Iesaki rakstu: 
Finanšu ministra postenis pārsvarā pienākas premjera partijai. Bez valsts budžeta vadības finanšu ministra pārziņā ir arī valsts asinsrite – nodokļu maksātāju veiktie nodokļu maksājumi.
Nodokļu administrētājiem ir jāspēj ne tikai tos iekasēt, bet arī pastāvīgi rūpēties, lai maksājumi neapsīktu, lai tas enerģijas avots, t. i., nodokļu maksātājs, justos novērtēts, saprasts un atbalstīts. Tas ir sarežģīts mehānisms, kura darbības nodrošināšanu svarīgi uzticēt valstiski domājošam, talantīgam, efektīvam, kompetentam un uzticamam cilvēkam. Uzticēšanās un sadarbība ir visbūtiskākā un vienlaikus vistrauslākā vērtība šajā mehānismā. Un šeit vairāk nostrādā darbi, attieksme, notikumi, nevis vārdi.
Ja nodokļu maksātājs pieķer iestādi divkosībā, korupcijā un likuma pārkāpšanā, ir tikai likumsakarīgi, ka tas ietekmē uzticēšanos un sadarbību. Un tās jau ir būtiskas sekas.
Iekšējo kontroles mehānismu, procesu sakārtotības trūkums vai nepietiekama to efektivitāte ir cēlonis tam, ka iestādē vispār ir iespējami tādi notikumi kā kukuļņemšana, tirgošanās ar datiem, pasūtījuma auditi vai pasūtījuma kriminālprocesi. Taču ne vienmēr ir jāpiedzīvo kaut kas tik skandalozs, arī mājieni, attieksme, tonis kontroles pasākumu laikā ir pietiekami, lai nodokļu maksātājam rastos pārliecība, ka viņš tiek uzlūkots par nevēlamu, par pārkāpēju, un nereti pēc komunikācijas ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) sarežģītākās situācijās paliek nospiedums: "Cīnīties vai sūdzēties nav vērts. Ja pasūdzēšos vai celšu trauksmi, man pašam tūlīt būs audits."
Un tā jau vairs nav VID vadītāja, vietnieku un direktoru problēma. Viņi vienmēr uzreiz no atvilktnes izvilks plakātu ar uzrakstu par neatbilstošu atalgojumu un naudas trūkumu IT sistēmām. Informācija par to, cik valstij izmaksā, piemēram, viena nodokļu eiro iekasēšana, īsti nekur nav atrodama. Sekas – nodokļu ieņēmumu kritums, uzņēmumu maksātnespējas, neiekasēto nodokļu apjoma pieaugums, tomēr pats būtiskākais – nevēlēšanās sākt biznesu Latvijā – tā tiešām vairs nav VID ģenerāldirektora, bet finanšu ministra lielākā problēma. Šobrīd – ministra Arvila Ašeradena un mūsu visu problēma.
Klientu apkalpošanā redzamie uzlabojumi aizsākās jau iepriekšējās VID ģenerāldirektores Ilzes Cīrules laikā, piemēram, laipnās darbinieces, kas izskaidro sarežģītās VID atsūtītās vēstules, taču ar to vien nepietiek, lai sadarbību izveidotu uz nesatricināmiem pamatiem. Turklāt mūsu rīcībā ir informācija, ka, kopš sabiedrība uzzināja par skandalozajām pasūtījuma audita lietām, klientu (nodokļu maksātāju) atsaucība ir strauji mazinājusies, klienti ir kļuvuši neapmierināti, nereti pauž savu viedokli par VID iestādi daudz agresīvākā formā un redz VID kā draudu, nevis sabiedroto.
2019. gadā tika pieņemta norma, kas nosaka nevainojamas reputācijas prasību VID ierēdņiem. Vai muitas ilggadējai vadībai (muitas pārvaldes vadības un vietnieku līmenī), kuras darbības laikā kopš 2020. gada par kukuļņemšanu aizturēti vairāk nekā 30 muitnieku, ir laba reputācija? Ja muitas vadība līdz tam visus gadus to "nebija pamanījusi", tad kāpēc tagad, kad to pamanīja KNAB un pēc tā spiediena – Iekšējās drošības pārvalde, muitas vadība joprojām turpina pildīt savus pienākumus?
Vai attiecībā uz nodokļu maksātājiem tiek ievērota tāda pati pieeja? Uzņēmums ik gadu pieļauj nodokļu likumu pārkāpumus, taču VID nekādi nereaģē? Maz ticams.
2019. gada nogalē KNAB publiskoja informāciju, ka kārtējo reizi sodītas VID amatpersonas, kuras pieķertas nelikumīgā informācijas iegūšanā no datu sistēmām. KNAB agrāk šādus pārkāpumus konstatējis dažādu iestāžu amatpersonu vidū, un lielākā daļa vaininieku bija tieši VID amatpersonas.
It kā nenozīmīgs pārkāpums. Bet ko tas nozīmē nodokļu maksātājam? To, ka viņš saprot, ka informāciju, visticamāk, izmanto negodprātīgiem mērķiem, varbūt pat pasūtījuma auditu organizēšanā vai informācijas noplūdināšanā konkurentiem. To, ka viņa informācija – par viņa darījumiem, finansēm, darījumu partneriem – nav pasargāta.
VID arī necenšas publiskajā telpā atspēkot šos pieņēmumus. Necenšas ticami parādīt, ka sadarbība ar VID ir iespējama, balstoties uz lietišķām attiecībām un uzticēšanos. Ka Valsts ieņēmumu dienestā eksistē efektīvas procedūras un iekšējās kontroles sistēmas korupcijas novēršanai. To arī VID ģenerāldirektores tiešais vadītājs – bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs – vairākkārt tika publiski uzdevis veikt – pirmkārt, informēt sabiedrību un līdz ar to arī VID darbiniekus par korupcijas, varas demonstrēšanas, pasūtījuma auditu un tamlīdzīgiem gadījumiem un, otrkārt, nodrošināt to turpmāko nepieļaujamību iestādē.
2022. gadā Valsts ieņēmumu dienestā tika īstenota liela mēroga kukuļa pieprasīšana uzņēmējam, pērn notikuši arī vairāki desmiti kukuļņemšanas gadījumu muitā, kuros kukuļa apmērs ir 5–10 eiro. 2022. gadā! Tie ir fakti. Vai tādai ir jābūt šodienas realitātei? Taču VID vadītāja pozicionē savu nostāju tā, ka viņas vadītajā iestādē viss ir kārtībā un viņas izvēlētā vadības stratēģija nerada nekādas būtiskas sekas iestādei un valstij. Te ir jautājums par gatavību uzņemties atbildību un vienlaikus par nespēju uzraudzīt savus padotos, tos vadot jau gadiem.
Savulaik pēc ieslodzīto bēgšanas no Pārlielupes cietuma atkāpās iekšlietu ministrs Kristovskis, kā arī mainījās cietuma vadība – uzņēmās atbildību. Pēc daudzkārtējiem un daudzskaitlīgiem korupcijas gadījumiem VID atbildību neviens nevēlējās uzņemties. Finanšu ministra lēmumi par VID vadības atstādināšanu Nodokļu un muitas policijas pārvaldes direktoru Kasparu Podiņu noveda pie atbildības uzņemšanās. Turpretim atstādinātā VID vadītāja Ieva Jaunzeme, kura jau gadiem ir vadījusi iestādi, cenšas varas gaiteņos izmudžināt savu atgriešanos. Ja tas viņai tiešām izdosies, nākamajā korupcijas gadījumā VID atbildība būs jāuzņemas Ašeradenam.
Vadītāja uzdevumu nepildīšana un apšaubīšana – tas ir sākums efektīvas sadarbības neiespējamībai. Sākums nenovēršamam konfliktam starp valsti un uzņēmējiem. Un tā nu ir milzīga problēma vairs ne tikai finanšu ministram.
Ja 2020. gada dati rāda, ka brīvprātīgi nodokļus nomaksājuši tikai 57% uzņēmumu, tad ko rādīs turpmāko gadu statistika?
VID prakses maiņas, neefektīva un nesavlaicīga komunikācija par to, izmaiņas IT sistēmā, ilgstošas un neefektīvas tiesvedības, Covid-19 atbalsta atprasīšana, izlīguma iespēju neizmantošana un citas ķibeles – arī tas kopā ar korupciju veido VID tēla ēnas pusi. Par to medijos ir pastāvīgi rakstīts un pētīts.
Latvijas uzņēmēji ir pelnījuši labu nodokļu administrāciju, un jaunajam finanšu ministram Ašeradenam ir iespēja to radīt. Labs sākums būtu kļūdu atzīšana un atvainošanās Latvijas uzņēmējiem par iestādes rīcību un pārkāpumiem.
* Laikraksta "Diena" galvenais redaktors
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
