatītāju apustulis Bordāns Twitter ciniski ieņirdza, ka “nevakcinējoties Dievu var satikt ātrāk!”. Tauta runā, ka pēcāk Temīdas piesmējējs ticis strostēts...

Foto

Vai Levits jau ir sasaucis Nacionālās drošības padomes sēdi?

Video ar cilvēku pūli, kas Baltkrievijā virzās uz Polijas-Baltkrievijas robežu, un Latvijas amatpersonu kuslais klusums, ne vārdu...

Foto

Ar Lukašenko roku Krievija pārbauda mūsu reakciju

Situācija pie Polijas-Baltkrievijas robežas ir ļoti nopietna. Vēlu izturību un savaldību Polijas drošības sargiem! Sekojam līdzi situācijas attīstībai....

Foto

Rīgas autoostas sarkano ozolu nedrīkst nocirst

“Ozolu iestādīja 1964. gadā, kad uzcēla autoostu. Autoostā sāku strādāt 1972. gadā. Tad ozols jau bija sasniedzis rokas resnumu. Agrāk,...

Foto

Vandāļi izņirgājušies par mūsu valsts naudas izšķiešanas un izzagšanas objektu

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) pēc sociālās kampaņas vides objekta “Korupcijas aisbergs” iespējamā vandālisma akta...

Foto

Pandēmija un sabiedrība - bailes vai dusmas?

Profesore Ancāne LSM portāla rakstā par Latvijas sabiedrību pandēmijas laikā runā par to, ka, viņasprāt, tajā valda vairāk dusmas...

Foto

Kurp dodamies?

Kurp dodamies – aizas vai leknu pļavu virzienā? Lielai daļai, nu vismaz pusei, cilvēku tas nešķiet svarīgi, jo viņi ir pārliecināti – jo dziļāk,...

Foto

Valdībai ir pašai jāizšķiras: demisionēt, emigrēt vai mainīties!

Latvija pašlaik ieņem pirmo vietu pasaulē Covid saslimušo ziņā! LR valdība un Saeima nepilda solīto, nepalielina medicīnas darbinieku...

Foto

Akceptētās nāves

Beidzot ir skaidrs, ka kroņa vīruss nešķiro cilvēkus vakcinētajos un nevakcinētajos. Tālab farmācijas gigantu dienderu centieni joprojām uzspiest bezjēdzīgās un organismam bīstamās potes robežojas...

Foto

Katram pašam jāizvēlas, vai ticēt pūcēm, pavļutiem, skridēm un rečekistiem vai tādiem ārstiem kā Ilze Aizsilniece

Nekas jauns nav jāizdomā. Kā vienmēr, kad tiek skatīts budžets...

Foto

Nemainīgs ir tikai viens – valdošās koalīcijas absolūtais cinisms

2019.gada novembrī pirms valsts budžeta pieņemšanas pie Saeimas notika plašs pikets – medicīnas darbinieki protestēja pret to,...

Foto

Ja uzskatāt, ka Covid eksistē tikai Eiropas Savienībā, tad aizveriet Latvijas vēstniecības ārpus ES!

Augsti godājamās valsts amatpersonas, vēršos pie Jums ar šo atklāto vēstuli, lai...

Foto

Lai gan Latvija rada tikai 0,02% no pasaules siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomiem, esam apņēmības pilni skriet lokomotīvei pa priekšu

Kopš Parīzes nolīgumā paredzēto mērķu izvirzīšanas ir...

Foto

Duļķis pret pianistu

Eksistē Dievzemītē tāds Māris Mičerevskis. Plašākai publikai pazīstams kā Duļķis 2018. gada filmā “Kriminālās ekselences fonds”. Pie lomas “spīdošais aktieris” tika caur pūļa...

Foto

Varbūt turpināsies 80. un 90. gadu mijas profesūras aizsāktās tradīcijas!

2021.gada 28.oktobris, cerams, ieies vēsturē kā datums, kad sākās Latvijas Ārstu biedrības jau ilgāku laiku vērojamās...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas valsts prezidentam: vissvarīgākā ir visas sabiedrības testēšana un laicīga ārstēšana

Vēršos pie jums, kā pie priekšpēdējās instances, jo pēdējā jau būs mecenāti, kas,...

Foto

Etnofobija un etnocentrisms

Ir sabiedrības daļa, kas ik pa laikam saceļ labi sponsorētu un informatīvi atbalstītu traci par Latvijā it kā valdošo “homofobiju”. Tomēr es aicinātu...

Foto

Dzied Circene aizkrāsnē

“Es arī uzskatu, ka piespiest nevar un nevajag nevienu cilvēku. Ja viņš negrib vakcinēties, viņš var nevakcinēties, bet tad viņš nevar iet sabiedrībā!”...

Foto

Žēl, ļoti žēl...

Žēl, ļoti žēl... Laikā, kad vajadzēja vienojošus vārdus, kad vajadzēja solidarizēties ar hospitalizētajiem pacientiem, ar izdegošajiem ārstiem, ar mājsēdē esošajiem darba devējiem un...

Foto

Nevaram paļauties uz valdošo karteli, jo tas aizņemts pats ar sevis glābšanu

Neskatoties ne uz Latvijas ārstu sabiedrības prasībām, ne pieaugošajiem saslimstības  un baisajiem mirušo skaitļiem,...

Foto

Likme uz ārējo ienaidnieku

Kariņa valdība Dievzemītē ir ieviesusi pazemojušu segregāciju. Nevakcinētajiem pret kroņa vīrusu atņem darbu (lasi – iztikas līdzekļus); sabotē izglītību; liedz medicīnisko aprūpi,...

Foto

Sociālās pātagas un 100 eiro kāposta politika

Vakcīndileri vienojušies iemānīt pošu atkarībā 60 gadu slieksni pārsniegušos seniorus, piesolot simt eiro katram, kas injicēsies pret kroņa vīrusu....

Foto

Tāda mums sabiedrība!

Bērnišķīgi! Esam nonākuši situācijā, kad puse biedru nav izpildījusi C mājasdarbu un ieskaite tagad nav visam kursam! Vainīgs pie tā esot skolas direktors...

Foto

Latvijā ir nolaists viss

Latvijā ir nolaists viss. To neredzēt var tikai aklais vai pilnīgi nozombētais. Uzskaitīsim....