Iesaki rakstu: 
Nesen, kad mans kolēģis Arnis Lapiņš sāka aktīvas gaitas sociālajā tīklā Twitterun tajā apjautājās, vai viņam pareizi liekas, ka liela daļa ierakstu ir par tēmu - ko es nupat redzēju TV un ko par to domāju, kādreizējais Dienas reportieris, tagad advokāts Ilmārs Punka viņam smaidīgi atbildēja: "Arni, būs Eirovīzija, lūk, tad pa īstam redzēsi, kā te iet."
Eirovīzija ir aiz muguras, un no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka vērtējumos iet trakāk nekā jelkad iepriekš. Turklāt to izteicēju pulkā iesaistās ļaudis, kas iepriekš šķita stāvam gan "virs" šī pasākuma, gan, protams, "pāri" konkursa publikas apspriešanai - kur nu vēl svinīgā nopietnībā un paši ar savu vārdu.
Nav ko piedalīties, vienreiz esam uzvarējuši, un vairāk mums tur nekad nekas nespīd, - tā, piemēram, kāds Eiropas Parlamenta deputāta posteņa kandidāts. "Vīnes desiņas" uzvara ir ūdens uz Putina propagandas dzirnavām, - tā kādas pietiekami lielas un nopietnas partijas vadītājs. Un tā tālāk.
Šie vēl ir mūsu pašu vietējo jauno Eirovīzijas "adeptu" izteikumi, kam tālu līdz mūsu lielās kaimiņzemes pārstāvju veltījumiem. Viņi, aizmirsuši gan ilgo Eirovīzijas ākstību vēsturi, gan paši savu Tatu un Dimas Bilana uzstāšanos, nu ar sarauktu pieri izteic dažādas ģeopolitiski biedējošas domas un bažas.
Lielajā kaimiņzemē, protams, pēdējos mēnešos faktiski nav nevienas parādības, kas netiktu traktēta pirmām kārtām no nacionālo, valstisko, ideoloģisko, ģeopolitisko, propagandas un tamlīdzīgu interešu redzes viedokļa, neuztraucoties ne par faktiem, ne smalkākām matērijām.
Bet vai arī mums muļķoties tādā pašā gaisotnē? Mūsu pašmāju strīdi par to, kāds ir "pareizais" Eirovīzijas formāts, kāds ir "pareizais" atlases mehānisms un kāpēc mums vispār šajā valsts tēlam it kā kaut ko dodošajā, it kā tomēr neko nedodošajā balagānā piedalīties, nerimst jau kopš mūsu pirmā piedalīšanās gada.
Katru gadu šie strīdi atdzimst no jauna nedaudz citā formā, lai strīdniekiem un to vērotājiem būtu interesantāk, un katra Eirovīzija kopš Marijas Naumovas triumfālās uzstāšanās aiziet ar izbrīnu, paškritiku un citu šaustīšanu, retoriskiem izsaukumiem un jautājumu, jautrākiem un vājākiem jokiem.
Ja šos jautājumus uztver kā nopietnas atbildes prasošus, droši vien visprecīzāk var atbildēt uz jautājumu par piedalīšanās jēgu. Visu var izmērīt - kā zināms, ir zinātnieki, kas uzskata, ka pat iemīlēšanās izjūtas var izteikt atbilstošā šokolādes daudzumā. (Es, protams, vienkāršoju.)
Efektivitāte ir izmērāma visam - arī Eirovīzijai vienas valsts ietvaros. Iztērētā nauda ir saskaitāma, un tāpat var saskaitīt arī skatītājus šeit un citur, tad publicitātes apjomu, noskaņas, vēl arī pietiekami precīzi aplēst skatītāju, klausītāju un lasītāju gūtās izjūtas. Rezultātā var uzmeistarot formulu, kuras pielietošana pietiekami "zinātniski" apliecinātu - tā, par tik un tik naudas Latvija ir saņēmusi caurmērā tik un tik cilvēku tādas un tādas emocijas un priekšstatus.
Tāpat, kā rāda citu Eiropas valstu un mūsu pašu pieredze, var gan izvēlēties (un "zinātniski" pamatot) dažādus kandidātu atlases mehānismus, gan izstrādāt vēl "zinātniskākas" Eirovīzijas "pareizā formāta" formulas. Pūlēties vaiga sviedros, lai kārtējā finālā aptvertu – jaunais algoritms ir izrādījies nekur nederīgs, atkal ir uzvarējis kaut kas pavisam, pavisam, pavisam cits.
Ko šajā sakarā varu ieteikt no uz reālo dzīvi orientēta, praktiska un profesionāla PR viedokļa?
Faktiski tikai vienu - nemēģināt ākstīties nopakaļ aptrakušajiem lielās kaimiņzemes politiķiem, garīdzniekiem un "estrādes māksliniekiem". Ja jūs esat normāls cilvēks, uz cirku jūs labprātīgi ejat tādā gadījumā, ja vēlaties pasmieties vai izklaidēt savus bērnus, nevis, lai padiskutētu ar klaunu viņa mājās un par viņa tēmām.
Ja jūs labprātīgi ejat uz kādu koncertu, jūs ejat, lai izklaidētos, lai kaut ko atcerētos, lai pašūpotos vai pat padziedātu līdzi. Ja jūs aizejat uz Mailijas Sairusas koncertu, jūs taču tur nesākat šausmināties par viņas izdarībām. Nē, jūs esat nākuši uz viņas koncertu, labi apzinoties, kas tas ir - tādi pati cirka izrāde, siera ripināšanas vai hamburgeru ēšanas pasākums, tikai skaļāka, vērienīgāka, jūsu kabatas naudu prasoša. Vai tiešām jūs mēģināsiet visā nopietnībā noskaidrot, vai Šveices siers ripo ātrāk par Holandes sieru?
Šogad Eirovīzijas fināls notika tieši dienu pirms kāda slavena cilvēka dzimšanas dienas: Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens ir dzimis 1720. gada 11. maijā. Viņu tēlojošā nelaiķa aktiera Oļega Jankovska vārdi, manuprāt, ir īsti vietā arī saistībā ar ideoloģiski ģeopolitiskajām un visām pārējām gauži nopietnajām "Eirovīzijas diskusijām": "Kungi, es esmu sapratis, kur ir jūsu nelaime: jūs esat pārāk nopietni. Gudra sejas izteiksme - tā vēl nav prāta pazīme, kungi. Visas muļķības uz zemes tiek pastrādātas tieši ar šo sejas izteiksmi. Smaidiet, kungi! Smaidiet!..."
* P.R.A.E. Sabiedrisko attiecību direktore
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
