Jūsu brīvība ir iespēja pulcēties, kritizēt un brīvi izteikt savu viedokli tad, kad mēs jums to atļaujam
Edgars Rinkēvičs*04.05.2024.
Komentāri (57)
Iesaki rakstu: 
Godātie Latvijas cilvēki! Ir pagājuši 34 gadi, kopš Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ir pagājuši 34 gadi, kopš Latvijas bērni dzimst brīvā un neatkarīgā Latvijas Republikā. Ir izaugusi jauna paaudze, kura autoritārismu iepazīst tikai vēstures grāmatās un ārvalstu ziņu raidījumos, nevis savā ikdienā. Ir izaugusi paaudze, kurai nav bail no sava viedokļa. Paaudze, kurai nav bail no patiesības. Šī paaudze mūsu valsts neatkarību, brīvību un demokrātiju uzskata par pašsaprotamām vērtībām.
Kaut arī brīvība var šķist pašsaprotama, tā tāda nav. To pierāda mūsu valsts vēsture. Mūsu brīvība sākās 1918. gadā un ar jaunu dvesmu turpinās no skaistās un saulainās 1990. gada 4. maija dienas, kad liela daļa Latvijas iedzīvotāju pie radioaparātiem skaitīja “par” un “pret” balsis. Tas bija neizmērojami svarīgs balsojums. Paldies visiem, kuri šo pašsaprotamo, bet drosmīgo lēmumu pieņēma.
Mūsu brīvība ir iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO pirms 20 gadiem kā jauns apliecinājums, ka ne tikai gribam, bet arī varam piederēt demokrātisko valstu saimei. Mūsu brīvība ir arī Baltijas valstu stingrais atbalsts Ukrainai – tas ir šodienas Baltijas ceļš. Mūsu brīvība ir ne tikai iespēja pulcēties un kritizēt tad, kad kaut kas nenotiek pareizi. Mūsu brīvība ir arī mūsu atbildība sargāt mūsu mājas, sargāt mūsu bērnu iespēju dzīvot savā Latvijā.
Mums rūp. Tāpēc mēs strādājam. Un tieši šī paša iemesla dēļ arī svinam. Ja neatkarīga Latvija mums ir svarīga, tad mums ir jāļauj sev priecāties. Tieši tādēļ šodien, 4. maijā, aicinu ikvienu mūsu valsts patriotu Latvijā un pasaulē svinēt Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas gadadienu. Brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā mēs katrs varam brīvi izvēlēties. Katrs var dzīvot un svinēt tā, kā grib. Un tā ir ļoti liela vērtība.
Vēlu, lai katrs Latvijas patriots šodien ne tikai ierauga prieku, bet arī rada prieku un parāda prieku tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ paši to nespēj atrast. Prieku par mūsu valsti un mūsu Latvijas cilvēkiem. Lai smieklu ir vairāk nekā asaru. Lai aizkustinājuma vairāk nekā rūpju. Un jo īpaši šodien – lai lepnuma vairāk nekā pieticības. Lepnuma par mūsu sarkanbaltsarkano karogu, lepnuma par mūsu zemi un mūsu Latvijas cilvēkiem.
Saules mūžu Latvijai!
* apsveikums Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 34. gadadienā
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
