Iesaki rakstu: 
Jaunizceptā biedrība Latvijas attīstībai ir nekas vairāk kā Repšes un Titava neīstenoto politisko ambīciju platforma, kas ietērpta visjaunāko jauno laiku mērcē un tiek īstenota par pretrunīgi vērtētu miljonāru naudu.
Pirmais signāls par ekspremjera, no tautas un Lemberga savulaik miljonu izdiedelējušā Einara Repšes atkal aizdegtajām politiskajām ambīcijām nāca uzreiz pēc 18.februāra referenduma. Tad sen aizmirstais Repše medijos reflektēja par valodas referendumu. Tas bija signāls – lietas bīdās. Tas signalizēja, ka tiek kaldināts ceļš, lai Repše kā vecais „labais” līderis atkal mēģinātu pakāpties uz „taisnā” politiķa, patiesā Latvijas interešu cīnītāju trepītēm.
Bet Repše nav tikai persona, kurš bija „ciets” premjers. Repše ir arī persona, kurš kā uzņēmējs iestidzis parādos, bija neveiksmīgs reformators un kurš spēj skaisti runāt, un tikai. Bīdīt Repši kā nevalstiska veidojuma atkal jauno un visjaunāko laiku līderi ir tas pats, ko pirms 10.Saeimas vēlēšanām jau izdarīja Tautas partija, mēģinot sabiedrībai vēlreiz pārdot stingro premjeru – reformatoru Šķēli.
1.martā izziņotā biedrības Latvijas attīstībai nodibināšana, par kuras līderi kļuvis Repše un kuras dibinātāju vidū ir viņa „vecais” cīņubiedrs Titavs, sevi dažādi kompromitējušais Vienotības „kasieris” Jaunups, un kuru sponsorē vairāki ļoti pretrunīgi vērtēti miljonāri – Belokoņs, Berķis, Vaitaitis, izsauc nožēlu. Nožēlu par tādu titavu, repšu, berķu, belokoņu un vaitaišu ambīcijām tiekties pēc varas pēc tam, kad Latvijā jau bijis rīkojums Nr.2, pēc tam kad ir bijuši „oligarhu kapusvētki” un pēc tam kad uzstādījumi pret naudas varu Latvijas politikā jau izraisījuši Saeimas ārkārtas vēlēšanas.
Latvijas pilsoņi, arī miljonāri un caurkrituši politiķi var apvienoties nevalstiskās organizācijās. Viņi var kopīgi smēķēt cigārus, dzert vīnu un pļāpāt par un ap valsti. Viņi var arī kalt plānus, kā to celt un ko darīt. Taču diez vai tādi repšes, titavi, jaunupi, belokoņi, berķi un vaitaiši ir tie, kas valsti vedīs pa gaišo attīstības ceļu, un diez vai no šādiem veidojumiem var izaugt jauns politisks spēks, kura pārstāvji iesēstos Saeimas un valdības krēslos.
Kur ir Vaitaiša, Berķa, Belokoņa kā uzņēmēju veiksmes stāsti? To nav. Viņu interešu īstenošana līdz šim tikai metusi ēnu uz politikas pērkamību. Savukārt Repše, Titavs un Jaunups bijuši tikai šo naudas maku instrumenti, politiskās varas īstenotāji. Vai viņu kopība ir spējīga nest Latvijas attīstību? Visticamāk, nē.
Tāpēc jaunizceptā Latvijas attīstībai nav nekas cits, kā caurkritušo politiķu un viņu tikpat caurkritušu PR padomnieku un pretrunīgi vērtētu miljonāru mēģinājums nostiprināt varas ambīcijas. Biedrība Latvijas attīstībai ir pretenzija uz to pašu veco un nīsto oligarhu varu, kas tagad ietērpta jaunā uzsvārcī un jaunos tekstos.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
