Jokupēteri, āksti un lūzeri. Prātojums par mūsdienu polithumoru

Ikurāt pēc septiņiem mēnešiem esmu nācis pie pārliecības, ka mūsu Arturs Krišjānis centies būt augstākās valsts pārvaldes politjokdaru pirmajās rindās un ka konkurence šai jomā strauji pieaugs, un, draugi, nebūs labi.

Kovidiskās ziemas laikā pakāpeniski, bet neatlaidīgi valdība no krīzes situācijas pārvaldītājiem deģenerējās par klaunu trupu, kas sacenšas sasmīdināt publiku ar vienu veikalu slēgšanu, citu veikalu atvēršanu, kur blakus stāvošos plauktos vienas preces ir pērkamas, bet ļoti līdzīgas blakus plauktā – indīgas kā mušmires.

Sevišķi ciniski izskatījās prasība par nez cik tur kvadrātmetriem katram slēpotājam uz kalna, bet tajā pašā laikā pilsētnieku pulciņi drīkstēja pārvietoties mikrobusiņos bez bēdu. Iecere acīmredzama: konfrontējot tēzi par bīstamo gaisu ziemas sportā ar pavisam drošo piefasētā busiņā, valdīšana centās ar paradoksāla humora palīdzību priecēt tautu. Bet tā joku nesaprata, jo nebija jocīgi. Bija ākstīgi un stulbi, smieklīgi – itin nemaz.

Pavasarīgu cerību nesa ņemšanās "KPV LV" agonijas laikā, proti, kādreizējo polithumora līderu prasība ievērot vienošanos par ministru posteņu sadali. Tajā brīdī viņu frakcijā bija palicis tieši viens valdību atbalstošs deputāts, bet ministrijas šamie prasīja tās pašas trīs. Jāatzīst, beidzot bija kas tiešām smieklīgs politziņu sadaļā.

Pašvaldību vēlēšanas un ministru posteņu pārdale atbrīvoja arēnu citiem jokdariem, un šo iespēju nepalaida garām jaunais ministrs Gatis Eglīša kungs. Iesākumā gan bija nejaušība – līdzīgi kā mazs puika var dabūt brāzienu bērnudārzā par mājās saklausītu rupjību atkārtošanu, Eglīša kungs nopublicēja draudus pašvaldību vēlēšanu uzvarējušajiem (citēju): "3. jūnija valdības restarts nozīmē to, ka lielās valsts budžeta, Eiropas Savienības (ES) fondu un Atveseļošanas un noturības mehānisma naudas plūsmas kontrolēs četras koalīcijas partijas (Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija, "Jaunā Vienotība" un "Attīstībai/Par", kas primāri rūpēsies par savām pašvaldībām."

Izcēlās vasaras laikam netipiski liela uzšūmēšanās, un, mēģinot saglābt situāciju, ministrs apbrīnojami tizlā veidā centās iestāstīt publikai, ka tas ir bijis joks un domāts tieši otrādi, bet neviens nesmējās. Sanāca vēl trakāk – politisko procesu vērotājiem jau uzreiz kļuva skaidrs, ka mums būs darīšana ar īpaši bezkaunīgu un cinisku meli.

Lasītājiem, kas nav sekojuši līdzi pašvaldību vēlēšanu rezultātiem valsts mērogā, atgādināšu, ka Jaunās konservatīvās partijas valdes un Ministru kabineta locekļa Eglīša kunga draudēšana ar klaju nelikumību par tikai "savu" pašvaldību atbalstīšanu ir ne tikai nelietīga, bet arī tukša. Jaunajai konservatīvajai partijai nekādu "savu" pašvaldību nebūs, jo tie ir vēlēšanu lielākie lūzeri tūdaļ pēc kustības "Par!".

Uz šī fona pāris dienu pēc Saeimas rājiena saņemšanas par jau sastrādāto humoru Eglīša kungs TV pavēsta, ka viņam būs jauna tā kā preses sekretāre, tā kā padomniece – aktrise Dārta Daneviča. To, ka viņai nav pat attālas sajēgas par publisko komunikāciju, viņa pati arī uzreiz nodemonstrēja, nosaucot šo ziņu par aplamu, sak, noticis pārpratums. Jā, ministrjā bijusi un, izrādās, arī iesniegumu uzrakstījusi, bet tas tikai tā pa jokam, jo līgumu neparakstīs.

Ja šis Eglīša kunga joks izrādījās aizkustinoši padumjš, tad nākamais – par nākotnes pensionāru stāvokļa pasliktināšanu caur pensiju otrā līmeņa apcirpšanu – jau rādās pašatmaskojoši stulbs. Personāžs, kurš nekautrīgi bazūnē par savu izcilo pieredzi publisko finanšu pārvaldīšanā, piedāvā aplamu, neloģisku un ne ar vienu nesaskaņotu izlēcienu.

Lūzeri ārdās, bet viņu ākstības nav smieklīgas. Atliek cerēt uz "restartēto" klaunu šovu nākamā budžeta veidošanas gaitā – varbūt sanāks kas asprātīgāks.

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Novērtē šo rakstu: