Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jezga ap gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām liek atminēties to aprēķinu un intrigu mudžekli, kura rezultātā pirms 12 gadiem par Valsts prezidenti kļuva Vaira Vīķe-Freiberga. Šodien un rīt Pietiek ekskluzīvi publicēs fragmentus no apgāda Atēna pērn izdotās grāmatas Va(i)ras virtuve, kas šo procesu krāšņi un neizskaistināti parāda visā tā nepievilcībā.

Lišķu gaviles un „ekspertu” mulsums

„Pēc lielā sasprindzinājuma visas dienas garumā 1999. gada 17. jūnijs beidzās laimīgi, un likās, ka no pleciem ir nokritis kāds smags slogs un palicis tālā pagātnē un Rīgas ielās var vieglāk uzelpot. Šīs izjūtas pastiprināja pirmsjāņu noskaņa un Līgo nakts priekšnojautas, kad līdz ar papardes ziedu vaļā raisās dziļi slēptā tautas vitalitāte, kad citādi atturīgais latvietis atbrīvojas no ikdienišķā un ir gatavs saplūst ar Visumu un savā dzīvības priekā dalīties ar visiem un visu. Ir gatavs dzīvot, mīlēt, integrēt un integrēties.”

Šādiem svinīgiem, lai neteiktu, ka vienkārši superpieglaimīgiem vārdiem akadēmiķes Ausmas Cimdiņas grāmatā Brīvības vārdā aprakstīta šajā laikā plašākai sabiedrībai caurmērā mazzināmās trimdas zinātnieces – kurai plašāku atpazīstamību nebija piešķīrusi arī atrašanās Latvijas Institūta vadītājas postenī – Vairas Vīķes-Freibergas kļūšana par Valsts prezidenti 1999. gada 17. jūnijā pēc daudzkārtēja Saeimas balsojuma.

Šajā balsojumā viens pēc otra atbira tādi kandidāti kā kādreizējais padomju nomenklatūras darbinieks un Augstākās padomes priekšsēdētājs, Latvijas ceļa pārstāvis Anatolijs Gorbunovs, kādreizējais premjera vietnieks, sociāldemokrāts Arnis Kalniņš, bijusī Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdētāja, tautpartijiete Vaira Paegle, Jaunās partijas izvirzītais komponists Raimonds Pauls un Latvijas vēstnieks ANO Jānis Priedkalns, arī pēc tam izvirzītais ekspremjers, vēl viens ceļinieks Valdis Birkavs un Jaunās partijas pārstāve Ingrīda Ūdre.

V. Vīķes-Freibergas „oficiālās biogrāfes” lišķīgajā skatījumā šī sabiedrībā nesalīdzināmi atpazīstamāko kandidātu (A. Gorbunovs tolaik saskaņā ar sociologu datiem bija valsts populārākais politiķis, un arī R. Paula popularitāte bija ierasti augstajā līmenī) atbiršana un īstās kandidātes ievēlēšana bija ne vairāk, ne mazāk kā likteņa pirksts un gandrīz vai dievišķa nolemtība:

„Kad viss bija noticis tā, kā tam bija jānotiek, un ēterā izskanēja jaunās prezidentes uzruna, tā bija Latvijas zvaigžņu stunda. Ne vienā vien mājā nobira pa prieka asarai, šķindēja šampanieša glāzes un cilvēki apsveica cits citu. Pēcvēlēšanu eiforijā no Saeimas nama ēterā pat atskanēja kāda balss, kas apgalvoja, ka šīs prezidenta vēlēšanas esot vadījis latviešu tautas pašizdzīvošanas instinkts. Šā vai tā, taču lielākā uzvara (un pārsteigums) tā bija mums pašiem, jo pārsteigt pasauli ar galotņu cilvēku Valsts prezidenta līmenī nav ne iespējams, ne nepieciešams...”

Kur radās doma par „zvaigžņu stundas” piesaukšanu, patiesībā nav jāšaubās, - jau nekavējoties pēc ievēlēšanas V. Vīķe-Freiberga deputātiem paziņoja, ka ne tikai viņai, bet arī tautas kalpiem šī esot „tāda kā zvaigžņu stunda, kurā mēs paveram jaunu lapaspusi Latvijas vēsturē”. Bet kādā tieši veidā tad „viss notika tā, kā tam bija jānotiek”?

Līdz šim mums papildus šai „nejaušā dievišķā pirksta” versijai dažādos veidos mēģināts iestāstīt, ka viss 1999. gada jūnija Valsts prezidenta vēlēšanu (un priekšvēlēšanu) process bijis totāli haotisks un nepārdomāts, - un tikai tādā procesā bijis iespējams beigu beigās nonākt pie balsojuma par „bezpartijiskās” V. Vīķes-Freibergas kandidatūru. Izsakoties tās pašas A. Cimdiņas vārdiem, acu priekšā bija „priekšvēlēšanu kampaņa, kuras nebija”. Jeb vēl kategoriskākos vārdos: „Runāt par V. Vīķes-Freibergas priekšvēlēšanu kampaņu vārda tiešā nozīmē ir absurds, jo laika sprīdis no viņas izvirzīšanas par prezidenta kandidāti līdz ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā ilga dažas stundas.”

Daudziem tā arī varēja izskatīties – turklāt ne tikai televizora vērotājiem vien. Atcerēsimies, ka pat tobrīdējais Ministru prezidents Vilis Krištopans sev ierastajā manierē – kāpēc jādomā, ja runāt var arī tāpat? – presei pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas impulsīvi atzina: „Kā es varu vērtēt prezidentu, ja pirmo reizi viņu redzēju šodien, kad apsveicu. Es taču nevaru vērtēt ne pozitīvi, ne negatīvi. Es pirmo reizi mūžā redzēju šo cilvēku. Tā tas ir sagadījies. Tas man šķiet tā drusku jocīgi, ka augstā amatā ievēl cilvēku, kuru es, Ministru prezidents, neesmu līdz šim redzējis, bet ko lai dara! Tāda ir dzīve!”

Pat tādi savulaik lielajā politikā izglītoti ļaudis kā kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, izrādās, bija redzējuši tikai televizora ekrānu – un tam arī pilnībā noticējuši. Ja reiz rāda, kā bijušais VDK štata darbinieks, tagad profesors un sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs ieved V. Vīķi-Freibergu Saeimas zālē, tātad – jautājumu nav: „Tā toreiz notika. Reizēm tā vēsturē gadās. Politiķi redzēja, ka neko nevar sarunāt. Viņa tur kaut kur gāja garām, Bojārs iedomājās, un tā arī notika. Varbūt skan primitīvi, bet reizēm tieši tā primitīvi arī notiek. Tur nav nekādas shēmas...”

Arī faktiski visi līdzšinējie V. Vīķes-Freibergas biogrāfi – vienalga, vai tie būtu atklāti pieglaimīgi un slavinoši, uzspēlēti atturīgi vai centīgi agresīvi – ir palikuši tai pašā televīzijas skatītāju redzes punktā. Un redzējuši viņi ir vienu un to pašu: Valsts prezidenta vēlēšana Saeimā sākās 17. jūnijā deviņos no rīta un turpinājās gandrīz līdz pusnaktij; visi sākotnēji izvirzītie kandidāti viens pēc otra izbira – nesaņemot vajadzīgo vairākumu; beidzot kandidatūru noņēma arī R. Pauls; pēc tam Tautas partija, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un sociāldemokrāti vienojās par V. Vīķes-Freibergas kandidatūru, kura septītajā balsošanas kārtā ar 53 deputātu balsīm arī tika apstiprināta.

„Kāpēc notika tā un ne citādi? Pēdējā minūtē sasteigtā vēlēšanu stratēģija vai precīzāk - konsekventas vēlēšanu stratēģijas trūkums varēja arī neizrādīties par labu V. Vīķes-Freibergas kandidatūras atbalstītājiem. Vai tas bija lielās nejaušības likums vai likteņa lēmums? Šādās situācijās, kad tautas vai cilvēka dzīvē risinās izšķiroši notikumi, gribot negribot prātā nāk liktenīgais, un tas ir arī latviešu valodas struktūrā ierakstīts — jēdzienus izšķirošs pavērsiens un liktenīgs pavērsiens mēs principā varam lietot vienā un tajā pašā nozīmē,” – konsekventi pieglaimīgajai A. Cimdiņai par notikušo viss bija skaidrs.

Arī nākamajam prezidentes biogrāfam, dzejniekam Mārim Čaklajam grāmatā Izaicinājums labi derēja tieši tas pats izskaidrojums – „haoss + pirksts no augšas”: „Juceklis jūnija parlamentā notika kā pēc kāda augstāka spēka scenārija. Ieraudzījis visu šo pretendentu operetisko nevarību, lai neteiktu vairāk, Kāds pateica: „Pietiek!» Un šis Kāds nebija (ak, Kungs!) Juris Bojārs, kuram, iespējams, uz vietas likās, ka viņš, tieši viņš izvedis Vairu saulītē, un šis Kāds nebija arī tas, par kuru Vakara Ziņu Aivars Tarvids kā allaž nīgri dainoja: «Vīķe-Freiberga amatu ieguva ne tālab, ka varas elite uzklausīja inteliģentu rekomendācijas un vēlējās apliecināt politisko tālredzību. Vienkārši konkrētajā momentā Vīķes-Freibergas kundze izrādījās ideāla kompromisa figūra. Tieši uz šīsvasaras politiskā darījuma pamata tika nolikts viņas prezidentes sēdeklis...””

Nekas nemainījās arī nākamajās V. Vīķes-Freibergas vairāk vai mazāk politiskajās biogrāfijās. Faktiski vienīgais izņēmums bija iepriekš Joahima Zīgerista un Co. algotais Māris Ruks, kurš savās pārdomās par Valsts prezidentes ievēlēšanas procedūru acīmredzami izmantoja bijušā maizes tēva iemīļotās „pierādīšanas” metodes un retoriku: tika pieminēta gan mistiskas „daudz tumšākas, bet neapšaubāmi gudras un sazarotas ietekmētāju komandas vēlmes” īstenošana, gan pirmā tēvzemnieku kandidāta J. Priedkalna „kā pirmā tukšā šāviena, kā uzmanības novēršanas” izmantošana, kas radusies kādu vārdā nesauktu nelabu cilvēku prātos: „Ja vajadzēja, tie reizēm īsi uzspēlēja arī ar virspusīgiem nacionāliem saukļiem un, ja vajadzēja, kādiem arī atgādināja seno ilggadīgo sadarbību.”

Vai nekā cita patiesībā arī nebija? Viss bija tieši tā, kā šķita – neviens politiskais spēks nebija līdz galam parūpējies par pietiekamu atbalstu savam kandidātam (kaut Latvijas ceļš bija puslīdz nopietni domājis, ka viss izdosies, un tieši tā tomēr pierunājis kandidēt parasti superpiesardzīgo A. Gorbunovu), un tāpēc arī visi sākotnējie kandidāti caurbira, savukārt V. Vīķes-Freibergas kandidatūra „tika cauri” pēc būtības pilnīgi nejauši? Tikpat nejauši, cik viņa vispār ieradās Saeimas ēkā Jura Bojāra pavadībā, - tāds tiešām caur un cauri nejaušs, vien pasakaini veiksmīgs tumšais zirdziņš raibā blūzītē?

Izplānotā nejaušība

Nē, nudien ne. V. Vīķes-Freibergas pirmā ievēlēšana Valsts prezidenta postenī pretēji šķietamajam un televizorā redzamajam bija pietiekami rūpīgi – cik nu tas vispār iespējams, pazīstot Latvijas „simt gudrākās galvas”, – izplānota. Šie plānotāji, kas savas aktivitātes sāka jau pāris gadus pirms izšķirošajiem notikumiem, izrādījās daudz tālredzīgāki nekā liela daļa Saeimas politiķu (pirmām kārtām jau it kā pieredzējušie Latvijas ceļa pārstāvji), turklāt vienlaikus viņi ar visu savu sabiedriski politisko pieredzi bieži vien pat nenojauta, ka kļuvuši par pārdomātas un mērķtiecīgas manipulācijas objektiem.

