Iesaki rakstu: 
Šis nepatiks. Jo taisnība nepatīk. Patīk saldi glaimi. Bet ir viena nianse. Esmu novērojis - tie, kuri iznesas vissaldāk, visnodevīgāk dur aiz muguras. Un otrādi - tie, kuri ir tieši un kuru teiktais dažkārt nav tīkams, tie nedur mugurā un reti kad nodod. Taču saldumu tik un tā pērk labprātāk. Pat veselīgs dzīvesveids pieprasa atteikties no cukura, tas gan reti kuram ir pa spēkam. Tur vajag raksturu.
Bet tas, kas nepatiks, ir šis. Tur arī vajag raksturu, lai atzītu. Jo izmaiņas sākas no atzīšanas. Ziniet, no malas tur izskatās nožēlojami. Tikai dažas specifiskas detaļas.
1. Jaunais Rīgas teātris taisa traci, ka nav pabeigts teātris. Paga. Pirms vēlēšanām kurš aģitēja par naciķiem balsot? Ka tik ne Hermanis. Kultūras ministrs gadu gadiem ir naciķis. Ko tagad tur činkst? Paši tak tā grib dzīvot, ja lielākais ministra sasniegums ir izstāde ar daudz locekļiem virs galvas. Nav ko raudāt, paši taču aģitē balsot par naciķiem, kuri “uzrauga” kultūras nozari. Viss ir pelnīti. Zinu, ka šis nepatiks, bet labāk skarba patiesība, nekā saldi meli.
2. Pirms vēlēšanām viens soctīklu “tautas aizstāvis” publiski mani nolika nu tā, ka maz neliekas. Tagad atsūta kaut kādas raudu vēstules. Piedziedājis pilnu feisbuku, ka vairāk nekā 400 tūkstoši dzīvojot uz nabadzības sliekšņa. Paga. Kur tad tie 400 tūkstoši bija vēlēšanu dienā? Un kur bija pats dziedātājs par grūto dzīvi? Boikotēja vēlēšanas. Smieklīgi. Vai arī balsoja par esošo varu. Vai savā aprobežotībā izmeta balsi par komiksiem. Par opozīciju nebalsoja 400 tūkstoši. Pat visus komiķus jeras un kramiņus ieskaitot, nebalsoja, pat visus krievus ieskaitot, nebalsoja. Nevienā protesta akcijā nav bijuši 400 tūkstoši, pat 50 nav bijuši. Nav ko raudāt. Pašu izvēle. Tur taču tā patīk dzīvot.
3. Internetā palaists video, kur Kariņš kaut kādā rautā laiž “Bēdu manu lielu bēdu”. Par kodu, ka bēda jāliek zem akmeņa, jau esmu daudzkārt rakstījis. Proti, tikai vāji cilvēki “liek bēdu zem akmeņa”, jo problēmas ir jārisina un jāatrisina, nevis kaut kur jāliek un jāizliekas tās neredzam. Bet vairāk šī video sakarā mani uzjautrināja tās sejas, kuras pārlaimīgām acīm veras uz Kariņa kungu. Merķelis savulaik rakstīja, ka tauta, kura dzied un dejo, nav bīstama. Ziniet, kamdēļ Kariņš ir premjers? Jo daudziem (daudzām) viņš “ir skaists vīrietis”. Tāda tur ir gaume. Es agrāk to nesapratu, bet tad viendien man prātā ienāca viena veca brūte, ko savulaik aplidoju. Viņai nevajadzēja aplidošanu, viņai ļoti vajadzēja vienu pajoli, jo tad varot ciest. Tur tas ir ģenētisks kods. Es no sākuma nesapratu. Bet tagad, pēc gadiem, veroties Kariņā, man viss kļuva skaidrs. Tur patīk tāds pamuļķa tipāžs. Indentificējas ar sev līdzīgo. Un Kariņš nav vienīgais. Nemāniet sevi - kāda tauta, tāda vara. Tā vara nav no Marsa ieradusies. Un nē, nav 32 gadus vienlaikus vispasaules globālistu un krievu sazvērestība pret nabaga cietēju tautu. Tur tā grib dzīvot.
4. Skatos, piensaimnieki Kurzemes pusē raud. Bet man atkal jāatgriežas pie 1.oktobra un jāatgādina visiem, kam zelta zivtiņas atmiņa, ka tieši Kurzemē visvairāk balsu saņēma divi saraksti, kas vistiešāk it kā par piensaimniekiem un vispār lauku ļaudīm. Ko jūs raudat? Ejiet pie Pīlēna, viņš taču esot evolucionārais krīzes menedžeris. Par Pīlēna komandu taču nobalsojāt, Kurzemē jo īpaši, pat ministrs ir no tās Pīlēna evolucionārās krīzes komandas, nečinkstiet jau dažus mēnešus vēlāk. Paši taču tā gribējāt.
5. Krievi saskumuši, pret viņiem nelabi izturoties. Bet vai tad jums pirms vēlēšanām neteica, ka jums ir zelta balss? Bet visu sačakarējāt un atkal nobalsojāt par parastu krievu partiju, kas vienmēr būs opozīcijā un labākajā gadījumā aizņems viltus opozīcijas statusu un uzspēlēs spēli ar naciķiem. Pēc tam tāpat visi kopā draudzīgi basketu uzraus, vismaz ir, ar ko nodarboties. Paši taču tā gribējāt.
6. Deputāts Jencītis tagad cenšas pārspēt Levitu. Liek soctīklos kaut kādus Paolo Koelju tipa domugraudus. Tikai domas tur nav un vairāk izskatās pēc pelavām. Proti, nodarbojas ar huiņu. Šlesers sācis bildēt, kā cep olas. Olas ar bekonu. Olas ar brokoļiem. Man kā Latvijas Republikas pilsonim no tām Šlesera olām pārmērīgā eļļas litrāžā ir kāds labums? Veselīgs dzīvesveids tur arī nav klātesošs. Bet paši taču gribējāt tādu opozīciju. Jo identificējaties ar viņiem. Kādi paši, tādi viņi. Viņi tikai bik bagātāki. Nu objektīvi. Ko tieši Šlesers ir radījis? Jums padziedāja par Dievu un kapitāldaļas ostā kabatā. Ne Jums, protams. Ko vēl? Uzcepa olas, Jums patika. Nav ko raudāt. Jūs taču tā gribat dzīvot.
7. Ā, vēl. Neredzu Turcijas karogus, nedzirdu labdarības koncertus. Starp citu, Turcijā bojā gājuši vairāk nekā …. Labi, es noklusēšu salīdzinošos skaitļus. Tas ir tālu, tur jau nav, ko just līdzi. Es ironizēju jeb parādu, cik divkosīga ir cilvēka daba. Bet kad uz Turcijas kūrortu all inklūsiv aizlaist, tad gan pirmie. Bet nu, kā teicu, Turcija nav modes lieta. Nav īstais naratīvs, uz kā uzsēsties un aiz kura visas savas nedienas noslēpt un uz kā visu karjeru taisīt. Šito man nevajadzēja rakstīt. Bet nepārprotiet. Es saku, ka ir jāpalīdz pēc iespējas, un vienmēr to esmu teicis. Tikai no malas ir ļoti labi redzams, kur sajūk prātā un kur vienalga.
8. Astoņi ir bezgalības skaitlis. Arī to jau esmu teicis, ka šos sarakstus var turpināt bezgalīgi. No malas tas viss izskatās diezgan nožēlojami. Rīgas domes deputāte no naciķiem televizorā paziņo, ka, citēju, “Rīga esot uzlikta uz pauzes”. Jocīgi, jo tas ir laikā, kad “summāri tomēr ejam uz priekšu”. Tuvojas Valentīndiena. Bez “ir kara kura tur diena”, uz kā rēķina norakstīt visu gadu gadiem patriotisko tautiešu nozagto un neizdarīto, TVNET tikmēr arī piedāvā ko labu - Labs sekss var būt bez orgasma. Proti, jūs drāž. Bez orgasma.
Post Scriptum. 2023.gada februārī piedzims vismazāk bērnu Latvijas vēsturē. Orientējoša prognoze.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
