Jēkabpils izmanto Salceviča metodi, kā pašvaldības pasūtījumu uzticēt savējiem un izvairīties no iepirkuma rīkošanas
PIETIEK06.06.2018.
Komentāri (0)
Rādīt komentārus, sākot ar: pirmo | pēdējo
Hmmm?
10.06.2018. 18:27Jēkabpilī pieturas pie likuma burta, bet likums ir tāds- kāds tas ir, par tā nepilnībām vajag prasīt atbildību no Saeimas deputātiem, jo pašvaldības ir tikai izpildītāji. Punkts.
no Jēkabpils
08.06.2018. 08:39"...dome likumā atrada punktu, kas ļauj iepirkumu vispār nerīkot..."
---------------------------------------------------
Tāds ir likuma punkts un ar L.Salceviču tam nav nekāda sakara,jo likums ir ievērots. Ko var ņemties, vienam pusidiotam nav un nav miera - nu kremt Ledonīda popularitāte Jēkabpilī. Par L.Salceviču divdesmit gadu garumā balsoja pārliecinošais jēkabpiliešu vairākums,pēdējās vēlēšanās Leonīgs atsauca savu kandidatūru kā pretendents uz domes priekšsēža amatu,dodot iespēju jaunajiem,pats turpina strādāt kā ierindas deputāts.
Lasītājs
07.06.2018. 10:28Diemžēl mūsu iepirkumu likums un brīvais tirgus ir ar vietējo specifiku, kas nenodrošina saimnieciski izdevīgāko variantu. Šādiem pakalpojumiem vajadzīgi ieguldījumi, ko nevar atpelnīt vienā gadā, kas parasti ir līguma termiņš.Un viss, kas nonāk t.s.brīvajā tirgū, pretēji visiem ekonomikas likumiem paliek dārgāks- elektrība, gāze, atkritumi, arī ūdens.
Fēlis
07.06.2018. 07:22Bet loģiski! Kam tad būtu jāapsaimnieko Jēkabpils atkritumi? Ventspilniekiem, dodot kukuļus un iekļaujot cenā transporta izdevumus no Ventspils, lai vietējie sēdētu bez darba un tehnika stāvētu? Zinām mēs tos izdevīgākos piedāvājumus, kuri pēc tam apaug ar biezu kažoku. Un vēl bļaustījās par padomju nesaimnieciskumu! Šodienas idiotisms tam pat tuvu nestāv.
Murovejs
06.06.2018. 23:49Tā laikam sākas jebkuras valsts sabrukums ... kad vietvalži sāk uzskatīt, ka savs krekls miesai tuvāks un nav ko dalīties ne ar citiem, ne ar centrālo varu. Velāk, kad centrālā vara kļūst vāja, vietvaldis novelk kartē robežu un paziņo, ka vairs nav gubernators, bet gan jaunas valsts galva.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
