Jaunzemes „jumtotājs” Ašeradens kaunīgi paviesojies miljonāra Ramoliņa izreiderētajā „Kurzemes finiera” rūpnīcā

Uzņēmums „Stiga RM” finanšu ministra viesošanos savā objektā apraksta šādi: „Pagājušās nedēļas izskaņā „Stiga RM” rūpnīcā viesojās finanšu ministrs Arvils Ašeradens, kur iepazinās gan ar rūpnīcas, gan uzņēmuma darbību. Pārrunājām mūsu nākotnes plānus, kā arī diskutējām par ēnu ekonomikas ietekmi uz nozari un iepriekšējā krīzes perioda parādu amnestiju. Tieši ēnu ekonomika būtiski ietekmē konkurētspēju un jaunu darbinieku piesaisti, tāpēc sagaidām no finanšu ministrijas apņēmīgu un izlēmīgu ēnu ekonomikas izskaušanu.”

Tiesa, pati Finanšu ministrija, kas citkārt aktīvi informē sabiedrību par A. Ašeradena gaitām, šoreiz par to neko publiski nav ziņojusi. Vēl vairāk, arī ministrijas mājaslapā notikumu kalendārā šāda finanšu ministra vizīte vispār nav pieminēta. Ja ne pašas „Stigas RM” ieraksts Facebook, par šo braucienu publiski tā arī nekas nebūtu uzzināts. Ar ko gan varētu būt skaidrojams šis „kaunīgums”?

Iemesli ir divi – viens ir saistāms ar A. Ašeradena nevēlēšanos publiski „zīmēties” kopā ar odiozo uzņēmēju, kura ciešu kontaktu lokā ir tādi ļaudis kā Latvijas zināmākais padomju kolaborants Romualds Vonsovičs, prezidenta kancelejas amatpersonas un arī pats pašreizējais prezidents Egils Levits, ar kuru kopā A. Ramoliņš pozē attēlā uzņēmuma mājas lapā.

Taču ir arī daudz vienkāršāks skaidrojums – varētu būt, ka A. Ašeradens lieliski zina, ka patiesībā viņš ciemojies rūpnīcā, kura ir zemiski un nelietīgi izreiderēta no tās iepriekšējiem īpašniekiem, un politiķī ir vēl saglabājušās zināmas godprātības pazīmes, kas liek par šādu viesošanos vienkārši kaunēties.

Lai lasītājiem būtu skaidrs, ka tie nav tikai tukši apgalvojumi, ir vietā citēt dažus fragmentus no izdevumā „Dienas Bizness” 2021. gada nogalē publicētās intervijas ar Dzintaru Odiņu, bijušo uzņēmuma "Kurzemes finieris" īpašnieku:

„Koksnes produktu tirgus ir ļoti svārstīgs, to redzam arī tagad. Mums arī no 2012. gada divus gadus klājās sliktāk globālo cenu svārstību dēļ. Divus gadus strādājām ar 300 tūkstošu eiro lieliem zaudējumiem ik gadu, taču šādi zaudējumi nešķita kritiski uzņēmuma pastāvēšanai. Mēs, tāpat kā visi citi, zinājām, ka cenas atkal celsies un būs labie gadi.

Kas bija par iemeslu zaudējumiem?

Mēs meklējām iespēju ražot augstākas pievienotās vērtības produktus, plānojām jaunas iekārtas, lai varētu ražot pasaules līmeņa produkciju, parādījās arī interese no IKEA. No 2012. gada sākās pamatīga produkcijas cenas krišanās, Eiropā nonāca Brazīlijas, Ķīnas lētā produkcija, un cena mūsu saplāksnim nokritās. Divi gadi pagāja zaudējumos tā dēļ. Tas mūs nospieda uz ceļiem. 2014. gadā es sapratu, ka būtu labi piesaistīt investoru ar dziļākām kabatām. Mēs tomēr esam vienkārši Latvijas uzņēmēji, ģimene, kas sākusi visu no nulles, ieguldījusi savus uzkrājumus un meža īpašumu ražotnes attīstībai. Mums nav iespēju paņemt no privātiem pāris miljonus, kad vajag, un ieguldīt uzņēmumā. Izlēmām, ka vajadzīgs kāds lielāks, spēcīgāks partneris, kas var palīdzēt izvilkt šādus tirgus lejupslīdes gadus, lai nav jāatlaiž darbinieki, lai var turpināt attīstīties arī tādos gados.

Kaut ko izdevās atrast?

Jā, runājām ar Mediena grupu Klaipēdā, jo viņiem interesēja izejviela, kuru var izmantot detaļu ražošanai IKEA. Interese par partnerību bija arī Latvijas Finierim. Izskatījām dažādas sadarbības iespējas no potenciālajiem partneriem, taču tieši tad parādījās Stiga RM [Andra] Ramoliņa personā. Viņš pats uzradās. Mums bija uzkrājies neliels parāds par kokiem pret Stigu RM, kas sākotnēji bija sarunu iemesls, bet patiesībā viņš bija dzirdējis, ka meklējam partneri, un bija ļoti ieinteresēts, ļoti draudzīgs, izrādīja pretimnākšanu, sapratni.

Cik liels parāds?

2014. gadā parāds pret Stigu RM par kokiem bija uzkrājies aptuveni 65 tūkstoši eiro. Ne pārāk liela summa mūsu biznesā, un ne pārāk liela summa Stigai RM. Bija arī nelieli parādi pret citiem bērza finierkluču piegādātājiem, taču viņi, apzinoties tirgus situāciju, izturējās ar sapratni.

Vai nonācāt līdz sadarbības piedāvājumam?

Jā. Vārds pa vārdam, viņš lūdza man parādīt rūpnīcu. Apstaigājām, izstāstīju savus plānus. Viņš piedāvāja sadarbību, piedāvāja, ka varētu kļūt par partneri.

Nevis iegādāties rūpnīcu?

Nē, viņš piedāvāja sadalījumu 60% viņam, 40% man, un šāds piedāvājums mums bija ļoti simpātisks. Viņš bija ļoti saprotošs, enerģisks, sacīja, ka latviešiem vajag strādāt kopā, nevis pārdot citiem savas rūpnīcas. Ļoti detalizēti interesējās par to, kā mēs strādājam. Visu gribēja zināt: klienti, piegādātāji, kādi attīstības plāni, kādi projekti jau sarakstīti, kā labāk paplašināt ražošanu, kā pareizāk piedāvāt tirgū savu produkciju, kuru zemes gabalu vajadzētu nopirkt, lai paplašinātos. Es arī visu ļoti atklāti izstāstīju, izrādīju, izskaidroju, kā jau savam topošajam partnerim. Mēs kļuvām teju vai par draugiem, tādas bija tās attiecības.

Vai bija kāds šīs draudzības praktisks apstiprinājums?

Pēc šīs sarunas viņš piegādāja mums sešas kravas koku, kas bija it kā laba palīdzība, bet sanāca tā, ka līdz ar to parāds pret Stigu RM pieauga vēl līdz 83 tūkstošiem eiro. Kā topošais partneris viņš brauca ik nedēļu, runāja, skatījās. Teica, ka ir gatavs investēt, bet vajagot apskatīties bilances, grāmatvedības datus. Interesējās par banku un sacīja, ka, iespējams, jārunā par kredīta atmaksas atlikšanu. Tad sākās dažādu āķīgu līgumu gatavošana. Braucām pusdienās, runājām un runājām. Es viņam pilnībā uzticējos, uzķēros uz tām runām, ka latviešiem jāturas kopā, ka mēs kopā strādāsim un kalnus gāzīsim. Braucām uz Rīgu pie jurista Mārtiņa Krūma, un viņš atkal skatījās visus uzņēmuma parametrus.

