Juristi: Ķirsons un Lido izmanto tipisku shēmu

Kā jau ziņots, šogad pusotra mēneša laikā pēc Lido gada pārskata parakstīšanas kompānijas oficiālās saistības faktiski dubultojās, palielinoties par 11,7 miljoniem latu un tuvojoties 23,4 miljoniem. Šo iespaidīgo saistību palielinājuma summu bija nodrošinājusi triju nezināmiem īpašniekiem piederošu ārzonas kompāniju parādīšanās Lido kreditoru vidū.

Var teikt, ka, tikai pateicoties šiem pēkšņi kreditoru vidū parādījušamies ofšoriem, Ķirsonam izdevās izbēgt no Lido tūlītējas maksātnespējas atzīšanas. Nepilnas trīs nedēļas pirms ārpustiesas tiesiskās aizsardzības pieprasījuma reģistrēšanas visas trīs ārzonas kompānijas oficiāli piekrita, ka Lido nevis tiek atzīts par maksātnespējīgu, bet gan tam tiek piemērots ārpustiesas tiesiskās aizsardzības process.

Ārzonas kompānijas savu viedokli izteica absolūti identiskā rakstveida formā, turklāt bija tik labsirdīgas, ka atšķirībā no pārējiem kreditoriem piekrita savus 11,7 miljonus latu nevis iekasēt ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesa divu gadu laikā, bet gan pagaidīt līdz tā sekmīgam noslēgumam.

Aptaujātie maksātnespējas praktiķi, kas gan savus apsvērumus vēlas izteikt anonīmi (jo viņiem galu galā šajā biznesā esot jāturpina strādāt), vienbalsīgi saka – Ķirsons ar Lido acīmredzami īstenojot pietiekami klasisku shēmu, kuras vienīgais mērķis – ar ne visai godīgiem, taču formāli likumīgiem līdzekļiem apvest ap stūri „īstos” kreditorus.

Saskaņā ar viņu skaidrojumu, reāli nekādu naudu ofšori, kuru saistība ar uzņēmuma īpašnieku pat īpaši netiek slēpta, protams, neaizdodot, toties tiekot oficiāli noslēgts līgums, ka naudu aizdos. Turklāt tiekot veikta neliela pirmā iemaksa, lai tiesā vēlāk varētu parādīt - redz, kur ir aizdevums, un aizdevējs arī pilda solījumu naudu aizdot.

Savukārt jau pēc tam aizdevējam pēkšņi plāni mainoties, un viņš (vai viņi) pēkšņi atjēdzoties, ka solīto summu – šajā gadījumā iespaidīgos 11,7 miljonus latu - tomēr nevar aizdot, taču uzņēmuma bilancē kā kredītsaistības šis aizdevums jau iegrāmatots. Līdz ar to noslēgtais līgums dodot tiesības ierakstīt plānoto aizdevumu jau kā atdodamu summu, un „uz papīra” viss esot kārtībā.

Maksātnespējas praktiķi piebilst - ļoti bieži reizē ar aizdevuma līgumu tiekot noslēgts vēl viens, kas gan tiesai netiekot uzrādīts, – ka neko nevajadzēs atdot un kreditors atlaiž parādu vai nu 100% apmērā, vai arī samazina to līdz vienam latam.

„Juridiski nekur nevar piesieties, un pēc vecā Maksātnespējas likuma arī nodrošinātajam kreditoram, tātad bankai nav nekādu iespēju pierādīt, ka šis ir bijis fiktīvs darījums. Pēc jaunā likuma pašam parādniekam jāpierāda, ka darījums ir legāls un reāls, bet pēc vecā kreditoram ir jāpierāda, ka darījums ir fiktīvs, un bankas iespējas to izdarīt ir visai ierobežotas,” teic viens no aptaujātajiem maksātnespējas procesu praktiķiem.

Viņi arī atzīst - Ķirsons 20 gadu laikā uzbūvējis ļoti labu biznesu, kaut arī pēdējos trīs gados pieļāvis ļoti nopietnas kļūdas, un esot saprotams, ka viņš nevēlas zaudēt savu 20 gadu darbu, tādēļ ķeras pie šīs shēmas kā pēdējā salmiņa. Jau iepriekš arī citām bankām esot gadījušies uzņēmumi, kas šādā situācijā sāk shēmot, taču šajos gadījumos bankas laikus attapušās un abas puses atradušas labāku risinājumu.

Kā Pietiek jau informēja, visu triju ofšoru īpašnieki nav zināmi, un advokāts Valdis Bergs, kurš ir oficiālais vienas ārzonas kompānijas – Joondaloop Financial Corporation pilnvarnieks, apgalvo, ka ārzonas kompānija Ķirsona uzņēmumam patiešām aizdevusi īstu naudu.

Arī Lido administrators Edgars Karelis tāpat kā Bergs apgalvo: cik viņam esot zināms, ārzonas kompāniju līdzekļi esot izmantoti celtniecībai, „oficiāli, cik man ir zināms, tur viss ir kārtībā, nauda ir ienākusi kontos, un nedomāju, ka tos vienkārši notērēja”. (Bergs gan min tikai to, ka „šo naudu aizdeva komercdarbībai, kādai tieši, es nevaru pateikt, jo tajā laikā es vēl nepārstāvēju Joondaloop”).

Taču pretēji šiem apgalvojumiem ne Lido pārskatos, ne citā ar uzņēmumu saistītā informācijā nav nekādu ziņu par celtniecības objektiem, kuros Lido neilgā laikā būtu ieguldījis gandrīz 12 miljonus latu; arī Lido īpašumu uzskaitījumā, kas tāpat minēts tiesiskās aizsardzības procesa plānā, nav atrodami objekti, kuros notiktu vai būtu notikusi vairāk nekā 10 miljonus latu vērta celtniecība.

To, ka darījumi ar ārzonas kompānijām varētu būt fikcija, lai atbrīvotos no „īsto” kreditoru „uzbāzības”, apliecina arī jaunas ziņas par Vladimiru Čestakovu vai Šestakovu, kas bijis oficiālais abu pārējo ārzonas kompāniju – milzīgo summu aizdevēju pilnvarnieks.

Pēc Pietiek rīcībā esošām ziņām, ko apliecinājušas arī ar Lido saistītas personas, šis Šestakovs, visticamākais, ir nevis nezināms Krievijas milzu investors, bet Latvijā pietiekami labi zināms uzņēmējs un Lido džudo kluba valdes priekšsēdētājs, kas savulaik bijis Seulas Olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs.

Tādā gadījumā ārzonas kompāniju ciešā saistība ar pašu Ķirsonu kļūst vēl acīmredzamāka: divus ofšorus pārstāvošais Šestakovs ir Ķirsona biznesa partneris veselās trijās kompānijās.

Pats Ķirsons uz Pietiek jautājumiem par aprakstītajām shēmām sākumā paziņoja, ka „uzskatot, ka minētās informācijas publiskošana pašlaik nav lietderīga, tāpēc atturēšoties no atbildes sniegšanas”, savukārt uz tālākajiem jautājumiem vairs nevēlējās sniegt ne apstiprinošu, ne noliedzošu atbildi.

Novērtē šo rakstu: