Iesaki rakstu: 
Esmu pagodināts, ka šī gada Līgo vakars Raiskumā tiek veltīts filmai „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Veltījuma forma iepriecina, jo mēģinājumi izspēlēt „seno dziesmu jaunās skaņās” ar blīkšķi izgāzušies. Ne reizi vien centos atrunāt no šīs aplamības.
Esmu ieteicis koncertu, kas savā garā būtu tuvs Māras Svīres un manai filmai. Rādās, ka šoreiz es it kā būtu „caur sputņiku” saklausīts. Kaut neesmu nedz informēts par sarīkojumu, nedz ielūgts. Nejauši izlasīju sludinājumu internetā un jūtos pārsteigts par solījumu šinī vakarā sveikt mani 85 gadu jubilejā, kas patiesībā ir jau pagājusi.
Iespējams, ka rīkotāji ir iecerējuši, pieminot krietno gadu skaitu, attālināti novēlēt man labu veselību un aicināt publiku apliecināt to ar aplausiem. Jauki! Nekādu izdevumu, maz pūļu un veselīgi tiem, kas aplaudēs. Tikai ko darīt lāga tautietēm, kuras ieradīsies, lai sveiktu mani vaigu vaigā? Tā vienmēr ir noticis. Un trakākais, ka pēc tam pārmetumi par mānīšanos tiks sūtīti man. Kā jau notika iepriekšējā reizē.
Tāpēc daru zināmu, ka ar šo 23. jūnija sarīkojumu Raiskumā man nav nekāda sakara. Tikai ir tā pajocīgi ap dūšu gluži kā Mirtas tantei, kad, pārsteigta par Uģīša centību iztīrīt klētiņu, viņa ar rūgtumu teica: „Aprunāties vajadzēja! Vēl jau es esmu dzīva.”
Un tomēr prieks, ka mūsu „Limuzīns” joprojām vēl ripo un latvieši tajā vizinās jau četrdesmit otro gadu. Vēlu panākumus aktieriem, kuri piedalīsies koncertā, un sanākušajiem - skaistu Līgo vakaru. Bet rīkotājiem apliecinu, ka pat tad, ja Jūs būtu mani ielūguši, es neierastos, jo man ir kauns dižoties ar seniem lauriem. Bet, ja jums dažas lapiņas no tiem lieti derēs garšīgai gaiļa zupai, tad no sirds vēlu labu apetīti! Līgo, līgo, lai sarīkojums izdodas arī jums un iet pie sirds visiem, kas to baudīs!
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