Savukārt galvenais manipulētājs bija nevis kāda rukiski zīgeristiska „gudra un sazarota ietekmētāju komanda”, bet gan pats tumšais zirdziņš raibajā blūzītē, kas faktiski gadiem ilgi bija nemanāmi, toties pamatīgi un mērķtiecīgi – īpaši jau pēdējo gadu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām 1999. gada jūnijā – strādājis šajā virzienā.

Mēs varam ticēt vai neticēt kādam Freibergu ģimenes draugam, kam atklātības brīdī aizplīvurotus, bet pēc būtības skaidrus izteikumus par vēlmi „nostāties šajā valstī sev atbilstošā” un pat „pelnītā vietā” bija nācies dzirdēt jau 1996. gadā. Tāpat dažādi var vērtēt A. Cimdiņas pieminēto faktu, ka jau 1996. gada vasarā uz raidioraidījuma Mājas svētība veidotāju Imanta Skrastiņa un Lias Guļevskas jautājumu: „Daudzi trimdas latvieši tevi uzskata par potenciālu Latvijas Valsts prezidenti. Vai tu būtu gatava ieņemt šo amatu?” pēc nelielas pauzes skanējusi skaidra atbilde: „Jā! Es to varētu.”

Taču, labāk pameklējot, ir atrodami ne tikai pusanonīmi apgalvojumi, bet arī pietiekami daiļrunīgi fakti. Un, lai ainu tiešām izprastu, mums ir jāatgriežas gandrīz divus gadus atpakaļ, 1997. gada rudenī, kad valdība sāka īsti nopietni domāt par Latvijas starptautiskā tēla veidošanas institūcijas – Latvijas Institūta izveidošanu. Līdz tam V. Vīķe-Freiberga Latvijā parādījās tikai ik pa laikam – viņa nekādi nebija starp tiem trimdas latviešiem, kas nekavējoties metās atpakaļ uz tēvzemi, iedomājoties sevi par galvenajiem tās reālās neatkarības atjaunotājiem un uzplauksmes veicinātājiem (kas gan pēc ievēlēšanas viņai netraucēja nekavējoties paziņot: „Rūpe par Latviju un mīlestība pret savu tautu mani ir vadījušas visu manu mūžu, vienalga, kurā zemē un kontinentā man kādā brīdī ir liktenis lēmis dzīvot. Mana sirds vienmēr ir piederējusi Latvijai!). Tiesa, nākamā prezidente atšķirībā no viņiem bija vairākkārt apmeklējusi arī padomju Latviju – bet par to viņai pēcāk nācās noklausīties vien pietiekami regulāras aizdomas par ciešāku vai mazāk ciešu sadarbību ar VDK.

Toreizējais premjers Guntars Krasts šos notikumus atminas šādi: „Bija jautājums par Latvijas tēlu pasaulē, jo mēs toreiz ārkārtīgi tieši un tīrās formās sadūrāmies ar Krievijas propagandu ārvalstu medijos, līdz pat kurioziem, ka daudzos gadījumos Krievija atklāti pirka dažādos masu medijos kaut ko negatīvu par Latviju. Man pat Spānijā to gadījās redzēt. Tad tika attīstīta Latvijas Institūta versija, kas jau iepriekš bija pavīdējusi, bet tika vilkta no plaukta laukā. Tad pēc sarunām ar Zviedrijas premjeru, kurš aktīvi centās palīdzēt šajā jautājumā, konkrēti Krievijas krīzes gadījumā, mēs nonācām pie secinājuma, ka varētu izmantot Zviedrijas piemēru, kur ir tāds Zviedrijas institūts, daļēji valstisks finansēts, tomēr arī tāds pusvalstisks, semivalstisks.

Zviedrijas valdība iedeva pirmo maksājumu – 35 tūkstošus latu tāda institūta izveidei. Mēs tajā laikā bijām konstatējuši, ka Latvija nevar pirkt labvēlīgus propagandas rakstus ārvalstu medijos, nav tāda budžeta. Visi politiskie principi bija, ka tādi izdevumi budžetā nav iespējami. Zviedri iedeva pirmo naudu. Mēs pēc ilgām diskusijām spējām izdomāt, kāda būtu tā ideja, ka Institūts būtu daļēji neatkarīgs, apmēram kā Zviedrijā. Ārlietu ministrs Valdis Birkavs aktīvi cīnījās, lai tas būtu Ārlietu ministrijas pakļautībā. Manā gadījumā bija domāts, ka Institūts būtu ar augstāku ticamību, ja tas nebūtu tieši valdības institūcijas sastāvā, bet pabīdīts nost. Ar pilnvarniekiem no Ārlietu ministrijas, Zinātņu akadēmijas. Tas būtu labāks veids, kā izplatīt informāciju kritiskos brīžos un ne tikai par Latviju.

Tā radās ideja par Latvijas Institūtu. Man toreiz bija padomnieks Imants Ziedonis un akadēmiķis Andris Buiķis. Mēs tajā laikā kādus mēnešus meklējām Latvijas Institūta direktoru. Tas varēja būt vasarā – Buiķis un Ziedonis kā labāko kandidatūru ieteica, ko viņi bija sameklējuši, viņi bija aptaujājuši vairākas personas, tai skaitā Vairu Vīķi-Freibergu, un viņu ieteica...”

Nedaudz ekscentriskā matemātiķa Andra Buiķa vēlāk publiskotajā atstāstā notikumu secība bija šāda: „1997. gada rudenī Ministru kabinets kārtējo reizi noraidīja Ārlietu ministrijas izstrādāto priekšlikumu. Galvenais trūkums Latvijas Institūta koncepcijā, par ko es jau biju vairākkārt izteicies, bija tas, ka tika plānots pirmos divus gadus nodarboties ar Latvijas tēla pētījumiem ārvalstīs, neparedzot nekādu aktīvu darbu, lai vecinātu Latvijas atpazīstamību. Un, šķiet, oktobra vai novembra mēnesī tika izveidota kārtējā darba grupa, kurā biju iekļauts arī es, lai viena vai divu mēnešu laikā izstrādātu Latvijas institūta koncepciju. Šo darba grupu vadīja toreizējā Valsts pārvaldes reformas biroja direktora vietnieks Armands Kalniņš. Šajā komisijā es, šķiet, biju vienīgais, kurš tieši nepārstāvēja valsts struktūras (ministrijas, Latvijas Attīstības aģentūru).

Kārtējā šī jautājuma apspriešana Ministru kabinetā bija paredzēta 1998. gada janvārī. Darba grupas izstrādātā koncepcija principiāli neatšķīrās no agrāk izstrādātiem līdzīgiem projektiem. Pēdējā brīdī pirms plānotās valdības sēdes toreizējā premjera Guntara Krasta biroja vadītājs arī mani uzaicināja piedalīties valdības sēdē. Gaidot ārpusē, pie kabineta sēžu zāles durvīm, mūsu jautājuma izskatīšanu, ārā iznāca ārlietu ministrs V. Birkavs aprunāties ar A. Kalniņu, un pēc brīža mums tika paziņots, ka jautājums tiek noņemts no dienas kārtības. Es to sapratu tā, ka ministram bija skaidrs, ka Ministru kabinets koncepciju šajā formā nepieņems.

Drīz pēc tam, februāra mēnesī, es tiku uzaicināts uz pārrunām ar premjeru G. Krastu, un šīs tikšanās laikā Latvijas Zinātnes un dialoga centrs tika uzaicināts izstrādāt Latvijas tēla koncepciju. Un pēc pāris mēnešiem ar Valsts kanceleju tika noslēgts attiecīgs līgums. Taču, negaidot līguma oficiālo noslēgšanu, sāku veidot darba grupu koncepcijas izstrādei, uzaicinot tajā Imantu Ziedoni, Raitu Karnīti, Maiju Kūli, Annu Žīguri un Dainu Šveicu. Līgumā bija paredzēts, ka koncepcija jāizstrādā līdz maija mēnesim. Darbs bija ļoti intensīvs, taču arī sekmīgs - 2. jūnijā šī koncepcija tika apspriesta un akceptēta Ministru kabineta sēdē. Par koncepciju saskaņā ar reglamentu bija jāziņo Ārlietu ministram, taču viņš uzstājās nepilnu minūti, kuras laikā piedāvāja Ministru kabinetam noklausīties manu ziņojumu.

Pēc šī ziņojuma, kurā darba grupa piedāvāja vairākas juridiskās formas Latvijas Institūta statusam (komandītsabiedrība, SIA), sākās gara diskusija, kura ilga aptuveni pusotras stundas. Rezultātā tika nolemts veidot Valsts bezpeļņas organizāciju SIA Latvijas Institūts. Īpaši gribas atzīmēt Ministru prezidenta G. Krasta lielu ieinteresētību un atbalstu (šo mēnešu laikā man bija vismaz trīs tikšanās ar premjeru un viena no tām turpinājās pusotru stundu). Valdības lēmumā Ārlietu ministrijai kopīgi ar Finansu ministriju un darba grupu tika uzdots divu nedēļu laikā sagatavot Latvijas Institūta nodibināšanai nepieciešamās dokumentu projektus: Ministru kabineta rīkojumu, Latvijas Institūta statūtus un darba programmu.

Sākās ļoti nepatīkams darba cēliens, kurā abas ministrijas centās atkratīties no darba, un rezultātā iepriekšminētā darba grupa ar juristu palīdzību sagatavoja statūtu projektu, kurš ministrijām, protams, nepatika un sākās laika vilkšana. Tikai, kad septembra mēnesī es kopā ar I. Ziedoni ierados pie Ministru prezidenta biroja vadītāja J. Viņķeļa, paziņojot, ka demisionēsim no šī darba, ja lieta netiks virzīta uz priekšu, sākās aktīvs darbs. Taču ministrijas ierosināja Latvijas Institūta pamatkapitālu Ls 4000 sadalīt vienādās daļās starp Ārlietu, Kultūras, Izglītības un zinātnes ministrijām, Latvijas Attīstības aģentūru un Latvijas Zinātnes un dialoga centru. Taču pēdējā brīdī šī jautājuma risināšanā iesaistījās Ministru prezidents un personīgi deva rīkojumu Valsts kancelejai izstrādāt MK lēmuma projektu, kurā vienīgais valsts kapitāla daļas turētājs būtu Latvijas Zinātnes un dialoga centrs (LZDC).

Pēc I. Ziedoņa iniciatīvas mēs abi sarunās ar Ministru prezidentu ierosinājām par Latvijas Institūta direktori iecelt V. Vīķi-Freibergu. Ministru prezidents visas šīs idejas atbalstīja, un Ministru kabinets 29. septembrī pieņēma lēmumu gan par Latvijas Institūta izveidošanu, gan par V.Vīķes–Freibergas iecelšanu par Latvijas Institūta direktori. Cik atceros, V.Vīķe-Freiberga ieradās Rīgā aptuveni oktobra vidū, drīz viņu pieņēma premjers, sarunā klāt bijām arī mēs abi ar I. Ziedoni. Diemžēl premjers nevarēja reāli palīdzēt jaunieceltajai direktorei ar dzīvokli un viņa apmetās pie radiniekiem Vecrīgā, kur turpināja dzīvot vēl kādu laiku pat pēc tam, kad bija ievēlēta jau par Valsts prezidenti.

Otrs nepatīkamais jautājums bija platības izdalīšana Latvijas Institūtam – Ministru kabineta sēdē nekas par to netika nolemts, tādēļ pirmos 4-6 mēnešus LZDC ļāva Latvijas Institūtam izmantot savas telpas (divas istabas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē). Tā kā šajā laikā mums ar V. Vīķi-Freibergu pat nācās kopīgi izmantot vienu rakstāmgaldu. Premjera birojam telpu jautājumu izdevās nokārtot aptuveni 1999.gada pavasarī (pa šo laiku ar Zinātņu akadēmijas vadības palīdzību Latvijas Institūts bija saņēmis izīrēšanai vēl divas istabas blakus LZDC telpām), kad arī Institūts pārcēlās uz savām telpām Smilšu ielā. Tādas īsumā ir manas atmiņas par Institūta tapšanu.”

Apmēram to pašu A. Buiķis stāsta arī tagad: „Krasts deva rīkojumu savam birojam noslēgt ar manu institūtu līgumu par Latvijas Institūta koncepcijas izstrādi. Un man tā attieksme bija ļoti vienkārša: ka būtībā man kā vadītājam – es esmu matemātiķis – uzdevums ir faktiski savākt gudrus cilvēkus. Es paņēmu Imantu Ziedoni no sava institūta, paņēmu Maiju Kūli kā filozofi, uzaicināju Raitu Karnīti kā ekonomistu, Annu Žīguri, kura tikko bija atgriezusies kā sūtne no Zviedrijas, ka viņi man būs līguma izpildītāji, darba grupa. Visi šie te cilvēki, mēs sanācām kopā un vienkārši spriedām, kā īsti rīkoties. Un es vienkārši sēžu un fiksēju viņu idejas. Un tad – kad bija kāda ļoti interesanta ideja, katram cilvēkam teicu – vai jūs nevarētu par šo ideju, nu, teiksim, puslappusīti vai lappusīti kaut kādu, savas idejas pierakstīt. Un tad es vācu visu to kopā, un tad mēs kādas 18 lapaspuses tādu to koncepciju uztaisījām. Kādu trīs mēnešu laikā.”

Mērķtiecīgā zondēšana

Tātad – tieši Imanta Ziedoņa prātā ienāca šī doma? Jau atkal – versijas var būt dažādas. Piemēram, A. Buiķis atminas, kā viņi prāvā kompānijā – arī V. Vīķe-Freiberga un I. Ziedonis – jau deviņdesmito gadu sākumā pabijuši daudzu par svētvietu uzskatītajos Pokaiņos, kur notikusi „liela izrunāšanās”. Viņš pats A. Cimdiņai savulaik atzinis, ka bijis viens no „ļoti mazas cilvēku grupas”, kas „savārīja šo lietu”. Taču tas pats Freibergu ģimenes bijušais draugs apliecina: jau kopš deviņdesmito gadu pirmās puses brīdi pa brīdim bijis skaidri manāms – gan saviesīgos pasākumos, gan citās izdevīgās reizēs V. Vīķe-Freiberga mērķtiecīgi zondē savas perspektīvas Latvijā.

Vienlaikus ne tikai tam pašam labticīgajam I. Ziedonim vien, bet arī veselai virknei citu radošās inteliģences pārstāvju un sabiedrisko darbinieku dažādos veidos likts manīt, cik laba kandidatūra viņa būtu tādam vai citādam, bet noteikti labi atalgotam (kas, protams, nav skaļi izteikts) un, kas nesalīdzināmi svarīgāk, viņas vērtībai atbilstošam postenim tēvu zemē. Šī zondēšana īsti enerģiska kļuvusi 1997. gadā, kad V. Vīķe-Freiberga izmantojusi izdevību un pieņēmusi lēmumu par priekšlaicīgu došanos pensijā. („Vaira Vīķe-Freiberga allaž prata piemetināt ko tādu, kas šīs psihoterapeitiskās korekcijas veica tās tautas vidū, ko mēs saucam par akadēmisko sabiedrību,” savā pašas nākamās prezidentes publiski slavētajā grāmatā atzīst A. Cimdiņa.)

Rezultātā, „nejauši” uzrunāta saistībā ar iespējamo Latvijas Institūta vadīšanu, V. Vīķe-Freiberga Latvijā ieradās jau ar skaidri noformulētu minimālo prasību sarakstu. „Viņa atbrauca, satikāmies. Viņa bija tāda – ļoti noslēgtu iespaidu atstāja. Viņa bija ļoti atturīga. Es vispār šaubījos, vai viņa varētu tādā institūcijā darboties. Bet varbūt tā bija stingra biznesa saruna, kur es tiku konfrontēts ar viņas interesēm. Un viņa precīzi noturēja, izturēja to līniju. Nesāka grozīties. Man tas savā ziņā neatstāja sliktu iespaidu. Tas jau nav sliktākais, ka cilvēkam ir kaut kādas ambīcijas, ka viņš nostāda, apzinās savu vērtību, savu cenu. Tas jau nav slikti,” atminas G. Krasts.

Atturība izrādījās tikai daļēja, savukārt prasības – ne tik daudz pārmērīgas, cik gluži vienkārši neatbilstošas Latvijas realitātei. „Viņa man pajautāja, lai viņai tiktu dienesta dzīvoklis, ministra alga un dienesta automašīna. Es teicu, ka dienesta dzīvokļus mēs bijām tieši manas valdības laikā likvidējuši, ministra algu, lai gan tā nebija liela, mēs viņai nevarējām dot, protams, automašīna tika apsolīta,” stāsta G. Krasts. Un kas notika? „Viņa aizbrauca un pazuda...”

Tiesa, ne pilnībā – tā paša 1997. gada 8. septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā notikušajā Pasaules Brīvo latviešu apvienības konferencē V. Vīķe-Freiberga nolasīja augstākā mērā politisku referātu „Tautas nacionālā pašapziņa: problēmas un iespējas”, kurā cita starpā deklarēja: „Kas attiecas uz mani, tad es vis negrasos atmest un atteikties no savām pirmdzimtības tiesībām kā latviešu tautas locekle. Es nekad neesmu tās pārdevusi - ne par lēcu virumu, ne par ko citu...”

Ģimenei tuvs cilvēks Ziemeļamerikā atminas, ka V. Vīķes-Freibergas izturēšanās nākamajos divos mēnešos gan likusi domāt par vai visu dzīves plānu sabrukumu, - citkārt izturētā kundze bijusi nervoza, asa un satraukta. Pensija, cik noprotams, bija nokārtota, atpakaļceļa īsti vairs nebija, bet jaunie plāni neīstenojās un neīstenojās.

Un... izrādījās, ka sākotnējās prasības ir iespējams būtiski mazināt. G. Krasts: „Pēc apmēram mēnešiem diviem mēs atkal sākām meklēšanas ciklu institūta direktoram. Tad iznāca tā, ka tie, kas varēja būt atbilstoši, negribēja, bet tie, kas gribēja, nebija atbilstoši. Tad mēs atkal atgriezāmies pie viņas. Nezinu, vai Imants Ziedonis viņu bija pārliecinājis vai Andris, nezinu, kuram bija labāks kontakts ar viņu. Bet viņa atbrauca, un tad tā lieta aizgāja. Viņa saņēma ne visai lielo Volvo modeli, alga bija mazāka nekā ministram, bet viņa piekrita.” 1998. gada 19. oktobrī Latvijas Institūta dibināšanas sapulcē V. Vīķe-Freiberga tika iecelta institūta direktora amatā.

Kāpēc tāda piekāpšanās? Vai savu vērtību tik labi zinošā kundze dzīvesgudri izlēma, ka labāk zīle – respektablais amats, dienesta Volvo un 650 latu mēnešalga (pēc nodokļu nomaksas gandrīz 455 lati) - rokā nekā lāga nemanāmais mednis kokā? Jeb arī lēmums iztikt bez kārtīgāka auto un ministra algas bija ar tālejošākiem nodomiem? Faktiski nav šaubu – šāds lēmums bija loģiskākais, lai labticīgajiem pašmāju inteliģentiem iedvestais plāns sekmīgi ripotu uz priekšu.

„Funktieris” par tramplīnu

Labticīgie (bet varbūt tomēr lētticīgie) Latvijas inteliģenti gan visu traktēja pa savam. Piemēram, lāga dzejnieks Māris Čaklais savā V. Vīķes-Freibergas tāpat svētītajā un par labu atzītajā biogrāfiskajā grāmatā Izaicinājums notikumu secību veiksmīgi apmeta otrādi - sak, kad nu reiz cienītā kundze bija izvēlēta augstajā amatā, viņai nekas cits neatlika kā pamest spīdošo zinātnisko karjeru, protams, tikai valsts interešu vārdā: „1998. gada oktobrī par Latvijas institūta direktrisi top iecelta Vaira Vīķe-Freiberga. Tas nozīmē viņas agrāku Kanādas pensionēšanos, bet pēc Vairas deviņdesmito gadu kapacitātes, kas izpaudusies gan Spīdolas balvas pasniegšanas reizē 1995. gadā, gan PBLA kongresā Rīgas Latviešu biedrībā 1997. gadā, viņas domas ir centrētas Latvijas virzienā.”

„Tas funktieris, ko mēs ar Imantu izštukojām, bija, ka viņai jāatbrauc uz Latviju, lai sabiedrība viņu iepazītu, tas jau bija no paša sākuma domāts,” tikmēr atklāj A. Buiķis. Un nu šis „funktieris” beidzot varēja sākt strādāt: cienījams amats bija, daudz brīvā laika arī, savukārt reāla darba un atbildības – faktiski nekādas. (Tā pa īstam Latvijas Institūtā V. Vīķe-Freiberga, izsakoties G. Krasta vārdiem, pavadīja tikai dažas nedēļas, - institūta kā tāda nemaz nebija, turklāt tā darbības sākumposmā neviens no jaunās struktūras negaidīja nekādus reālus darbus: tika runāts, ka pat pirmos divus darbības gadus Latvijas Institūts varētu tikai pētīt un pētīt.)

Atklāti par šo „funktieri” tagad runā arī dzejniece Māra Zālīte, kurai jau nākamajos mēnešos pēc V. Vīķes-Freibergas iecelšanas Latvijas Institūta direktores postenī bija ļoti būtiska loma viņas tālākvirzīšanā: „Guntars Krasts ļoti bieži konsultējās ar inteliģences pārstāvjiem. Sasauca pie sevis tādas neformālas, tur [Jānis] Stradiņš, Zigmunds Skujiņš, tur [Māris] Čaklais, - viņš vienkārši aprunājās ar cilvēkiem. Guntars Krasts, Imants Ziedonis, Māris Grīnblats un Māra Zālīte, mēs sapratām, ka ir jāizstrādā kaut kāda taktika. Pirmām kārtām tātad bija jālūdz Vairai atgriezties, nevis jālūdz, bet jāpiedāvā viņai atgriezties Latvijā, - bet viņai ir vajadzīgs darbs. Nezinu, vai tā ir sakritība, es negribētu teikt, ka Latvijas Institūts tika dibināts tieši Vairai Vīķei-Freibergai, - tā gluži nebija, bet tā gandrīz sanāca, jo tā doma, ka to institūtu vajag, jau bija dzimusi agrāk.

Ka šo institūtu varētu vadīt Vīķe-Freiberga, - es nezinu, kur tā ideja īsti dzima, bet tā bija ģeniāla ideja. Jo līdz ar to bija pienācīgi kvalitatīvs un cienījams darbs, ko viņai piedāvāt, - galu galā viņa bija jau tolaik ļoti titulēta, viņai nevarēja piedāvāt korektora darbu vai ko tādu. Tā bija ārkārtīgi veiksmīga situācija, ka Guntars Krasts arī varēja ietekmēt to, ka tieši viņa kļūst par direktori, jo tur bija lielas batālijas. Daudzi vēlējās ieņemt šo amatu. Tur bija klāt vēl tāds savs aprēķins, un tas pilnībā arī realizējās, ka šis institūts sabiedrībā ir intereses epicentrā un līdz ar to arī direktore nonāks uzmanības epicentrā. Visas avīzes bija pilnas ar intervijām, ko viņa ļoti atraktīvi prata sniegt utt. Tur bija drusku arī tā doma, ka tautai drusku jāiepazīst tas cilvēks un, šajā amatā strādājot, viņa to var darīt...”

Patiesībā ir pietiekami skaidrs, kurš iepotēja I. Ziedonim domu par savu piemērotību institūta direktora postenim, bet par to plašāk – rīt publicējamajos fragmentos.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Neizvērtēta un nepamatota kadastrālo vērtību aprēķināšanas reforma ir kaitniecība

FotoLatvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija uzskata, ka globālās krīzes apstākļos (Covid pandēmijas laikā) finansiāli tiek ietekmēts ikviens sabiedrības loceklis – ikkatra mājsaimniecība, nekustamā īpašuma īpašnieki, pārvaldītāji, attīstītāji, īrnieki (kam saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11.pantu jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis) saistībā ar plānotajām kadastrālo vērtību paaugstināšanas izmaiņām.
Lasīt visu...

21

Ceram, ka valdība un koalīcija pieņems pareizo lēmumu un atdos mums visu, ko pieprasām

FotoEsam gandarīti par to, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība joprojām pievērš uzmanību holokausta traģēdijas upuru piemiņas jautājumam un atmiņas par Otrā pasaules kara laikā notikušā genocīda pret ebrejiem saglabāšanai. Holokaustu pārdzīvojušie ir kļuvuši par lieciniekiem vieniem no vissmagākajiem un briesmīgākajiem no jebkad nodarītajiem noziegumiem pret cilvēci, tostarp slepkavībām, postam un īpašumu izlaupīšanai.
Lasīt visu...

21

Kadastrālās vērtības ir “jāiesaldē”

FotoLatvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija LANĪDA aicina “iesaldēt” šā brīža kadastrālās vērtības, lai novērstu negatīvās sekas, kas prognozēto kadastrālo vērtību pieņemšanas gadījumā radīsies gan mājsaimniecībām, gan tautsaimniecībai kopumā. Turklāt tās turpmāk jānosaka 85% apmērā no vidējā tirgus līmeņa, kā tas savulaik normatīvos bija paredzēts.
Lasīt visu...

12

Pa iznīcības ceļu…

FotoKāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats — vai tas ir daudz, vai maz?” Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad maz, bet ja zupā – tad daudz!” Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: „Divi simti cilvēku – vai tas ir daudz vai maz?” Varu arī atbildēt: „Maz, ja salīdzina ar diviem miljoniem valsts iedzīvotāju. Daudz, ja tie ir pie varas tikuši „demokrāti” – nedaudzos gados tiks iznīcināta gan valsts, gan tās (gļēvie) iedzīvotāji!” Neticat? Lūk, ieskats nesenā pagātnē…
Lasīt visu...

6

Dabas aizsardzības pārvaldes reforma: ieguvumus nesaskatām, zaudējumi acīmredzami

FotoVides konsultatīvā padome (VKP), kas apvieno divdesmit nozīmīgākās nevalstiskās vides organizācijas Latvijā, iebilst pret VARAM virzīto Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) reformu, kas paredz DAP pamatfunkcijas nodot Valsts vides dienestam, tādējādi būtībā likvidējot DAP kā vienotu valsts dabas aizsardzības kompetences centru.
Lasīt visu...

12

Striķim pietiek, ēšanai nepietiek: Latvijā diemžēl parasti praktizē lāpīšanu ar ielāpiem, kas mazāki par caurumu

FotoPārsvarā Latvijas sabiedrība ir vai tiek grūsta procentu gūstā. Ja ienākumi ir 3000 EUR bruto mēnesī, tad ar trīs mēnešu ienākumiem var samaksāt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokli un badā nemirt, bet, ja ienākumi ir 300 EUR bruto, tad pat viena mēneša ienākumu zaudējums var būt par iemeslu ģimenes dzīvošanai pusbadā, mājokļa zaudējumam un virknei citu nelaimju.
Lasīt visu...

12

Izstrādātie tiešmaksājumu nosacījumi vairāk līdzinās "naudas apgūšanai"

FotoPubliskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM) piedāvātie pasākumi jēgpilni nerisinās vides un klimata jautājumus.
Lasīt visu...

18

Ko lai dara, ja man gribas sev paturēt pusi no grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu pārdošanas cenas?

FotoJau labu laiku lauzu galvu par grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu vietu grāmatu tirdzniecības vietu plauktos. Pēc nomelnojošām, izņirdzošām grāmatām ir patiešām liels pieprasījums, īpaši, ja tās ir izliktas kā acīs krītošs piedāvājums, ja tās piedāvā kā īstu mantu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pakļautās Latvijas priekšniekdiletanti infekciozos laikos

Pirms ir sākta ordeņu dalīšana "Par uzvaru pār Covid-19", ir vērts ar vēsu prātu novērtēt pakļautās Latvijas iestāžu un personāliju darbību...

Foto

Kā mēs tērēsim daudzās naudas

Vairāk nekā 10 miljardi eiro jeb gandrīz viens Latvijas gada budžets – tik daudz Eiropas naudas mums līdz 2027. gadam paredz...

Foto

Es apliecinu savu interesi iesaistīties dialogā ar likumdevēju Saeimas organizētā konferencē vai seminārā - tas mums noteikti dos daudz laba

Daru zināmu, ka 2020. gada 2....

Foto

Esam izlēmuši koncentrēties uz ražošanu Latvijā – un tam ir savi iemesli

Šobrīd ir pienācis laiks, kad AS „Agrolats Holding” grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami...

Foto

Liel un jaun koncertzāl, pa kuras celšn jūs tur kašķe, taisn pirms gad tik atklāt uz Lielo laukum iekš Ventspil

Mēs, kas dzīvo iekš sav ķizgal...

Foto

Nav atbalstāms MK rīkojuma nosacījums par Pasaules tirdzniecības centra ēkas demontāžu

Latvijas Arhitektu savienības (LAS) Padomes locekļi, apspriežot Ministru kabineta rīkojumu Nr. 341 no 18.06.2020. par...

Foto

Eiropas Komisija vērtēs Latvijas ārkārtas stāvokļa atbilstību cilvēktiesībām

Šā gada pavasaris ar Covid 19 un no tā izrietošajām sekām izsita no līdzsvara daudzus. Tiek lauzti šķēpi,...

Foto

Vadzis

Kā saprast teicienu un pat apgalvojumu – «Kad vadzis ir pilns, tas lūzt»? Vai tā, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, ka/ja turpmāk neizdosies noturēt paklausībā, ka...

Foto

Tagad mums ir slikti ceļi, bet daudz ierēdņu, kuri balso par to, lai nekas nemainītos

Divas lietas. Arī it kā nesaistītas, bet par to pašu. Attīstības Par kabatas...

Foto

Meklējam viedu taktiku ēnu ekonomikas līmeņa mazināšanai

Pagājušais – 2019. gads iestādei bija nopietns pagrieziena punkts, kad tika izstrādāta jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) attīstības stratēģija...

Foto

Sauksim visas lietas īstajos vārdos

Kas katram no jums ir tas mīļākais un dārgākais? Protams, vispirms tā ir paša personīgā āda. Pēc tam bērni, sieva, ģimene....

Foto

Kremļa vēstniecība nāk palīgā: noderīgie idioti cieš zaudējumus „Piebaltijas” infokara frontē

Latvija ir uzsākusi sparīgu cīņu pret  Kremļa izplatīto dezinformāciju. Par drošību un  veselīgu mediju vidi atbildīgās...

Foto

Kam ir izdevīga ārkārtas situācija, jeb kā tiek radītas dzīres mēra laikā?

Saeimas pēdējā ārkārtas sēdē 9. jūlijā, tika izskatīti pieprasījumi par konkrētiem faktiem saistībā ar...

Foto

Mēs dzīvojam melu sistēmā

Es Jums pastāstīšu, kā veido melu ziņas. Melu sistēmu. Tikai ar dažiem piemēriem. Kaut to ir daudz....

Foto

Pareizu ceļu ejam, biedri Svece

Atbalsta vēstule pasaules progresa vēsmu nesējiem, nenogurdināmiem cīnītājiem pret verdzības laiku mantojumu, rasismu un citiem -ismiem....

Foto

Par ko Covid piemaksas Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

Izlasīju internetā: "Fiskālās disciplīnas padome: valsts atbalsts Covid-19 pēckrīzes pasākumiem lielākoties ticis valsts sektoram un uzņēmumiem.”...

Foto

Vai Ļeņina ielā 59 (blakus Stūra mājai) dzīvoja čekisti?

Es te veicu nelielu izpēti. Iepriekš publicēju aicinājumu atsaukties zinošus cilvēkus, kas varētu paskaidrot, vai Ļeņina ielā...

Foto

Pēdējais laiks mēģināt iegūt politisko kapitālu no prettiesiskā nekustamā īpašuma nodokļa tēmas

Līdzšinējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanas kārtība ir jāreformē, un jāievieš neapliekamais minimums primārajam...

Foto

Dievapziņa - strīdēties vai mēģināt saprast?

Katram no mums ir sava patiesība jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasītā, redzētā, dzirdētā, skolā iemācītā un pašu...

Foto

Uz politiskā feļetona tiesībām: pašpasludinātā virsvadoņa dekrēti par Teikas apkaimi

Es, Viedais Manels, turot roku uz Latvju nerātnajām dainām, pasludinu sevi par Teikas virsvadoni un zvēru...

Foto

Tālmācību nepieņemamības pamatojums

Tālmācību (attālinātās “online” izglītības) nepieņemamības pamatojums jeb krievu neoliberālis prognozē klātienes izglītības elitarizāciju un apgalvo, ka līderiem nav jābūt pārāk daudz un tāpēc...

Foto

Nekustamā īpašuma astrālās vērtēšanas līkloči

Šobrīd Latvijā nekustamo īpašumu kadastrāli vērtē atsevišķi – ēkas/būves un zemi, kas ir pretrunā ar pasaulē pārsvarā pieņemto praksi un Latvijas...

Foto

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina Valsts prezidentu kļūt par pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgades notikumu patronu

Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti šodien apmeklēja Latvijas...

Foto

Ja ir TĀDS “tautu tēvs”, tad labāk tautai dzīvot kā bārenei

Pasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem....

Foto

Pārdomas pēc grāmatas "Viltvārdis" izlasīšanas

Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un...

Foto

Ko gada laikā paveicis nācijas tēvs un visas tautas prezidents

Valsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums....

Foto

VID pieeja veicina to, ka uzņēmējs ir gatavs pat atsaukties noziedznieku aicinājumiem sadarboties

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā...

Foto

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā...

Foto

Totalitāro žurku cīņa par varu: kurš kuru iznerros

Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu,...

Foto

Ja tas, ko raksta grāmatā „Viltvārdis”, ir taisnība, tad Nācijas tēvam ir jāatkāpjas

1. Ja viss tas, ko grāmatā Viltvārdis, raksta Lato Lapsa, ir taisnība, tad Nācijas...

Foto

Ko apliecina pieminekļa zīme

Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc...

Foto

Tagad es piesaku valsts digitalizācijas reformu

Ministru kabinetā (MK) apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojumus "Par valsts pārvaldes informācijas sistēmu arhitektūras...

Foto

Manas pārdomas par Latvijas himnu

Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme –...