Iesaki rakstu: 
Cilvēki ārpus sociālajiem tīkliem, iespējams, to pat nepamana, tikmēr, piemēram, Twitter par īstu zvaigzni pēdējās dienās ir kļuvusi neveiksmu vajātās Jaunās konservatīvās partijas preses sekretāre, Saeimas vēlēšanās neveiksmīgi kandidējusī Aiga Aizpuriete-Balode ar savu ekspresīvo komunikācijas manieri, kas vieniem šķiet smieklīga, bet citiem - dīvaina. Pietiek šodien publicē nelielu izlasi no viņas publiskās sarakstes ar medijiem un citu partiju pārstāvjiem trīs dienu garumā.
- Es uzdevu jautājumu, Edgar! Konkrētu jautājumu. Izvirdumi ir pret mani, un ļoti konkrēti, apceru iet uz tiesu. Vismaz ar to vienu. Ir par daudz.
- Tā, vairs nav smieklīgi. Piedodiet, bet tas ir reāls mobings. Principā vairs nevar teikt neko, visu pagriež citādi. Kam tas ir izdevīgi un kas vispār notiek?
- Zvans. Es: "Jā, lūdzu!". Tur: "Labdien, mani sauc, mēs gribētu to un to." Es: " Kad jūs to gribētu?" Tur: "Rīt." Es: Redziet, visu pagājušo nedēļu mēs..., tāpēc varbūt vēl rīt....Tur: Jūs nesaprotat, cik tas ir svarīgi!". Es: "ēm...Tur: Kliedz: "Ak, tad nē!!? Tad mēs paši!" :)
- Es nedrīkstu nevienu nekur sūtīt, bet ar mani gan tagad drīkst darīt jebko visi, kam nav slinkums! Laipni lūgti! :) Man jau nekas tik smejos, bet ko viņi vēlas, nav skaidrs...
- Pamāciet kā runāt pa telefonu ar cilvēku, no kura nāk ārā tikai tīrs mobings? Tātad -cilvēks piezvana un nodiktē savu vēlmi, kad mēģinu atbildēt, tieku pārtraukta ar tekstu, ka neko nesaprotu, pauze - jautāju, vai man ļaus arī atbildēt? Saņemu tekstu, nu, ja nē, tad mēs paši! :)
- Edgar, vienkārši vajadzētu iepazīties ar kaut vai publiski sniegto informāciju, kā arī jautāt saviem līderiem, ja kaut kas nav skaidrs vai nav zināms. Šis tiešām ir mazliet par daudz demagoģiski. Biedējoši.
- Cik maz ir tādu kā Jūs, Inga! Cik maz NA un PAR biedru saprot, ar ko viņu vadība nodarbojas... Tāda Latvija, neko darīt.
- "Pozitīvā atgriezeniskā saite, ko rada sociālo tīklu algoritmi, proti, piedāvājot tādu saturu, kā jau lieto, ir viens no būtiskākiem veicinošiem elementiem uzskatu polarizācijai. " citējot. Šis veicina no realitātes nobīdītu uztveri.
- Kāda mana attieksme? Es sēdēju, viņš ienāca un sāka uz mani kliegt par to, ko nekad neesmu darījusi. Šis gadījums nav tiesai, bet neviens uz mani nekliegs, zinot, ka nedrīkstu atbildēt, jo tad taču tas būs partijas viedoklis. Amats nav cietums, zem cilvēka cieņas nav jānolaižas.
- Neviens neprasīja komplimentāru saturu. Kur Jūs to ņemat? Speciāli manipulējat? Es personīgi vēlējos tikai, lai uz mani nekliedz! Lai uz mani nekliedz par to, ka vadība jebkurā laikā neceļ tel. (par to kliedza privāts med.). Sabiedriskais kliedza, ka es nepareizi sēžot. Ir video.
- Es biju pieklājīga. Nemaz neprotu phbliski būt nepieklājīga, kā tas ir? Tad man pārmeta, ka nepareizā pozā sēžu. :) Tur bija konkrēta provokācija. Neko jau nedabūja, bet secinājumu gan pietiekami...
- Tatad par visas sabiedrības naudu algots darbinieks drīkst iet pie privātpersonas, izkliegt pārmetumus, savas interpretācijas, pilnīgi jebko, bet, ja vispār atbildu, tā izsaku savu nepatiku vai demonstrēju varu! Bingo. Nav izejas, reāls slazds. :) Un tiešām neapejama stratēģija.
- Lai atvēsinātu sakarsušos prātus, vēlos norādīt - es esmu privātpersona! Valsts un nodokļu maksātāji par manu darbu pašlaik nemaksā ne centa! Cilvēks, kas man nāca virsū ar agresīviem un melīgiem pārmetumiem, tiek apmaksāts ar nodokļu maksātāju naudu! Kurš kuru diskriminē? :))
- Ansi, vai Tu reiz rakstīji par mani melu vēstuli ministram? Finanšu ministram. 2011.gadā. Un kurš Tev to lūdza darīt?
- Atkal! :) Apvainot mani ar mājieniem par kaut kādu nenosauktu robežu it kā pārkāpšanu, provocēt kameru priekšā un ieslēgtiem mikrofoniem, būt klaji rupjiem pret mani twitterī, protams, ir ārkārtīgi labs stils. Nešaubos.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
