Jums rāda budžeta portfeli, bet vajadzētu rādīt siles, pie kurām budžetnieki ķer iedegumu

To, ka deputāti būs tikai dokumentu šķirstītāji, šo rindu autoram vienā no raidījumiem “Naudas cena” skaidri pateica tautas kalps Uģis Mitrevics. Un ne tāpēc, ka viņš ir no opozīcijas vai no Siguldas. Viss budžeta process tehniski ir veidots tā, ka tā sauktās utis, kas pēc tam pārvēršas par cūkām, neviens deputāts pat gribēdams no ekseļa ārā nedabūs. Deputātiem nav pieejama paplašinātā budžeta versija.

Tas ir izdevīgi ierēdņiem, jo viņu pirksti var strādāt viņu pašu noteiktajā režīmā. Protams, ja ministrijās sēž atbildīgi ministri un viņu saformētie politiskie biroji ar padomniekiem ir kaut cik ieinteresēti atbildīgā procesā par tautsaimniecību, tad šo var mainīt – taču koalīcijas principi šo izpildījumu neparedz. Turklāt apstākļos, kad neviens budžeta cipars nav piesiets atskaitei vai mērķim, kas saspēlējas ar vārdkopu – budžeta izpilde –, tas kopumā atgādina sauli, jūru un pludmales smiltis. Ar Boba Mārlija miermīlīgo regeju aizkadrā – aiz kāpu pirmās līnijas.

Visos gadījumos, kad tiek runāts par ieņēmumiem un izdevumiem, ir skaidrs, ka izdevumu sadaļa tiks izmantota vai ievērota precīzi. Līdz grīdas līstei. Kas noteikti nenotiks ieņēmumu prognozē. Tāpēc, kad viņi saka, ka ieņēmumi, salīdzinot ar 2024. gadu, nākamgad pieaugs, labāk būtu teikt – pieaugšot… Bet izdevumi gan – pieaugs. Bez variantiem. Ja būtu formula, kas paredzētu – ja ieņēmumi nepieaug, tad automātiski samazinās arī izmaksas, jo nav izpildīts uzdevums –, mēs vismaz paliktu ceļa vidū. Tagad esam iestājušies rindā pēc aizņēmumiem, kas atspoguļosies ailē – valsts parāds.

Tas, ka ierēdņi sargā izmaksu sadaļu, ir saprotams pēc tā, ka jau gadu desmitiem nekādi neizdodas viņiem uzspiest tā saukto nulles budžetu. Proti, ka visas vajadzību tabulas tiek izdzēstas un veidotas no jauna – no nullītes. Bet tad tiks izjaukta mums neredzamā korporatīvā arhitektūra, kur gadiem pie valsts sistēmas ir pieslēgti n-tie piegādātāji – no zīmuļu drāzējiem līdz celtniekiem. Cits deputāts Didzis Šmits, kas reiz bijis ministrs, atklāti pasaka – budžetam ir kabatas, kuras neviens no malas neredz. To viņš piedzīvojis ministrēšanas laikā, kad painteresējies – no kurienes ņemsim naudu, lai nosegtu kādu no projektiem? Jo budžetam jau ir konkrēts rāmis un disciplīna. Tad ierēdņi kā čomi, piemiedzot vienu aci, teikuši – nemīz, ja vajadzēs, atradīsim. Un – parādījuši, no kura cauruma ekselī tas tiks izvilkts.

Tas, ka valsts budžetam ir vairāk nekā viena kabata, kas nav redzama, parādījās gadījumā ar Saeimas budžeta komisijas vadītāju Jāni Reiru. Viņš pagājušajā nedēļā sāka runāt par bēdīgi slavenajām deputātu kvotām. Pag, pag – pirmkārt, tas ir nesmuki, otrkārt, – no kurienes piķis? Uz šo Jānis man atbildēja ar pretjautājumu, mazliet mirkšķinot acis, – kāpēc deputāti nevar valsts naudu izdalīt saviem konkrētajiem nolūkiem, bet ierēdņi to dara?

Kā – ierēdņi dara, nesapratu. Viņš saka: viņi, tie ierēdņi, taču budžetā liek iekšā, ko paši grib, – deputātiem arī jāļauj, jo tas pat ir ierakstīts likumā… Te nu jums tulkojums par grūtājiem laikiem. Ja vajadzēs, politiķi aizņemsies no starptautiskajiem aizdevējiem, bet ierēdņi – paņems no budžeta. Ja vajadzēs… Starp citu, finanšu ministrs beidzot ir nolēmis noskūpsīt uz lūpām vārdu “optimizēt”, kas joprojām guļ zārkā, stikla kalna virsotnē. Noskūpstīt, lai tas patiešām atdzīvotos pie birokrātijas galdiem un datoriem. Viņš saka, ka tas būs smagi, bet jādara esot.

Lai smagums būtu ne tikai vārdos, bet arī darbos – Arvils Ašeradens apņēmības momentu izkrāso ar laika atskaiti. Sak, nākamie seši mēneši būs smagi… Gribu pat just līdzi, taču atrodu Valsts kancelejas pavadvēstuli šīm ministra nopūtām. Nevis kaut kas notiks, bet – “sāksies darbs pie plāna, kā nopietni efektivizēt publisko sektoru un samazināt tā izmaksas”. Tas nozīmē, ka šos ratus stums pret kalnu kādus nākamos divus vai trīs gadus un – tad jau redzēs… Varbūt uztaisīs pa vidam kādu darba grupu. Saderam?

Budžeta kontekstā nevar nerēķināties arī ar paralēlajām pasaulēm. Proti, Eiropas komisija nolēmusi nākamos gadus pavadīt stingras fiskālās uzraudzības apstākļos, tāpēc ir noteikti daži sliekšņi, ko valstis nekādi nedrīkst pārkāpt. Piemēram, budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 procentus. Skaidrs, ka latvieši varētu šo turēt krietni zem trijnieka, ja vien būtu saimnieki, bet – neies taču izmantot izdevību. Tāpēc mums 2025. gadā būs 2,99… Ja Eiropa prasītu, piemēram, četrinieku, tad mēs liktu pretī – 3,99… Bet ar valsts parādu – ahoi! – tur mēs vēl līdz Eiropas regulētājam normatīvam brienam un brienam. Mums parāds šobrīd ir 40,9% no IKP, bet Briselē zīlnieces lēš, ka faktiski nekas slikts nenotikšot, ja šo aizvilks līdz 60… Vai jāsaka priekšā, uz kuru pusi atvēzēsies bāliņš, sēžot nodzītā kumeliņa mugurā?

Turklāt, atgriežoties pie paralēlajām pasaulēm, nevar ignorēt mūsu iekšējos politiskos procesus. 2025. gadā tās ir pašvaldību vēlēšanas, bet 2026. gadā atkal vēlēsim Saeimu. Loģiski, ka nekādi manevri porcelāna fabrikas noliktavā netiek šajā sakarā izskatīti – vadošajai partijai par šo nekas nav jāmāca, bet koalīcijas partneri zina, ka viņiem kaut ko atmetīs. Tas nozīmē, ka visas tās runas par smagumu, kas uzgūlies uz pleciem, par inflācijām, reitingiem, procentu likmēm, energoresursu izmaksām, – tas viss attieksies uz lielajām masām. Mazo eliti tas neskars…

Redz, kā sanāca ar tām pelēkajām zonām, kas arī ir budžeta ietvarā. Partijai, kas tur šeftējās ar aploksnēm, - tai pat procesu neierosināja, bet cilvēks parastais saņēma no Valsts ieņēmuma dienesta vēstuli – sak, jūs tur ar saviem apgrozījumiem aizdomīgi uzvedaties… Nav taisnīgi, nav godīgi? Tev noliek priekšā tanku uz bluķīšiem par 200 štukām – no nozares, kas esot prioritāra… Tad tu noskaties, kā “Air Baltic” pie valsts kases lodziņa kārtējos miljonus paņem – līdzīgi kā cilvēki pērk veikalā maizi…

Un vēl ļoti smieklīgs ir budžetēšanas jautājums, kurā ir ierauta tā vienīgā skola, kurai gadu desmitiem atvēl miljonus. Murjāņi. Tik daudz tagad ir saprasts, ka saimniekot viņi nemāk un paskaidrot par saviem bikšu kabatas caurumiem arī neko nevar… Atliek viņus auditēt. Valsts budžeta plānā viņiem gan atkal pieaugums – nu jau būs teju trīs miljoni… Bet kā jums šķiet, kad beigies valsts ieplānotais audits? Nākamā gada 1. janvārī…

Skola, kas ministrijas paspārnē tiek uzraudzīta gadiem, tagad vēl mēnešiem rādīs ierēdņiem papīrus, ar kuriem tie pēdējie jau ir desmitām reižu atslaucījušies? Mēs runājam par projektu, kur valsts nauda pazūd… Mazākais, kas prasījās budžeta ailēs pie Murjāņu gadījuma, – sarkanas izsaukuma zīmes un nekādi pieaugumi, ja salīdzina ar aizvadīto gadu. Pareizi būtu šo barotavu vienkārši aizvērt. Taču, tā kā viņi ir pie siles…

Viņi pie siles, bet jūs skatāties vakara ziņu izlaidumā, kā budžeta portfeli nes uz Saeimu.

Novērtē šo rakstu: