Kā būvēja sagruvušo Zolitūdes "Maximu": Pieredzētais, iespaidi un pārdomas

Es biju viens no šī grandiozā objekta būvniekiem. Minēšu uzreiz, ka toreiz mans darbs bija reģipša konstrukciju izgatavošana. Čoms, ar kuru kopā strādājām, bija ievietojis sludinājumu serverī (ss.lv) sludinājumu, ka piedāvā iekšdarbu pakalpojumus – vairāk vai mazāk ar reģipša konstrukcijām.

2011. gada vasaras otrajā pusē strādājām kādā objektā Mārupē. Vienā saulainā pēcpusdienā viņam piezvanīja un bija piedāvājums skrūvēt reģipsi vairāku simtu kvadrātmetru platībā Priedaines ielā. Sacīts – darīts, nauda noder vienmēr – brauks apskatīt. Aizbraucām, aplūkojām, tomēr samaksa par darbu bija vairāk nekā smieklīga – 0,30 Ls par kvadrātmetru.

Gribējām jau doties tālāk, atbildīgais no apakšuzņēmēja kantora jau sāka saukt austāku cenu par kvadrātmetru, līdz beigās piekritām. Galu galā, ja tīra siena, loksni vien uzliekot, 3,6 kvadrātmetri – cik tur tā darba. Galā arī kaut kāda finanse sanāk. Līdz ar to jau var izdarīt minējumus un pārspriedumus par to, cik objektā šādā veidā „no ielas” ir salasīts lētais darba spēks un kādas vispār ir viņu prasmes.

Savu darbu veicām rūpīgi, un, lai arī tika ieguldīts vairāk darba, nekā maksā, sākotnējais darba prieks drīz vien ātri aprāvās, redzot, kā iepriekšējais (vai iepriekšējie) pirms mums ir likuši profilus starpsienai. Ja uz 4,20 metru augsto sienu nobīde sasniedza pat 5 centimetrus, tad sākās pirmās pārdomas. Ja šādas kļūdas tiek pieļautas uz starpsienu konstrukcijām, tad kādas kļūdas tiek pieļautas pārējās konstrukcijās.

Kļūdas tad kļūdas, bet lielāka jautrība sākās pie griestiem, kur sastiprināti vadu kanāli, ventilācijas un ugunsdzēsības sistēmas trubas. Dažviet reģipša plāksnes pat nebija iespējams pieskrūvēt pie profiliem, jo vienkārši nebija vietas skrūvmašīnai, kur nu vēl aplocīties apkārt lielai ventilācijas šahtai. Interesanta tā darbu plānošana objektā - vai tiešām nevarēja no sākuma uztaisīt starpsienas, pēc tam vadu kanālus, ventilāciju un pārējo.

Pāris dienas vēlāk sanāca aizkavēties Mārupes objektā, uz Priedaines ielu atbraucām ap vakarpusi. Nākam iekšā, bet te pēkšņi aiztur apsargs – saka „čaļi, a jums caurlaidīte ir?”. Bet mums tāda netika izsniegta, lai gan objektā jau bija pavadīta nedēļa vai pat pusotra. Sāku interesēties, kāpēc pēkšņi tāda drošība un visi apsargi sarosījušies. Apsargs neieslīgst sīkumos un skaidro, ka šodien pēcpusdienā bijusi darba inspekcijas pārbaude. „Būtu redzējis kā dažu sekunžu laikā pazūd puse „stroikas” darbinieku. „Takš to, nav caurlaides, nav ieejas. Un tam jūsu darbu vadītājam nav nekāda teikšana. Nevēlamies maksāt sodu tūkstošos, ka teritorijā atrodas personas bez caurlaides.”

Tā nu beidzot tikām pie līguma noslēgšanas, lai gan bijām jau nostrādājuši nedaudz vairāk pa nedēļu un visu laiku par to interesējāmies. Saņēmām caurlaides un varēja turpināt darbu. Smējāmies, ka tikām pie smukām caurlaidēm pāris dienas pirms mūsu darba gaitu beigām šajā būvobjektā.

Darba gaitas beidzām divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jau bija apnicis, ka vadītājs mūs steidzina un aizrāda par kavēšanos, lai gan ātrāk nebija fiziski iespējams un tad zustu kvalitāte. Maksāt negribēja, bet gribēja, lai būtu pēc iespējas ātrāk, bet ko ātrāk izdarīsi ar šķībiem profiliem un šaurās telpās (pēdējā telpa, kur likām reģipsi, bija darbinieku labierīcības). Otrkārt, darāmais jau tāpat bija teju cauri – faktiski jau visur reģipsis bija, kur tam bija jābūt, un darbs būtu vēl labi ja dažām dienām.

Ikdiena pāris augusta pēdējās nedēļās pagāja kā pāris dienas. Dienā nostrādātās 14 stundas divos objektos un kopumā vēl 100 km pie stūres sāka šķist nogurdinošas. Bet par spīti tam labāka fiziskā forma. Priedaines ielā lielākoties sanāca strādāt pa vakarpusi, tad bija pat patīkamāk. Nebija kolēģu, kuri „aizņemās” elektrības kabeli un mums izdalītās stalažas. Vienīgi, kad aizbrauca prom flīzētāji, tad objektā iestājās tāds kā klusums. Ar viņiem blakus vai netālu bija tiešām forši strādāt, jo par humora trūkumu nebija jābēdājas – viņi gan skaitīja jokus, gan dziedāja.

Pauzītēs nedaudz pastaigāju pa objektu un papētīju, cik liels progress manāms. Ikreiz, paskatoties uz tirdzniecības zāles griestu konstrukciju, pārņēma tādas kā šaubas. Ja jau pirmajā dienā, pīpējot uz rampas (preču pieņemšanas zona), kā dadzis acī dūrās jumta konstrukcijas līkā betona pārsedze virs piegādes transporta izbraukšanas vietas, tad sāka uzmākties visādas domas par pārējām ēkas konstrukcijām. Nezinu, kāpēc, bet visinteresantākā likās tieši lielā tirdzniecības zāle un tās metāla konstrukcijas pie griestiem. Vēl jo vairāk, ka tās sastāv no divām daļām, vidū saskrūvētas kopā. Zemāk esošajā attēlā to var labi redzēt.

Lai arī nekāds lielais konstrukciju speciālists nebiju (un joprojām diez vai esmu, tikai ir augstākā izglītība IT un sociotehnisku sistēmu modelēšanā), ieraugot ieceres uz jumta, sāku aizdomāties, vai tās konstrukcijas izturēs. Parasti tādas bija redzētas vienkāršiem jumtiem, uz kuriem lielākais svars ir bieza un vienmērīga sniega kārta ziemā. Ne jau uz tādiem skaliņiem „sakrāmēt” betonu un vēl būvēt kaut ko virsū. Diemžēl realitātē neizturēja. Pagāja nedaudz vairāk kā divi gadi, un manas bažas diemžēl piepildījās. Sabruka kā tāds kāršu namiņš – domino efekts, tikai ar zināmiem intervāliem. Godīgi sakot, pabrīnījos, ka atlikušā daļa nesabruka uzreiz. Kamēr drukāju šo garadarbu, notika trešais iegruvums.

Attēlā ir iespējams ļoti labi redzēt, ka nesošās metāla konstrukcijas ir lūzušas uz pusēm tieši savienojuma vietās pa vidu. Vēl labāk tas ir redzams no augšas filmētajā video kā sabruka konstrukcija… Vai tas neliek aizdomāties par savienojumu tehnisko plānojumu, nepārdomātu slodzes plānojumu, tikpat labi arī skrūvju materiāla kvalitāti? Ļoti iespējams, ka šie savienojumi ir bijis „ķēdes vājākais posms”, ar kuriem tad viss skumjais notikums sācies.

Pie manis piektdienas vakarā bija piebraucis ciemos čoms, kurš ir metālapstrādes speciālists ar lielu pieredzi. Viņš nevēlējās vairs par šo notikumu dzirdēt, bet tomēr nedaudz parunājām. Pirmais, kas varētu būt pie vainas – nesošā būvkonstrukcija. Apspriežoties par nelaimīgo veikalu, čoms atsauc atmiņā, ka pirms diviem gadiem tur ir bijis ugunsgrēks uz jumta, pieminot, ka metāla konstrukcijām kaut neliels ugunsgrēks var izraisīt ievērojamu deformāciju. Interesanti, vai pēc šī ugunsgrēka šīs metāla konstrukcijas tika pārbaudītas un nomainītas? Tikpat labi šī ugunsgrēka izraisītā metāla deformācija varēja atsaukties uz iepriekš minētajām savienojumu vietām?

Diemžēl notika traģēdija. Būvniekiem un būvuzņēmējiem negribas atzīt kļūdas, vēl jo vairāk tiem „vadoņiem”, kuri ņēmuši strādniekus pat no ielas un par kvalitāti nospļauties. Vizuāli labi – „saiģot”, naudiņa ietaupīta. Mani nepārsteigtu, ja pēc visām ekspertīzēm izrādīsies, ka ir nekvalitatīvas nesošās konstrukcijas, vēl jo vairāk – to savienojumi. Ja reiz no objekta, nākot pārbaudei, sekunžu laikā pēkšņi pazuda puse darbinieku.. Ja ģeniālie apakšuzņēmēji piesaistīja „strādniekus” no sludinājumiem un teju no ielas.. Par padarīto maksāja santīmus, un nākamajiem bija jālabo iepriekšējo kļūdas.. Beigās vēl spieda termiņš, un darbi tika zināmā mērā sasteigti. Tālāk par kvalitāti izdariet secinājumus paši.

Diemžēl šī traģēdija ir skārusi arī manu paziņu loku. Izsaku dziļu līdzjūtību tiem, kuriem ir bojā gājuši piederīgie, radi, draugi vai paziņas.

Pārpublicēts no draugiem.lv

Novērtē šo rakstu: