Kā apturēt „Rīgas mežu” ārdīšanos?

1. Mežu izciršana NAV pašvaldības funkcija

Likumā Par pašvaldībām ir noteikts, ka pašvaldības veic tām uzlikto funkciju izpildi, “ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses” (3.pants). Nekur nav noteikts, ka tām ir komerciālos nolūkos jānodarbojas ar mežizstrādi savā un citu (par to zemāk) pašvaldību teritorijās.

Ja 15.3.pantā minēto funkciju noteikt mežu un ūdeņu izmantošanas kārtību lasa kā pašvaldības mežsaimniecību regulējošu, tad nākamais loģiskais solis ir Bābelītes, Juglas un citos ezeros nodarboties ar zivsaimniecību. :)

Praksē pašvaldību sparu nodarboties ar komerciju līdz šim ir līdzsvarojuši attiecīgās jomas konkurenti (Aqua Rīga, Mobilly vai LMT vs Rīgas satiksme, Bauskas Dzīve utml.), taču mežu gadījumā klasiska konkurences situācija nepastāv, un vienīgie iebildumu cēlēji ir iedzīvotāji, kuru pašorganizēšanās spējas un resursi ir nelieli.

2. Valstij un pašvaldībām IR pienākums gādāt par labvēlīgu vidi

Satversmes 115.pants ir pietiekami daiļrunīgs: “Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.”.

Meža likuma, lai gan nospiedošā vairākumā tajā tiek apcerētas ciršanas lietas, 15.pantā tiek atzīts, ka mežam ir arī nemateriālā vērtība: “Meža nekoksnes vērtības ir šādas: ...2) mežam piemītošās rekreatīvās, vidi stabilizējošās un ekoloģiskās īpašības.”.

Viena no būtiskām labvēlīgas vides pazīmēm ir gaisa kvalitāte. Gaisa piesārņojums Rīgā joprojām ir krimināls: http://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vide-un-dzivnieki/gaisa-piesarnojums-riga-joprojam-parkapj-eiropas-direktivas-normas.a164032/, http://www.la.lv/riga-parsniegts-gaisa-piesarnojuma-normativs/ . 

Tad kā lai vērtē Rīgas pašvaldības rīcību, komerciālos nolūkos lielos apjomos izcērtot mežus gan savā, gan blakus esošajās teritorijās?

Aizsargjoslu likuma 11.pantā noteiktas mežu aizsargjoslas ap pilsētām: “Mežu aizsargjoslas ap pilsētām tiek noteiktas, lai nodrošinātu pilsētu iedzīvotājiem atpūtai un veselības uzlabošanai nepieciešamos apstākļus, kā arī lai samazinātu vai kompensētu pilsētu negatīvo ietekmi uz vidi.”

Tās tiek veidotas saskaņā ar MK noteikumu 63/2003 metodiku. Tajā ir noteikts, ka aizsargjoslas var paredzēt arī kaimiņos esošo pašvaldību teritorijās, noslēdzot attiecīgu līgumu. Man nav iespējas precīzi uzzināt par šādu līgumu pastāvēšanu, taču nav nācies satikt nevienu attiecīgo pašvaldību darbinieku, kas kaut ko zinātu par tādu esamību. Toties ir bieži dzirdētas atmiņas par padomju laikiem, kad ap lielajām pilsētām ir bijis noteikts 30 km aizliegums meža ciršanai.

Raugoties no praktiskās puses, eksistē Latvijai tipiska situācija, ka Satversmē un likumos deklaratīvi ir noteiktas iedzīvotāju tiesības, bet iespējas tās realizēt faktiski nepastāv. Teorētiski varētu mēģināt administratīvā kārtā apstrīdēt VMD Rīgas mežiem izsniegto ciršanas atļauju, bet faktiski to var izņemt dienu pirms ciršanas uzsākšanas, nevienu iedzīvotāju neinformējot par tādas esamību.

Varbūt varētu tapt iesniegums Ģenerālprokuratūrai par Rīgas mežu antikonstitucionālo un pretlikumīgo rīcību, izcērtot Biķernieku un Garkalnes, Ādažu, Carnikavas un citu pašvaldību mežus? Lai ultradārgajiem Rīgas mežu juristiem http://www.la.lv/advokati-pie-rigas-mezu-siles-2/ būtu iespēja virpināt argumentus, ka pašvaldības peļņas gūšana no mežu izciršanas ir daudz svarīgāka par vides kvalitāti tās iedzīvotājiem.

3. Rīgas meži – anahronisms?

No pašu apkopotās Rīgas mežu vēstures http://www.rigasmezi.lv/lv/par_mums/vesture/?doc=1062 var izlobīt, ka pilsētai vēsturiski ir bijuši vajadzīgi malkas meži namu apkures nodrošināšanai. Šobrīd šī “pašvaldības funkcija” tiek pildīta ‘nedaudz citādos’ veidos. (Nu, ok – ir dzirdēts par biomasas piešprici kādā tur vietējā katlumājā, bet tā noteikti ir margināla parādība)

Tad kāds ir racionālais pamats tam, ka Rīga nevis slēdz līgumus par aizsargjoslām, bet brutāli izcērt teritorijas ap Baltezeru, Ādažiem, Carnikavu utt.?

Mēļo, ka šo situāciju, apzināti vai nē, ir ievārījuši premjers Andris Šķēle un mērs Andris Ārgalis, īpaši neiedziļinoties apstākļos, jo toreiz bijis samērā vienalga, kurās oranžajā atvilktnē kaut kas mētājas.

4. Risinājumi, ideālā bilde

Pašlaik normatīvais regulējums mežu izciršanai nekurienē un valsts lielākās pilsētas centrā ir faktiski vienāds. Loģiski gan būtu meža darbiem blīvi apdzīvotās vietās un to tuvumā piemērot tos pašus principus, kā citām darbībām, kas būtiski maina apkārtējo vidi – celtniecībai utml.

Ja, piemēram – pirms Biķernieku meža „tīrīšanas” darbiem būtu jāveic ietekmes uz vidi novērtējums un sabiedriskā apspriešana, iespējams, varas nekaunības līmeni izdotos nedaudz samazināt.

Novērtē šo rakstu: