“Jaunās Vienotības” PR censoņi par lielu atalgojumu var vienlaicīgi būt padomnieki mēram, ministram un eiroparlamentāriešiem
Pietiek lasītājs28.01.2024.
Komentāri (51)
Iesaki rakstu: 
Supervaroņi – tā varētu nosaukt politiskās partijas “Jaunās Vienotības” PR padomniekus, kas partijai bijuši uzticīgi jau desmit un vairāk gadus. Tādu nav daudz, bet viena no tādām ir partijas ilggadējā vadītāja Arta Kampara “protežē” un ilgus gadus sirdsdāma Elīna Bīviņa (abi attēlā), kas šobrīd palikusi partijai mantojumā un kā emulgators spēj pildīt daudzas atbildīgas slodzes vienas diennakts ietvaros. Mediji, protams, to zina, bet visi izliekas neredzam, jo gan jau uz vēlēšanu laiku atkal tiks noslēgti kādi labi līgumi ar partiju.
Elīna Bīviņa pašlaik oficiāli ieņem vismaz trīs nozīmīgus amatus publiskajā pārvaldē, kurus pildot godprātīgi patiesībā nebūtu iespējams apvienot lielā darba apjoma dēļ. Pirmkārt, viņa ir Rīgas mēra Viļņa Ķirša PR padomniece Rīgas domē. Mēram kopumā ir vismaz septiņu cilvēku biroja komanda, ko galīgi nevar nosaukt par pieticīgu, tāpēc var ērti noslēpt amata savietošanu. Otrkārt, mainoties valdībām, viņa no pērnā gada 1.oktobra pilda PR padomnieces amatu arī pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska. Treškārt, viņa ir eiroparlamentārietes Sandras Kalnietes palīgs Eiropas parlamentā Rīgas birojā.
Jaunā iekšlietu ministra paziņojumā medijiem tika uzsvērts, ka pērn 26.septembrī darbu pilnā sastāvā uzsāk iekšlietu ministra Riharda Kozlovska birojs. To vadīs Beate Barkāne-Iļjenkova, kura sadarbībā ar padomnieci sabiedrisko attiecību jautājumos Elīnu Bīviņu nodrošinās operatīvu saziņu ar sabiedrību, tai skaitā medijiem, citām valsts un pašvaldības pārvaldes iestādēm, kā arī nevalstisko sektoru.
Skan jau labi, bet vai varat nosaukt kaut vienu lietu, kur bijusi operatīva saziņa ar sabiedrību no Latvijas vēsturē neredzamākā ministra Kozlovska? Piemēram, vai dzirdējāt kaut ko budžeta veidošanas laikā, kad viņš publiski sistos par iekšlietu sistēmas darbinieku algām? Vai redzat viņu aktīvu komunicējam par žoga izbūves paātrināšanu uz robežas? Vai vismaz viņš kaut ko publiski pīkstētu par bumbu patvertnēm? Nē. Klusums. Vienmēr par šiem jautājumiem aktīvs ir viņa aizstājējs – parlamentārais sekretārs Igors Rajevs, kas visticamāk piesedz komunikācijas cilvēka aizņemtību.
Jautājums ir - kāpēc šādu sistēmu atļauj uzturēt šobrīd vadošā partija Latvijā, kurai būtu jārāda priekšzīme? Kur ir mūsu sirdsapziņas un vērtību sargātājs Delna – vai tai nerodas jautājums, cik kvalitatīvi un ētiski ir savienot šos amatus un vai šādi netiek bruģēts ceļš atpakaļ uz Rīgas eksmēra Nila Ušakova iedibināto taciņu? Kur ir Valsts ieņēmumu dienests? Vai patiešām nerodas jautājumi, kā viena persona var pildīt daudzas slodzes vienā?
Vēl svarīgs aspekts – vai, strādājot pie iekšlietu ministra un pie Rīgas mēra, neveidojas interešu konflikts? Jo principā šādā veidā var ietekmēt un pieklusināt vai ievirzīt labvēlīgā gaisotnē dažādus ar izmeklēšanu un pārkāpumiem pašvaldībā saistītus procesus.
Par to, ka šāda amatu apvienošanas sistēma jau ir ierasta prakse, liecina arī citu “Jaunās Vienotības” vadībai pietuvināto un ilggadējo komunikācijas padomnieku deklarācijas. Piemēram, valsts prezidenta Edgara Rinkeviča padomnieks komunikācijas jautājumos Mārtiņš Drēģeris, pirms ieņēma jauno amatu, vienlaikus varēja būt ārlietu ministra komunikācijas padomnieks, saņemot gandrīz 32 tūkstošus eiro, un eiroparlamentārietes Daces Melbārdes padomnieks, saņemot 38 tūkstošus eiro. Iespējams, tas ir pat vairāk gadā, nekā saņem paši ministri. Jāuzsver, ka pēc atalgojuma redzams, ka abi amati savienoti kā pilnas slodzes. Tad mēs aptuveni varam nojaust, kāds ir patiesais ienākumu slieksnis Elīnai Bīviņai, kas māk pildīt trīs slodzes vienā.
Drēģeris un Bīviņa nav vienīgie komunikatori, kuriem atrod labi atalgotus darbus “Jaunā Vienotība”. Galvenais kritērijs – būt pietuvinātiem vai citādi saistītiem ar partijas “eliti”.
Ja šāda prakse būtu pirms desmit gadiem, tad varētu vēl rast kādu attaisnojumu, jo padomnieku algas nebija tik konkurētspējīgas – vēl būtu loģika, kāpēc svarīga piešprice no Eiropas Parlamenta dāsnā atalgojuma, bet šobrīd komunikācijas padomnieku atalgojums mēra un ministra birojos ir 2500 – 3500 eiro mēnesī.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
