Jēkabpils izmanto Salceviča metodi, kā pašvaldības pasūtījumu uzticēt savējiem un izvairīties no iepirkuma rīkošanas
PIETIEK06.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jēkabpils pilsētas dome parādījusi īpašu izdomu, kā pašvaldības pasūtījumu piešķirt vēlamajam pretendentam. Šī prakse, kā izvairīties no atklāta iepirkuma rīkošanas, sākta vēl ilggadējā mēra Leonīda Salceviča laikā.
Kad Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) neatļāva slēgt līgumu ar Jēkabpils pašvaldības uzņēmumu Jēkabpils pakalpojumi par atkritumu apsaimniekošanu, dome likumā atrada punktu, kas ļauj iepirkumu vispār nerīkot.
Jēkabpils domes izsludinātajā konkursā par atkritumu apsaimniekošanu par uzvarētāju tika pasludināts uzņēmums Jēkabpils pakalpojumi, bet IUB konstatēja rupjus noteikumu pārkāpumus, tādēļ liedza slēgt līgumu.
Domes iepirkumu komisija bija pamanījusies vēlamā pretendenta piedāvājumā pielabot aprēķinus, lai Jēkabpils pakalpojumu piedāvājumu pasludinātu par saimnieciski izdevīgāko.
Ar šādu pašdarbību nebija mierā citi pretendenti, kuri konkursa rezultātus apstrīdēja IUB. Nespējot atrast veidu, kā godīgā konkursā Jēkabpils pakalpojumus pasludināt par uzvarētāju, Jēkabpils dome radoši piemeklēja citu veidu.
Kā skaidro Jēkabpils domes izpilddirektors Guntars Gogolis, atkritumu apsaimniekošana Jēkabpils pakalpojumiem uzticēta saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punktu, kas nosaka šā likuma piemērošanas izņēmumus tādas personas sniegtajiem pakalpojumiem, kura atbilst visām šādām pazīmēm: tā atrodas viena vai vairāku pasūtītāju pilnīgā kontrolē (šāda kontrole izpaužas kā tiesības ietekmēt kontrolē esošās institūcijas darbības būtiskus mērķus un lēmumus),vismaz 80 procentus tās gada finanšu apgrozījuma veido konkrētu uzdevumu izpilde kontrolējošo pasūtītāju interesēs vai citu pasūtītāju interesēs, kurus kontrolē šo institūciju kontrolējošie pasūtītāji; tās kapitāla daļas vai akcijas pilnībā pieder pasūtītājiem, kas to kontrolē.
“Konstatējot visus Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punktā noteiktos priekšnoteikumus, ir pamats noslēgt līgumu par atkritumu apsaimniekošanu, nepiemērojot publiskā iepirkuma procedūru,” atrasto „radošo risinājumu” skaidro Gogolis.
Pēc viņa sniegtā skaidrojuma, konstatējot, ka tikai pasūtītāja kompetencē ir lemt jautājumu par to vai līgums par atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniegšanu slēdzams publisko iepirkumu reglamentējošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā rīkojot iepirkuma procedūru, vai veikt atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma nodrošināšanu paša resursiem un ņemot vērā, ka pašvaldības kapitālsabiedrība atbilst visām Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punktā norādītajām pazīmēm, tika pieņemts konceptuāls lēmums sniegt atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu (in-house) principa ietvaros, un izsludinātā iepirkuma procedūras turpināšanai nebija nepieciešamības. Pamatojoties uz Publisko iepirkumu likumu, publiskā iepirkuma procedūrā “Sadzīves atkritumu apsaimniekošana Jēkabpils pilsētā” tika pārtraukta.
Salcevičs sakās esam pārliecināts, kā šāda rīcība esot bijusi pareizākā. “Paskatieties, kas notiek apkārt, kur ienāk kaut kāds operators no ārpuses. Kādi trači notiek! Kā pa Jūrmalu gāja, kā pa Talsiem. Mums bija izveidota sava saimniecība ar savām mašīnām, ar savu loģistiku, ar saviem atkritumu laukumiem, ar visu pārējo, un šo pakalpojumu mēs nolēmām turēt savās rokās, lai neaizlaistu projām,” skaidro bijušais Jēkabpils mērs.
Salcevičs esot pārliecināts – ja būtu konstatēti pārkāpumi, tad „viņam būtu uzlikti roku dzelži un aizvests uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju”. Pēc viņa pārliecības, operators, kas pilsētas atkritumu apsaimniekošanā ienāktu no malas, būtu daudz paviršāks un formālāks, turklāt nebūtu lētākais. Tiesa, pašvaldība ir nolēmusi labāk to nemēģināt noskaidrot, izvairoties no atklāta un godīga iepirkuma rīkošanas.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
