Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Kā dzima pilsoņi un nepilsoņi

PIETIEK, S. Metuzāls
12.03.2011.
Komentāri (11)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aināra Šlesera doma par Latvijas pilsonības „pārdošanu” par miljonu eiro gabalā ne tuvu nav pirmā spīdošā ideja saistībā ar pilsonības tēmu: Pietiek šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgādā Atēna iznākušā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 atgādina, kā no astoņdesmito gadu beigu idejas, ka ar pilsonības palīdzību varētu ierobežot deficīto preču aizplūšanu, dažu gadu laikā Latvija nonāca līdz nepilsoņu protestiem un pamatīgām domstarpībām ar Krieviju, kā arī faktiski ikgadējai jezgai ap politiķu vēlmēm vēl un vēl pamainīt daudzcietušo pilsonības likumu.

Īpatnais kukainis – LPSR pilsonis

Ideja, ka Latvijai vajadzīga sava pilsonība, pirmoreiz atklātībā parādījās slavenajā 1988. gada Radošo savienību plēnumā, kura nobeiguma rezolūcijā cita starpā bija teikts: „Atzīstot PSRS pilsoņa tiesību statusu, jāizstrādā arī savienotās republikas pilsoņa statuss.” Tobrīd šai idejai bija ne tikai politisks zemteksts, bet arī ekonomisks pamats – lai visādi iebraucēji neizpirktu jau tā pieticīgos pārtikas preču krājumus. Mazliet vēlāk gan atklājās, ka ar šo problēmu galā var tikt arī bez jaunas pilsonības ieviešanas – pietiek nodrukāt cukura, veļas pulvera, šņabja utt. talonus. Tomēr saknes ideja par savienotās republikas pilsonību bija laidusi, un gadu vēlāk, 1989. gada 27. jūlijā, dienas gaismu ieraudzīja Latvijas PSR pilsonības likumprojekts, kas bija tapis Augstākajā Padomē.

Tomēr šis projekts izraisīja tādu tobrīd jau visai ietekmīgu sabiedrisko organizāciju kā Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) iebildumus. Mazāk te pat bija vainīgs pat formulējums „Latvijas PSR pilsonība”, vairāk – apstāklis, ka LNNK un mazliet vēlāk arī LTF vadība atskārta: ja tiks pieņems šāds likums, tad vēlāk varētu rasties problēmas ar 18. novembra republikas atjaunošanu. Te gan domas dalījās, jo daži LTF juristi, piemēram, Ivars Redisons uzskatīja, ka lielu lomu likums nespēlētu, jo tam būtu tikai pagaidu raksturs, toties ar tā palīdzību varētu droši vinnēt Augstākās Padomes vēlēšanas un pēc tām vajadzīgajos amatos salikt savus cilvēkus.

Jebkurā gadījumā, kā uzsvēra viens no šī likumprojekta (un arī nākamo „valdošo” sacerēto pilsonības likumdošanas aktu) oponentiem Māris Grīnblats, Latvijas PSR pilsonības ieviešana draudētu ar problēmu radīšanu ārzemju latviešiem, kuri pirms tam skaitījās Latvijas Republikas un, piemēram, ASV pilsoņi: ja stātos spēkā pilsonības likums tā sākotnējā variantā, tad viņiem teorētiski vajadzētu atteikties no esošās Latvijas pilsonības un kļūt par padomju pilsoņiem, lai tā beigu beigās nonāktu līdz LPSR pilsonībai. Sarežģīts un diez vai reāli īstenojams ceļš.

Taču, kamēr juristi prātoja par LPSR pilsonības plusiem un mīnusiem, tikmēr Augstākā Padome pieņēma kādu citu dokumentu, kas būtiski izmainīja republikā padomju laikā iedibināto kārtību, Proti, tas bija Latvijas PSR Valodu likums. Ja salīdzinām ar jau neatkarības gados pieņemto likumu, tad Latvijas PSR variants bija ļoti maigs un būtībā pavēra iespējas gluži labi iztikt arī bez latviešu valodas zināšanām, kaut gan nu tā oficiāli bija atzīta par valsts valodu. Jā, valsts pārvaldes un valsts organizāciju darbiniekiem, kuru darba pienākumos ietilpa tieša saskare ar cilvēkiem, gan turpmāk bija jāpārvalda latviešu valoda, taču iedzīvotāji dokumentus šīm pašām iestādēm varēja iesniegt arī krievu valodā.

Arī vispārējo izglītību republika ļāva iegūt krievu valodā, toties bija paredzētas valsts finansētas latviešu valodas apguves programmas. Interesanti, ka likums paredzēja brīvu valodas izvēli kongresos un konferencēs, kā rezultātā turpmākos pāris gadus arī Augstākās Padomes sēdes noritēja divās valodās. Tikai 1991. gada beigās Augstākā Padome pieņēma lēmumu atteikties no plenārsēžu sinhronā tulkojuma krievu valodā. Frakcijas Līdztiesība (kurā daļa deputātu ar latviešu valodu galīgi nebija draugos) vadītājs Sergejs Dīmanis to komentēja īsi: „Eju pirkt saviem deputātiem kārtis, dambreti un šahu…”

Pilsoņu komiteju epopeja

Astoņdesmito gadu beigās Tautas frontes vadībā pilsonības jautājuma apspriešana izraisīja ļoti asas diskusijas, kas nebeidzās līdz pat LTF izjukšanai. Būtībā oponenti sadalījās divās nometnēs. Pirmās redzamākais pārstāvis bija Juris Bojārs, kurš uzskatīja, ka par pamatu jāņem spēkā esošie PSRS likumi un jātiecas uz jaunas neatkarīgas valsts veidošanu, bet šādā situācijā visiem republikas iedzīvotājiem tātad būtu jāpiešķir Latvijas PSR pilsonība. Otro grupējumu pārstāvēja M. Grīnblats, Baiba Pētersone un Aigars Jirgens, kuri uzskatīja, ka padomju režīms ir nelikumīgs un tātad jāatjauno 1918. gada 18. novembra republika ar visām no tā izrietošajām sekām, tādēļ nepieciešams par pilsoņiem reģistrēt tikai tos, kas tādi bija 1940. gadā, un viņu pēcnācējus.

J. Bojāra ideja LTF vadības vairākumam diez ko negāja pie sirds, īpaši jau tad, kad acīmredzami tika uzņemts kurss uz pilnīgu neatkarības atgūšanu. Taču arī uz otras idejas ģenerētājiem vadošie tautfrontieši raudzījās diezgan šķībi. Nepatika jo vairāk pieauga brīdī, kad M. Grīnblata grupējums atklāti nostājās uz alternatīvu ceļa – sāka veidot pilsoņu komitejas (pastāv versija, ka to ideju latvieši patapināja no igauņiem) un ķērās pie pilsoņu reģistrācijas. Skaidrs, ka cittautieši uz pilsoņu komiteju aktivitātēm raudzījās ar aizdomām, un, ja arī Tautas fronte būtu atbalstījusi šo pasākumu, tad, visticamākais, tā nelatviešu atbalstu zaudētu vēl ātrāk. To saprata arī frontes līderi, tādēļ LTF nolēma ieturēt mērenāku taktiku un mēģināt valsts neatkarību izcīnīt parlamentārā ceļā, vienlaikus atturoties klaji kritizēt pilsoņu komiteju veidošanu.

Savukārt pilsoņu komiteju aktīvistu plāns bija citādāks un paredzēja reģistrēt pilsoņus, kuri pēc tam ievēlētu Pilsoņu kongresu – būtībā alternatīvu parlamentu. Paralēli pilsoņiem vajadzētu boikotēt Augstākās Padomes vēlēšanas un ar laiku pārņemt varu savās rokās. Tiesa, pat tolaik nevienam tā īsti nebija skaidrs, kā šī varas pārņemšana varētu izskatīties praksē. Taču šādi „sīkumi” nebija šķērslis, lai 1989. gada pavasarī sāktos pilsoņu reģistrācija, un pirmā pusgada laikā vien piereģistrēti bija 214 000 pilsoņu. 1990. gada ziemā „saskaitīto” pilsoņu skaits bija pieaudzis līdz 900 000, taču te jāņem vērā, ka pati reģistrācija vietām norisinājās diezgan pavirši un pēc izplūdušiem kritērijiem, neprasot uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu tiesības uz Latvijas pilsonību. Tādēļ, lai cik tas paradoksāli izklausītos, noritot pilsoņu reģistrācijai pēc pilsoņu komiteju receptes, iespēja tikt pie pilsonības pavērās arī tiem, kas pāris gadus vēlāk tika atzīti par nepilsoņiem.

Sazvērestības teoriju piekritēji jau tolaik izteica aizdomas, ka pilsoņu komiteju ideja varētu būt tapusi Valsts drošības komitejā ar mērķi sašķelt tautu. Piemēram, viena no LTF līderēm Sandra Kalniete savās atmiņās rakstīja: „Gadiem ritot, manas aizdomas, ka tā bija Drošības komitejas kuluāros meistarīgi izstrādāta teorija, ir tikai nostiprinājušās. Atlika tikai raustīt karstgalvjus sev vēlamā virzienā. Labi, ka LNNK vadībā bija cilvēki, kas reālāk skatījās uz politisko spēku samēru Latvijā un, atbalstot pilsoņu reģistrāciju kā vienu no alternatīvām, apzinājās, ka jāizmanto visi ceļi, lai sasniegtu valstisko neatkarību.”

Zināmā mērā negatīvajā attieksmē bija vainīgi arī paši pilsoņu komiteju aktīvisti, kuri brīžam uzvedās diezgan skarbi. Tā Dainis Īvāns savos memuāros atminas, ka 1989. gadā viņa dzīvoklī ar varu ielauzušies vairāki šādi pilsoņu komiteju aģitatori, un pēc šī incidenta arī viņš pats, būdams LTF priekšsēdētājs, sācis nopietnāk uztvert baumas, ka viens otrs „patriots” varētu būt saistīts ar VDK. Turklāt zīmīgi, ka LTF un pilsoņu komiteju ceļi šķīrās arī vēlāk: 1991. gadā jau pēc neatkarības reālās atgūšanas pilsoņu komiteju aktīvisti aicināja latviešus uz pilsoniskās nepakļaušanās akcijām, tā protestējot pret Augstākās Padomes politiku pilsonības un denacionalizācijas jautājumos. Uz kādu laiku piketi Rīgas centrā ar lozungiem Nē nulles variantam! kļuva par ikdienišķu parādību. Izcēlās arī bijušais „helsinkietis” Juris Vidiņš, kurš pat aicināja tautu ķerties pie ieročiem. Tauta gan viņā neieklausījās, un, tā kā tobrīd vēl nebija likuma normas, kas paredzēja kriminālatbildību par aicinājumiem uz vardarbību, J. Vidiņa lozungi palika bez sekām.

Varam vien minēt, kas no „otrā ceļa” gājējiem beigu beigās būtu iznācis, ja vien PSRS nesabruktu tik ātri un negaidīti, ka Pilsoņu kongresa būvēšana būtībā palika pusratā, bet LTF kontrolētajai Augstākajai Padomei visa vara iekrita burtiski rokās. Nav brīnums, ka pēc tik krasa pavērsiena pat paši aktīvākie Pilsoņu kongresa organizētāji uzskatīja par labāku mest šo ieceri pie malas un kandidēt uz oficiālo parlamentu, kaut gan tā ievēlēšanas pamatprincipus būtībā bija izstrādājusi tā pati vecā „okupācijas laiku” Augstākā Padome. Tas, ka viņiem tik ātra notikumu gaita bija negaidīta, redzams kaut vai no kādas 1990. gadā publicētas A. Jirgena intervijas: „Domāju, ka nav vērts lolot ilūzijas par Augstāko Padomi. Neviens režīms tik vienkārši nekritīs un nepasludinās pašlikvidāciju. Jaunajā Augstākajā Padomē noteikti būs diezgan daudz liberālo komunistu, kas piekritīs Latvijas PSR apstiprināšanai. (..) Tādēļ, esmu drošs, bez alternatīvas neiztiks.” Jau pēc gada izrādījās, ka bez alternatīvas varēja iztikt gluži labi...

Pēdējais zvans Pilsoņu kongresa idejām pienāca 1993. gada janvārī, kad kongress nolēma piedalīties „prettiesiskajās” 5. Saeimas vēlēšanās. M. Grīnblats, kurš tajā laikā bija Pilsoņu kongresa priekšsēdētājs, skumīgi vēstīja: „Faktiski AP un MK veic pakāpenisku okupācijas un kolonizācijas legalizāciju. (..) Arī lielā pasaule, tajā skaitā demokrātiskā un civilizētā, vairāk respektē nevis likumību, bet spēju efektīgi darboties.” Arī A. Jirgenam atlika tikai pievienoties šim kaut sakāvnieciskajam, toties reālpolitiskajam viedoklim: „Situācija ir tāda, ka lielākā daļa pilsoņu tomēr ir piereģistrējušies, jo varas iestādes to panāca ar spiediena metodēm. Tādēļ aicināt boikotēt vai ne vairs nav jēga.”

„Pilsoņu reģistrācijas aktīvisti lidinājās tādās tiesiskā tīruma debesīs, ka jābrīnās, kā viņi vispār bija spējīgi uz jebkādu konkrētu rīcību okupācijas apstākļos. Laimīgā kārtā paši teorētiķi nepieturējās pie sludinātā burta gara, bet atšķīra vēlamo no esošā,” – tā vēlāk diezgan indīgi piezīmēja S. Kalniete. Vienlaikus gan viņa arī atzina, ka savs labums no nacionālradikāļiem tomēr bijis: „Lai cik dogmatiski tobrīd šķita M. Grīnblata un B. Pētersones raksti, tomēr tieši viņu nesamierināmā nostāja tik būtiskajā pilsonības un valstiskuma pēctecības jautājumā padziļināja sabiedrības kopējo izpratni par šiem jautājumiem un lika apzināties īslaicīga pragmatisma bīstamību Latvijas nākotnei.”

Nost ar „nulles variantu”!

Tautas fronte tomēr uz pilsonības jautājumu raudzījās pragmatiskāk, un kādu laiku tās vadība diezgan nopietni sliecās uz „nulles varianta” atbalstīšanu, kas ļautu pie pilsonības tikt visiem republikas iedzīvotājiem (tāds tika pieņemts kaimiņzemē Lietuvā). Arī viens no LNNK līderiem Einars Repše 1990. gadā bija viens no mērenākajiem politiķiem, iesakot pilsonību piešķirt ne tikai 1940. gada pilsoņiem un viņu pēctečiem, bet arī visiem pārējiem, kas to vēlētos un „kaut nedaudz zinās valsts vēsturi, kultūru un valodu.” Līdzīgi domāja arī Anatolijs Gorbunovs, kurš, stājoties AP priekšsēdētāja amatā, 1990. gada maijā deklarēja: „Kā jūs zināt, es iestājos par nulles variantu, proti, ikviens Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs var kļūt par Latvijas pilsoni. (..) Mums nav jākavējas visas pasaules priekšā nākt klajā ar oficiālām garantijām, ka PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem, kas ieradušies Latvijā pēc kara, nav jābaidās par savu nākotni pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas.”

Vēlākais Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs grāmatā Cena ņezavisimosti gan apgalvoja, ka bijis arī cits variants: ļaut uz pilsonību pretendēt visiem, kas to vēlas, taču pieteikumus pieņemt tikai neilgu laika periodu, kura laikā tad cilvēkiem būtu jāizšķiras, kādu pilsonību ņemt – Latvijas vai PSRS. Šo variantu atbalstījis arī premjerministrs Ivars Godmanis, taču aina radikāli mainījusies pēc 1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanām, kad LTF vadība izlēmusi pilsonības jautājuma risināšanu atlikt uz vēlāku laiku. „Diemžēl izvēlētā taktika bija šāda – vilkt laiku. Pildīt priekšvēlēšanu solījumus un pieņemt „nulles variantu” negribējās, savukārt apstākļu, lai pieņemtu ierobežotu variantu, nebija, tādēļ arī vilka laiku. (..) Vārdu sakot, novilka līdz pučam un PSRS sabrukumam. Un, kad no Maskavas puses vairs nekas nedraudēja, tad 1991. gada oktobrī arī pieņēma variantu par pilsonības atjaunošanu,” stāsta B. Cilēvičs.

Diezgan līdzīgās domās arī ir viens no bijušajiem LTF aktīvistiem un bijušais Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, kurš uzskata, ka pēc 1991. gada augusta puča daļa jaunās varas elites nosprieda – krieviski runājošo iedzīvotāju atbalsts cīņā par brīvību vairs nav īpaši nepieciešams: „Krievija – vāja, Rietumi mūs uz rokām nēsā – tātad nu visu varam! Šādā situācijā tika atlaistas bremzes, un notika pārmaiņas, kuru rezultātā daļa latviešu politiskās elites nosprieda: „Kamdēļ gan mums iet kopā ar viņiem? Mēs taču vieni paši varam!” Un tad arī sākās šis „juridiskais ceļš”: mēs atjaunojam Pirmo republiku, bet viņi lai trīs gadus pagaida likumu par pilsonību.”

Interesanti palūkoties, ko tad par visu to domāja paši republikas iedzīvotāji. To uzzināt mums ļauj aptaujas rezultāti, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze Sovetskaja Molodjož. Aptaujājot gandrīz 25 000 iedzīvotāju, bija noskaidrots, ka 68 procenti nelatviešu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēlētos palikt te dzīvot, bet Latvijas pilsonību gribētu saņemt 54 procenti nelatviešu. Jāpiezīmē gan, ka, saskaņā ar šīs aptaujas datiem, apmēram puse nelatviešu krietni labprātāk dzīvotu Padomju Savienībā, nevis neatkarīgā Latvijā. Nav brīnums, ka nekādas ļoti pozitīvas pārmaiņas no neatkarības nelatvieši atšķirībā no visumā optimistiski noskaņotajiem latviešiem negaidīja: 71 procents prognozēja, ka drīz sāksies bezdarbs, 62 procenti gaidīja nelatviešu diskrimināciju (līdzīgi domāja tikai septiņi procenti latviešu), bet 56 procentus baidīja gaidāmās pārtikas sagādes problēmas.

Parlamentārās batālijas

Pēc reālās neatkarības atgūšanas 1991. gadā sākās cīņas par pilsonības jautājumu nākamais raunds. Taču brīvības apstākļos runas par „nulles variantu” vairs nebija modē. „Ja mēs akceptējam nulles variantu, tas konsekventi noved pie tā, ka Latvijā nav krievu minoritātes un latviešu vairākuma, bet Latvija kļūst par divkopienu valsti. (..) Nulles variants ved nevis pie integrācijas, bet faktiski pie aparteīda un satelīta grupu tālākas eksistēšanas,” pareģoja parlamenta Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, un viņa teiktais radīja dzirdīgas ausis kolēģu vidū – īpaši jau to, kuri nolēma visu likt uz nacionālās kārts.

„1991. gada 15. oktobrī pēc vairāku nedēļu apspriešanas notika pirmais balsojums par pilsonības atjaunošanas priekšlikumu paketi. Manuprāt, tie nebija ne īpaši labi, ne arī īpaši slikti. Tomēr priekšroka tika dota Pilsoņu komitejas risinājumam, kam līdz šim Tautas fronte nebija piekritusi. Es joprojām uzskatīju, ka pilsonība līdztekus atjaunojamajai ir arī nepilsoņu izvēles, latviešu valodas zināšanas un lojalitātes jautājums. Man tik tiešām nebija saprotams, kādēļ tā nav atņemama pilsonim [Alfrēdam] Rubikam un pilsonim [Ojāram] Potreki, kādēļ to nevar izvēlēties dzimtenē atgriezies Krievijas latvietis, cilvēks, kas Latvijas brīvību aizstāvējis uz janvāra barikādēm. Turklāt dubultpavalstniecības liegšana Krievijā dzīvojošam Latvijas pilsonim un atļaušana Rietumu latviešiem liecināja, ka runa jau nav par principiem, bet gan par dažādu grupu ekonomiskajām interesēm un politisko lobismu. Runa bija arī par fundamentālu stulbumu,” – tik nikni pāris gadus vēlāk pilsonības jautājuma skatīšanas rezultātus Augstākajā Padomē aprakstīja D. Īvāns.

Līdzīgā kārtā vēl 1991. gada rudenī izteicās arī viens no vēlākajiem Kluba 21 un Jaunās partijas dibinātājiem, deputāts Jānis Krūmiņš: „Jautājums par pilsonību ir nopietns, bet šobrīd pārlieku histerizēts. Pilsonības jautājums ir kā Trojas zirgs, kur daži cilvēki, pēkšņi kļūstot par superradikāļiem, zaudē elementāras spriešanas spējas un, deklarējot savu milzīgo „superletiņismu”, vienkārši grib iebraukt nākamajās struktūrās, apzinoties, ka nespēj to izdarīt nekādā citā ceļā.”

Savukārt daudzus gadus vēlāk D. Īvāns jau bija nostājies faktiski J. Jurkāna pozīcijās: „Tad, kad LR AP pieņēma jauno pilsonības likumu, kurš radikāli atšķīrās gan no tā, kas bija ielikts deklarācijā, gan Tautas frontes programmā, es biju vienīgais no TF deputātiem, kurš balsoja pret. Es toreiz uzskatīju, ka tā ir nodevība. Neraugoties uz to, ka politikā liekulība ir parasta lieta, es nevarēju savādāk. Kaut kāds godaprāts atturēja. Tad, kad vajadzēja aicināt uz barikādēm, es aicināju latviešu un krievu valodā, tātad – uzņēmos atbildību visu cilvēku priekšā. Es nevarēju piedalīties šajā nodevībā, kurā piedalījās visi, sākot ar AP priekšsēdētāju, beidzot ar radikālākajiem deputātiem, kuri laikā, kad pieņēmām Neatkarības deklarāciju, klusēja. Protams, var uzskatīt, ka šajā punktā solīto mēs neesam pildījuši. Tā bija negodīga politika. Bet – tā ir politiskā realitāte, un jārēķinās, ka politikā visu izšķir izdevīgums...”

Vārdu kaujas parlamentā tolaik risinājās tiešām niknas, jo deputātiem nācās izvēlēties starp diviem risinājumiem. Pirmo piedāvāja J. Bojāra vadītā darba grupa ar jaunu ideju: par pilsoņiem pasludināt visus 1940. gada pilsoņus un viņu pēctečus, pagaidām nereglamentējot kārtību, kā pilsonību varētu saņemt pārējie. Otro variantu piedāvāja deputāts Jānis Lagzdiņš, kura piedāvājuma pirmā daļa bija identiska (pilsonību 1940. gada pilsoņiem un pēcnācējiem), taču papildus bija paredzēta iespēja piešķirt pilsonību par īpašiem nopelniem un naturalizēties visiem tiem, kas Latvijā nodzīvojuši 16 gadus (I. Godmanis gan ieteica aprobežoties ar piecu gadu cenzu), pārvalda latviešu valodu un ir gatavs zvērēt uzticību Latvijai.

Vairums, ieskaitot arī frakcijas Līdztiesība deputātus, atbalstīja J. Lagzdiņa variantu. Līdztiesība gan, protams, to darīja ar gariem zobiem. „Es neredzu nekādu lielu atšķirību starp Bojāra lēmumu un Lagzdiņa likumu, taču otrais variants būtu vairāk pieņemams, ja vispār var sacīt, ka Līdztiesībai šeit kaut kas ir pieņemams,” savu pozīciju skaidroja frakcijas vadītājs S. Dīmanis. Tā nu rezultātā tapa lēmums par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem, kurā tika iekļauti J. Lagzdiņa izstrādātie principi. Interesanti, ka sākumā šis lēmums neparedzēja dubultpilsonības iespēju ārzemju latviešiem, taču jau drīz šī norma tika labota.

Labais sliktais pilsonības likums

Taču līdz īsta pilsonības likuma pieņemšanai vēl pailgs laiciņš bija jāpagaida – tik pailgs, ka 1993. gada jūlijā pat Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā Latvijai jau lika manīt, ka pēdējais priekšnoteikums uzņemšanai Eiropas Padomē ir „kaut kāds likums, kas regulē jautājumu par pilsonību”. Pat pēc šī brīdinājuma pagāja vēl gandrīz gads, līdz 1994. gada jūnijā Pilsonības likums tika pieņemts – tiesa, tik izplūdušā variantā, ka Valsts prezidents Guntis Ulmanis pieprasīja pārskatīt, jo ilgi tapušajā likumdošanas aktā par aptuveni 300 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju nebija skaidri pateikts, vai pēc 2000. gada viņiem būs tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem, un tāpat nebija skaidri noteikti ari naturalizācijas pieteikumu izskatīšanas termiņi.

Šoreiz gan Saeima bija operativitātes augstumos, un jau jūlijā likums tika pieņemts ar visiem G. Ulmaņa ieteiktajiem labojumiem, pēc 2000. gada dažādām iedzīvotāju kategorijām paredzot „viļņveidīgu” naturalizāciju. Augustā likums stājās spēkā, bet nākamā gada martā pirmie 107 nepilsoņi jau bija nokārtojuši visus četrus likumā noteiktos – latviešu valodas, vēstures, Satversmes un himnas zināšanu – pārbaudījumus. Vienlaikus jau dažos nākamajos mēnešos pēc likuma pieņemšanas kļuva pilnīgi skaidrs, ka pieņemtais ir kompromisa variants, par kuru laimīgi nav neviena galējā viedokļa paudēji – kamēr nacionāļi vaimanāja, ka faktiski esot pieņemts pilsonības „nulles variants”, Krievija sava prezidenta Borisa Jeļcina runasvīra personā pirmoreiz (kam sekoja vēl neskaitāmas reizes) pievērsās Latvijas pilsonības jautājumiem un jauno likumu, protams, nosauca par diskriminējošu.

Protams, ka arī jaunā redakcija ne visiem bija vienādi laba – turklāt jāatzīst, ka bija paliels pulciņš ļaužu, kam patiešām bija pamats justies īsti apvainotiem. Jānis Jurkāns: „Varu jums minēt gluži reālu piemēru – Vladlens Dozorcevs, kurš Tautas frontē bija valdes loceklis, kurš bija arī Kremlī pie Jeļcina, lai demonstrētu, ka viņš kā krievs, lūk, arī visā te piedalās. Bet pēc pilsonības likuma pieņemšanas viņš šeit visu faktiski zaudēja, un vispirms jau savas politiskās tiesības. Viņu vienkārši izmeta laukā un aizmēza prom. Un viņš nebija vienīgais, kuriem šī valsts pēkšņi kļuva par ļauno pamāti.”

Loģiski, ka ar pilsonības likuma pieņemšanu nekas nebeidzās, – ar to viss tikai sākās. 1995. gada aprīlī Rīgā kā pirmais no nākamajos gados neskaitāmajām ārvalstu amatpersonām un vienkārši interesentiem, kuriem Latvijas pilsonības likumdošana nešķita īsti laba, ieradās Džordžs Soross (tolaik viņu vēl neviens nesaukāja par tīklveida struktūru pārstāvi) un paziņoja – Latvija nesaņemšot Eiropas simpātijas, ja valdība necentīšoties iespējami lielākam cilvēku skaitam ļaut iegūt pilsonību. Vienlaikus nerimās arī nacionāļi – 1996. gadā Tēvzemei un Brīvībai gan neizdevās savākt vajadzīgos 130 tūkstošus parakstu, lai Saeimai tiktu nodots alternatīvais pilsonības likumprojekts, taču tas netraucēja tēvzemiešu „vanadzei” Palmirai Lācei (kura piecus gadus vēlāk partiju gan pameta) jau gadu vēlāk televīzijā paziņot, ka visiem nepilsoņiem būs jābrauc prom: „Tas notiks droši vien deviņdesmit otrajā gadā. Piedošanu, 2002. gadā, vēlākais. Tad mēs pastāvēsim kā nacionāla valsts. Es neākstos. Es nopietni runāju.”

Taču, kamēr izrādījās, ka nacionāļiem esošais pilsonības likums patiesībā šķiet gluži pieņemams, G. Ulmanis 1997. gada sākumā jau sāka kritizēt partijas, ka tās nepietiekami nopietni domājot par minoritāšu jautājuma risināšanu un nedodot jaunas perspektīvas nepilsoņiem, un ārvalstu spiediens soli pa solim noveda pie pilsonības likuma grozījumiem, atceļot naturalizācijas „viļņus”, kuri nu jau tiek dēvēti par „logiem”. Visbeidzot 1998. gadā notika referendums par pilsonības likuma grozījumiem, kurā vairākums nobalsoja pret likuma grozījumu atcelšanu. Nacionāļi prognozēja gandrīz vai katastrofu, taču izrādījās, ka nepilsoņi nemaz nav tik kāri uz pilsonības iegūšanu: 2000. gada vidū oficiālie dati liecināja, ka Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā ieguvuši tikai 30 tūkstoši cilvēku, un ap 2001. gadu valsts pat sāka reklamēt pilsonības saņemšanas iespēju.

Protams, visos nākamajos gados netrūka arī sīkāku ar pilsonības tēmu saistītu jezgu: viegli nebija atbildams jautājums, vai automātiski piešķirt pilsonību visiem latviešiem, un pieņemams lēmums, cik lietderīgi un loģiski ir profesiju aizliegumi nepilsoņiem (piemēram, vēl tikai 1997. gadā Saeima visā nopietnībā nolēma, ka nepilsoņi nedrīkstētu saņemt… farmaceita profesionālās kvalifikācijas sertifikātu); ap 2002. gadu mākoņi savilkās pār Naturalizācijas pārvaldes vadītājas Eiženijas Aldermanes galvu, kad izrādījās, ka pārvaldes darbinieku vidū ir ne mazāk nedaudz korumpētu indivīdu kā bēdīgi slavenajā Pilsonības un imigrācijas deparamentā; vēl pāris gadus vēlāk reizē ar krievu skolu aizstāvības štāba aktīvista Jurija Petropavlovska naturalizācijas procesa nobeigumu aktualizējās jautājums, vai un kā nepiešķirt pilsonību personai, kura atbilst visiem formālajiem naturalizācijas nosacījumiem, bet virknei politiķu šķiet nepietiekami lojāla Latvijas valstij; protams, regulāri gaisu jauca arī mazās partijas ar saviem deokupācijas un dekolonizācijas saukļiem.

Taču, kā norāda sociologs Aigars Freimanis, pilsonības problēmai ir viens veids, kā no tās atbrīvoties, – stiept garumā: „Sabiedriskā doma nogurst. Tas nav gruzis kurpē, kas grauž latviešus vai krievus. Ikdienas dzīve ir saistīta ar pavisam citu problemātiku. Konsekvences, kas izrietēja no pilsonības likuma „cietā” varianta, attiecībā pret nepilsoņu kopu bija pietiekami lielas – gan aktīvās un pasīvās līdzdalības tiesības politikā, gan profesiju ierobežojumi. Taču tad šī problēma pamazām nogura…” Tiesa, kā demonstrēja nākamie gadi – pavisam tomēr nenogura.

Novērtē šo rakstu:

10
3

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kā var pateikt, kad Maizītis melo? Kad lūpas kustas

FotoNekad nebiju iedomājies, ka pienāks laiks, kad par [Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoru Jāni] Maizīti varētu teikt, pārfrāzējot vienu anekdoti. Kā var pateikt, kad Maizītis melo? Kad lūpas kustas.
Lasīt visu...

12

Pirmais Trampa gads

FotoŠai brīdī, 20. janvārī 19.00 pēc Latvijas laika, tieši priekš gada Donalds Tramps stājās AAV prezidenta amatā. Tautas sajūsmas saucienus var vērot neapnicis atkal un atkal, un tie nebeidz un nebeidz pacilāt prātu. Bet labi, prieki — prieciņi, taču kāds bijis pirmais prezidenta Trampa gads? Ja grib, var palasīt, ko apkopojuši darbu uzskaitītāji, bet es te rakstīšu no latvieša skata.
Lasīt visu...

15

Mēs neko neslēpjam, tikai ne visu atklājam

FotoAtsaucoties uz 18. janvārī publicēto Lato Lapsas rakstu “Tiesa nospriež – Ārlietu ministrijai jāatvainojas un jāatklāj ziņas”, gribētu uzsvērt, ka Ārlietu ministrija neslēpj un nav slēpusi informāciju par savu darbinieku atalgojumu un piemaksām.
Lasīt visu...

21

Datortehnoloģijas un masu mediji

FotoLatviešu valodas interneta portālos arvien biežāk sāk parādīties tādi vārdi kā datorredze un dziļie neirālie tīkli. Turpat tuvumā parasti tiek pieminēts arī mākslīgā intelekta vārds, kas lasītājā izraisa pastiprinātu interesi par lietotajiem jaunvārdiem. Zinātkārīgākie sākuši sērfot interneta dzīlēs, taču tur atrodamais pārsvarā ir nepilnīgs, jo pastāv atsevišķu fragmentu veidā. Latviešu valodā uzrakstītu, subjektīvu viedokli vēl nav izdevies lasīt, kaut gan temats ir kā radīts lietošanai masu medijos.
Lasīt visu...

21

Devalvācijas lielmeistari Rīgas pilī

FotoMūsdienās devalvācija ir ikdienas sastāvdaļa. Ar devalvāciju tiekamies nepārtraukti. Jēdzienu „devalvācija” jau sen neattiecina tikai uz valūtas (naudas) kursa pazemināšanu attiecībā pret zeltu vai citu valūtu kursu. Jau sen jēdziens „devalvēt” nenozīmē tikai valūtas pakļaušanu devalvācijai. Tā ir izveidojies, ka devalvācijas jēdziens tagad ir ievērojami populārāks nekā deviances jēdziens, kā socioloģijā apzīmē rīcības novirzītību no tiesiskajām vai tikumiskajām normām un sabiedrībā pieņemtajiem standartiem. Ja tiekamies ar nozīmīguma pazemināšanu, tad parasti atceramies vārdu „devalvācija”, kuru var uzskatīt par sinonīmu vārdam „degradācija” – pakāpeniska pasliktināšanās, panīkšana, pagrimšana.
Lasīt visu...

12

„Mājkuģa” lieta: apmelošanas pasūtījuma izpildītāji nolūkā iespējami vairāk radīt sabiedrisko rezonansi noklusē būtiskus faktus

FotoKopš vakardienas plašsaziņas medijos ar apbrīnojamu uzstājību tiek izplatīts viedoklis, ka Pāvilostā esot uzbūvēta ēka jūras krastā, kura nekādi nelīdzinoties kuģim. Vai tas ir tiesa?
Lasīt visu...

21

Kā Rinkēviča ministrijā (teorētiski) piešķir prēmijas, piemaksas, balvas un citus labumus

FotoOficiālā informācija par piemaksām, prēmijām, naudas balvām, sociālajām garantijām un to noteikšanas kritērijiem Ārlietu ministrijā.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule LR Saeimas deputātiem: par tiesnešu neatkarību – „de iure” un „de facto”

FotoKad Valsts prezidents 2017. gada 10. novembrī nolēma neizsludināt grozījumus likumā "Par tiesu varu", sākumā neuzskatīju, ka šis ir nozīmīgs jautājums, kas pelnītu lielu uzmanību. Taču tālākie notikumi un to analīze mani pārliecināja par pretējo. Jo sevišķi Limbažu rajona tiesas priekšsēdētajas man personīgi adresēta vēstule, kuras pirmais teikums skan šādi: “No vēstules teksta saprotams, ka Civilprocesa likuma 74.pantu Jūs esat lasījis, diemžēl līdz septītās daļas pirmajam punktam neesat ticis...”
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par ko jāuztraucas Potapovai un Jurašam – tikai daži jautājumi

Potapova un Jurašs taisa šovu, ko netieši atbalsta Kaimiņš, tā apliecinādams, ka pēc būtības kalpo tiem...

Foto

Latvijā ir izveidots čekistu, komunistiskās partijas biedru un oligarhu mafiozs tīkls, bet mēs tur neesam

Latvijā ir izveidots čekistu, komunistiskās partijas biedru un oligarhu uzturēts noziedzīgs,...

Foto

Vai Kučinskis spēs atzīt, ka izgāzusies pirmā un redzamākā Čakšas reforma?

Jaunais gads ir iesācies ar vairākām pārmaiņām, no kurām dažas - kā benzīna cenas kāpumu...

Foto

E-veselības "pilnvērtīgā" palaišana atkal apliecina, ka tautai ir "poh...", kas mūsu valstī notiek

Kopš 2.janvāra receptes, ko skaits ir apjomīgs un daždien tuvinās simtam, izrakstu pacientiem...

Foto

„Īstenais loceklis”, kam nepatīk 18. novembris

Šķita jau, ka padomija ar tās „orgāniem”, „locekļiem” un „locekļu kandidātiem” ir atstājusi Latvijas publisko telpu. Tomēr Zinātņu akadēmijas īstenā...

Foto

Par politisko partiju varas, naudas un ētikas pārbaudījumiem

Politisko partiju dzīves robežšķirtne ir to ievēlēšana Saeimā. Ar to sākas kvalitatīvi citādāks laiks organizācijas un arī tās...

Foto

Rokpelnis un citi stukači: vai tiešām mēs nerīkosim nekādas Tengiza Abuladzes “Grēku nožēlošanas”?

Pietiek šodien vienuviet pārpublicē divus konfrontējošus viedokļus saistībā ar dzejnieka Jāņa Rokpeļņa „izlīšanu no...

Foto

Zemes piespiedu privatizācija Rīgas domes gaumē jeb Kā Rīgas dome tīra rīdzinieku kabatas

Rīgas domes priekšsēdētāju Nils Ušakovs drīz vien pēc kļūšanas par galvaspilsētas mēru, no...

Foto

Bibliotēkāri, esiet modri un ziņojiet DP par apmeklētājiem ar „Islāma valsts” logo uz apģērba

Eiropas valstu pieredze liecina, ka teroristu organizācijas internetā aktīvi izplata savus propagandas...

Foto

Masu sociopātisms jeb atriebības saldā garša

Kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā...

Foto

Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi

Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi ir mūsu temperamentākie un pompozākie ideologi. Viņi ir krimināli oligarhiskā valstiskuma produkts un reizē arī šī...

Foto

Kad „Vienotības” nopirkts „PR guru” mēģina padomju stilā cīnīties pret faktiem

Globāli nopietnais Politico, pamatojoties uz ANO datiem, nesen publiskoja ziņu, ka Latvija kopš 2000. gada ir...

Foto

Zaķis ir viens no Latvijā pieredzes bagātākajiem stratēģijas profesionāļiem

Valsts prezidenta kancelejā (turpmāk - Kanceleja) 2017.gada 13.decembrī saņemts iesniegums, kurā uzdodat jautājumus saistībā ar Valsts prezidenta...

Foto

Čekas maisi – kas ir kas: intervija ar bijušo TSDC vadītāju Induli Zālīti

Ņemot vērā lasītāju ieteikumus un tēmas aktualitāti, Pietiek šodien pārpublicē senu, bet joprojām nozīmīgu interviju...

Foto

Ādama nolādēšanas monitorings: simboliskā realitāte

Ādama nolādēšana neattiecas tikai uz konkrēto realitāti – klaušām, augļošanu, zinātniski tehnisko progresu, ekonomiku, tirgus attiecām, kas bija uzmanības centrā iepriekšējās...

Foto

Vai interešu konflikti pastāv tikai politikā un valsts pārvaldē, bet ne vēsturisku romānu rakstniecībā?

Izdevniecības “Dienas grāmata” vēstures romānu sērijā iznācis Arno Jundzes romāns “Sarkanais dzīvsudrabs”....

Foto

Vai pirms seksuālām darbībām jāparaksta kontrakts?

Aizgājušais gads Rietumu pasaulē iezīmējies ar plaši izvērstu feministu rosinātu masu histēriju, kas pazīstama kā #MeToo kustība. Arī Slavojam Žižekam*,...

Foto

Vai Vējonis nopietni domāja runā teikto, ka iedzīvotājiem aktīvi jāiesaistās pret varas cinismu - arī veselības jomā?

Veselības aprūpē veselības ministres Andas Čakšas vadībā iesācies vēsturisks...

Foto

Latvijas izciršanas operatīvās plānošanas apvienības „LIOPA” aicinājums

Mēs, Latvijas izciršanas operatīvās plānošanas apvienība „LIOPA”, esam organizējušies, lai katram Latvijas cirtējam būtu darbs un valstij – nodokļi....

Foto

ZZS un zirgu „biznesmeņu” netīrās aizkulises

Kaut vēlēšanās Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS) nākamajās vēlēšanās tiek prognozēti panākumi un varas saglabāšana, dažādiem šīs apvienības darboņiem ar...

Foto

Dzīvojamo telpu īres likums atņems manas tiesības uz beztermiņa īres līgumu

Esmu denacionalizētā nama pirmsreformas īrniece, dzīvoju tajā no dzimšanas, strādāju, maksāju nodokļus. Ekonomikas ministrijas jaunais...

Foto

Odiozā odiseja

Odiseja odiseja ilga 20 gadus. Mūsu „čekas maisu” odiseja ilgst jau 27 gadus, un tai nav redzams gals. Tas noteikti ir tāpēc, ka mēs...

Foto

Aizejošās Čakšas dāvana valdībai un visiem iedzīvotājiem

Kaut valdošā koalīcija lepojas ar sasniegumiem kā nodokļu reforma un naudas pielikumi nozarēm, reāli ieguvumus varēs novērtēt pēc pirmā...

Foto

Par 2017. gada 15. decembra uzdevumu un 2017. gada 12. decembra Datu valsts inspekcijas vēstuli

Esmu saņēmusi 2017. gada 15. decembra LU rektora rezolūciju 2017. gada...

Foto

NMPD tuvojas klīniskajai nāvei, bet vēl tajā strādā arī īsti varoņi

Šajā šķietami klusajā un sirsnīgajā svētku laikā nereti gadās saskarties ne vien ar Ziemassvētku brīnumu,...

Foto

OIK – politiski piesegta afēra, kuru vēl var atklāt un novērst, ja politiķi gribēs atklāt “tumbačkās” noslēpto

Nu jau visi zina, ko nozīmē burtu salikums OIK....

Foto

„Apeirona”, LDDK un Jāņa Reira propaganda par Darba likuma 109.panta II daļu

Bijušajam komjaunietim, dedzīgajam rūpnīcas virpotājam Jānim Reiram pieredze komunistiskās ideoloģijas sekretāra amatā nes augļus...

Foto

Riddah: islāma vienvirziena biļete

Ceturtdien, 21.decembrī Melburnā, Austrālijā 32 gadus vecs afgāņu izcelsmes Austrālijas pilsonis Saīds Nūri nolēma iesēsties automobilī un kulturāli bagātināt 18 iedzīvotājus, par pamatu...

Foto

„Zaļo” lozungi izskan kā tiešs aicinājums uz nemieriem un sacelšanos

Biedrība „Latvijas Mežu sertifikācijas padome” (LMSP) ir dibināta 2001. gadā ar mērķi veidot un uzturēt Latvijas...

Foto

Krievijas propagandas portāls: VDK maisu noslēpums, jeb Kāpēc Latvija sēro Neatkarības svētkos

No pirmā acu uzmetiena šīm tēmām nekā kopēja nav. Pirmkārt, pēc nesenajiem valsts svētkiem...

Foto

Partiju biedru saraksti jeb intelektuālie un morālie bastardi

Portālā „Pietiek” ievietotie partiju biedru saraksti ir viens no nopietnākajiem ieguldījumiem krimināli oligarhiskās valsts atmaskošanā. Sarakstiem ir gan...

Foto

Datu valsts inspekcijas dokuments ietver visas klasiskās cenzūras pazīmes

Latvijas Universitātes rektoram, akadēmiķim, Dr. habil. biol. Indriķim Muižniekam: augsti godājamais rektora kungs, atsaucoties uz Jūsu 2017....

Foto

Jaunais “čekas maisu” likumprojekts kavēs VDK satura izpēti un publiskošanu

Šodien, 21.12.2017. Saeima atbalstīja likumprojektu, kas paredz VDK dokumentu publiskošanu un nodošanu Nacionālajam arhīvam. Kaut gan...

Foto

Par valsts identitāti un par ciklopiem valstī

Šī ir žurnālista Andra Tiļļas intervija ar vēsturnieku Hariju Tumanu, kas iepriekš saīsinātā veidā tikusi publicēta žurnālā “Mājas viesis”,...

Foto

Vides organizācijas aicina uz caurspīdīgu un atklātu mežu politikas veidošanas procesu

Jau vairāk nekā pusgadu norisinās Ministru kabineta noteikumu "Par koku ciršanu mežā" grozījumu projekta apspriešana,...

Foto

Kā mēs pērn stiprinājām Latvijas mediju kvalitāti un veicinājām izcilību žurnālistu vidū

2016.gadā, atbilstoši LŽA mērķiem un ievērojot asociācijas biedru pausto viedokli par organizācijas darbības prioritātēm,...

Foto

Mums izdevās

Ko mantojusi es no senčiem saviem?/Ne titulus, ne zelta gredzenus,/Vien viņu egles, ozoli un kļavas/Pār mana mūža ceļiem vējā zuz. (Ārija Elksne "Mans mantojums") "Kad...

Foto

Par "dabas draugu" ekonomiku un "zaļo propagandu" tās stutēšanai

"Atkal jāklausās argumenti, kā koku ciršana nodrošina veselības aprūpi. Tad nu atkal atgādinu, ka pati veselības aizsardzība...

Foto

Latvija fosilā kurināmā lobija rezultātā zaudējusi vairāk nekā 10 miljonus eiro

Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija (LAEF) vērš uzmanību, ka Ekonomikas ministrijas nolaidības rezultātā Latvija nav izmantojusi...

Foto

Prezidenta kungs, prasiet Saeimai pieņemtā Veselības aprūpes finansēšanas likuma otrreizēju caurlūkošanu

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Kustība Par! aicina Jūs izmanot savas konstitucionālās tiesības un prasīt Saeimai tikko...

Foto

Tautas atmiņas horizonts, metafizika un suverenitāte

Rietumu civilizācijā un īpaši tās Austrumeiropas anklāvā ir radusies jauna intelektuālā epidēmija. To var dēvēt par vārda brīvības intelektuālo epidēmiju....

Foto

Lūgums par ekonomiskā bēgļa statusa piešķiršanu

Ar 1995.gada 21.jūnija likumu «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» tika denacionalizēta 10 321 māja jeb 78 046 dzīvokļi, kas skāra aptuveni...