Kad nu visu biju izstāstījis, izrādījis, paskaidrojis, ar banku iepazīstinājis, pēkšņi kā pērkons no skaidrām debesīm atnāca vēstule, ka esmu parādā tik un tik Stigai RM par kokiem. Tur ir piegādes grafiks, summas, atmaksas termiņi. Zvanu viņam, saku, ka nevaru atmaksāt un viņš to zina, bet viņš pretī, ka tas nekas. Tās esot tikai formalitātes, ja varu, lai maksāju, ja nē, tad nē. Es pat sāku kaut ko atmaksāt, bet pēkšņi sekoja paziņojums no tiesas par maksātnespējas ierosināšanu. Mans topošais partneris un investors ir ierosinājis pret mani maksātnespēju!

Jūsu izjūtas un reakcija?

Tas, maigi izsakoties, nemaz nebija tas, par ko mēs visus šos mēnešus bijām runājuši. Tieši pretēji, jutos smagi piekrāpts. Būtu zinājis, ka viņš ir tāds, tautas valodā runājot, uzmetējs, es taču nebūtu ar viņu laiku tērējis, nebūtu viņam kā labam draugam visus plānus kā uz delnas izlicis, man taču bija citi potenciālie investori, citas iesāktas sarunas, kuras es būtu varējis turpināt.

Kad tas notika?

Vēstule atnāca 2014. gada oktobra vidū, bet maksātnespēju pasludināja 15. novembrī. Pēc vēstules jau ar mani vairs nerunāja, teica, ka neesot nopietns partneris, īsāk - neesmu interesants. Tālāk viss notika zibens ātrumā. Izrādījās, ka man aiz muguras patiesībā visu laiku tika gatavots šis uzņēmuma pārņemšanas process caur maksātnespēju, un tas tika īstenots ātri un precīzi kā militāra operācija. Ne velti tika iesaistīti maksātnespējas administratori ar labi zināmu reputāciju.

Kas notika tālāk, pēc 2014. gada 15. novembra?

Tika izsludināta maksātnespēja. Ieradās maksātnespējas administrators Andris Bērziņš, un banka nomainīja apsardzi. Stiga RM uzreiz jau kļuva par uzņēmuma nomnieku, jau uzreiz pēc maksātnespējas, 2014. gada novembrī, bet 2014. gada decembrī jau kļuva par visas uzņēmuma mantas īpašnieku, izpērkot bankas cesijas no Hipotēku bankas.

Līdz ar maksātnespējas administratora ierašanos novembrī uz Kurzemes finieri atbrauca atī Stigas RM pārstāvis, tāds Viesturs, kurš vēlāk kļuva par uzņēmuma ražošanas direktoru. Savukārt es paliku tikai ar parādiem.

Kādiem parādiem, ja cesijas ir pārdotas?

Gan bankai, gan vēl kaut kādam juristam Krūmam. Lai es nekādi nepretotos viņu visām izdomātajām shēmām, ko realizēja Stiga RM kopā ar administratoru un banku. Viņi izdarīja tā, ka es vēl esmu parādā tam Krūmam. Man draudēja ar krimināllietu, ka esmu izsaimniekojis uzņēmumu. Vēlāk vēl administrators mutiski norādīja, ka man paveicies, ka krimināllietas nav. Es biju arī, jāatzīst, mazliet apstulbis un šokā tajā laikā, ka tik viegli var atņemt uzņēmumu. Stigai RM mēs taču sākumā bijām parādā tikai 65 tūkstošus, ar to viss sākās! Tad Ramoliņš izlikās par draugu un partneri, lai gan pēc būtības tika realizēts reiderisms. Lai mani pilnīgi paralizētu, tika draudēts ar krimināllietu. Tagad man bankas pat neatver kontus, izņemot Pasta banku, tur man atvēra kontu, lai var ieskaitīt algu.”

Novērtē šo rakstu: