
„Jaunās Vienotības” politiskā platforma - drīkstam klaji melot ārzemju latviešiem?
Rihards Kols*11.08.2018.
Komentāri (0)
Priekšvēlēšanu laiks šogad nes visādus brīnumus, taču patiešām nebiju gaidījis, ka viena no koalīcijas partijām - Jaunā Vienotība, kas tik ļoti savās reklāmās uzsver patiesas komunikācijas nozīmi, nodarbosies ar klaju melu izplatīšanu, lai tikai vinnētu kādu plusiņu vēlēšanās.
Kā diasporas likumprojekta sākotnējās redakcijas izstrādātājs un Saeimas Ārlietu komisijas darba grupas diasporas likumprojekta izstrādei vadītājs biju visnotaļ pārsteigts, uzzinot, ka Diasporas likumu, izrādās, izstrādājusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija ciešā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča uzraudzībā. Jauna Vienotība, bet tie paši vecie triki un paradumi…
Īss atskats nesenā pagātnē - pērnā gada nogalē ārlietu ministrs aicināja deputātus iesūtīt savus priekšlikumus ikgadējā ārlietu ziņojuma sākotnējās redakcijas papildināšanai, kas tobrīd šķita patiesi koleģiāls un uz sadarbību vērsts solis no ministra puses. Tā kā biju jau izstrādājis sākotnējo redakciju diasporas likumprojektam, kopā ar virkni citu priekšlikumu, aicināju ziņojumā iekļaut apņemšanos pieņemt diasporas likumu jau 2018. gadā. Pēc mana ierosinājuma, šī sadaļa tika iekļauta.
Un laikam tieši tad, kad ar vislabākajiem nodomiem vērsos pie Ārlietu ministrijas ar sākotnējo diasporas likumprojekta versiju, aicinot šī likumprojekta tapšanā sadarboties, Jaunā Vienotība izlēma, ka ir vērts piesavināties svešas idejas un paziņot, ka tajā jau top diasporas likums.
Kad nesaprašanās bija nogludinātas un darbs pie diasporas likuma norisinājās Saeimas Ārlietu komisijā, atkal šķita, ka varam sadarboties. Četru mēnešu laikā, kad darba grupa intensīvi strādāja pie tā likumprojekta, kuru Saeima pavasarī pieņēma pirmajā lasījumā, Rinkēviča kungu neredzējām ne reizi. Nebija ne zvanu, ne vēstuļu. Bet piedalījās pārstāvji no Ārlietu ministrijas, kas, kopā ar citām ministrijām un organizācijām, sniedza milzīgu pienesumu mūsu kopīgajam darbam. Tiešām šķita, ka esam beiguši “vilkt deķīti katrs uz savu pusi”.
Bet šoreiz esat pāršāvuši pār strīpu.
Vēršos pie Jums, Kariņa kungs. Vai tiešām šī ir Jaunās Vienotības politiskā platforma? Edgars Rinkēvičs savos ierakstos aicina "demokrātiskā centra un nacionāli konservatīvajām partijām" vienai otru atbalstīt, bet patiesībā vienkārši darām visu, kas ienāk prātā? Izdomājam, ka drīkstam klaji melot ārzemju latviešiem?
Cienīga rīcība būtu atvainoties. Ne man, bet tiem vēlētājiem, kuriem esat samelojuši.
Un nevajadzētu visu atbildību uzgrūst nabaga preses sekretāram, kas sagatavoja atbildi. Ticu, ka jūs neesat tik zemiski un vāji.
* 12. Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks





Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo: