Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītais XX gadsimts ir ievērojams ar kardinālu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās sabiedrības šķiriskā struktūra. Tas attiecas galvenokārt uz eiropeīdu civilizāciju, kaut gan analoģisks process bija sastopams arī citās civilizācijās.

Latviešu tauta kopā ar pārējām „baltās” rases tautām pamatīgi izjuta kardinālās šķiriskās izmaiņas. Tā tas bija XX gadsimta sākumā, kad latvieši dzīvoja Krievijas impērijas sastāvā, un tā tas bija vēlāk, kad latvieši dzīvoja PSRS sastāvā. Turklāt no tik tikko minēto abu lielvalstu tautām latviešu tauta vispamatīgāk izjuta sociālo transformāciju. Latvija bija viena no ekonomiski visattīstītākajām zemēm Krievijas impērijā un Padomju Savienībā. Ekonomisko attīstību vienmēr pavada krasas izmaiņas tautas sociālajā sejā. 

XX gadsimtā izšķīda slavenā pamatšķira proletariāts (ne tikai Raiņa poētikā) un radās jauna pamatšķira. Tai ir vairāki apzīmējumi. Taču katrā gadījumā pret jauno šķiru drīkst izturēties kā pret jaunu pamatšķiru, ņemot vērā tās lielo apjomu, sociāli politisko potenciālu, šķiriskās ambīcijas, bet svarīgākais – panākumus dzīves vajadzību apmierināšanā.

Proletariāta izšķīšanas un jaunas pamatšķiras rašanās galvenais cēlonis bija zinātniski tehniskais progress un tā veicinātā nepieciešamība pārkārtot darba organizāciju. Tas nekavējoties atsaucās uz sociuma profesionālo līdzdalību ekonomiskajā darbībā un galu galā kardināli izmainīja sociuma šķirisko struktūru.

Par proletariāta ģenēzi, būtību un vēsturisko virzību katrs izglītots cilvēks ir labi informēts. Tāpēc nepieciešams atkārtot vienīgi vēsturiskās shēmas svarīgākās līnijas.

Proletariāts ir sociālā šķira bez kapitāla. Proletariāts eksistences līdzekļus iegūst, pārdodot savu darbaspēku. Proletariāta darbaspēku pērk kapitāla īpašnieki. Viņi konsolidējas atsevišķā šķirā – buržuāzijā. Kapitālismā buržuāzija ir valdošā šķira. Tai pieder politiskā vara.

Buržuāzija konsekventi tiecas proletariāta darbaspēku pirkt pēc iespējas lētāk un pēc iespējas ar izdevīgākiem sociālajiem nosacījumiem. Respektīvi, bez privātā kapitāla ieguldīšanas proletariātam adresētajās sociālajās (vēl saka – nacionālajās) programmās.

Tāda pieeja nevar būt pieņemama proletariātam, un tāda pieeja nelabvēlīgi atsaucas uz proletariāta apziņu, tajā uzkurinot dedzīgu naidu pret buržuāziju. Kārlis Markss teorētiski vispārināja proletariāta un buržuāzijas nokaitētās attiecības. Viņš tajās saskatīja vienīgi nesamierināmu konfrontāciju un mudināja proletariātu vērsties pret buržuāziju, tai ar spēku atņemot varu. Markss zinātniski pamatoja proletariāta sūro likteni („Kapitāls” iznāca 1867.gadā). Viņš 1864.gadā organizēja „Starptautisko strādnieku asociāciju” („International Workingmen’s Association”). To pēcāk nosauca par „Pirmo Internacionāli”. Markss 64 gadu vecumā mira 1883.gadā. Viņš nepiedzīvoja proletariāta politiskās varenības kulmināciju XX gadsimta sākumā, kas reizē kļuva arī Kārļa Marksa (marksisma) planetārās popularitātes avots. Ja nebūtu sociālistiskās revolūcijas XX gadsimta sākumā, tad Marksa vārdu uz planētas zinātu tikai niecīga saujiņa politiskās ekonomijas vēstures speciālistu un vēl niecīgāka saujiņa strādnieku kreisās kustības vēstures speciālistu. Unikālie revolucionārie notikumi Krievijā Marksu padarīja par planetāra mēroga slavenību.

XIX gadsimtā ievērojami pieauga eiropeīdu dzimstība. Eiropā bija demogrāfiskais bums. Eiropas iedzīvotāju skaits XIX gadsimtā palielinājās trīs reizes. Cilvēku skaita pieaugums automātiski (stihiski, instinktīvi) veicināja saimnieciskās darbības intensitāti. Lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu eksistences līdzekļus, nācās modernizēt preču ražošanu.

XIX gadsimtā eiropiešu saimnieciskajā darbībā sāka dominēt rūpnieciskā ražošana. Tāpēc strauji palielinājās proletariāta skaitliskais apjoms un nepatīkami palielinājās proletariāta darbaspēka ekspluatācijas apjoms. Ekspluatācijas faktus nebija grūti konstatēt un ideoloģiski izmantot proletariāta aizstāvībai. Proletariāts nebija spējīgs pats sevi aizstāvēt. Proletariāta aizstāvību uzņēmās inteliģences viena daļa ar izteikti antiburžuāzisku orientāciju. Eiropā piedzima t.s. kreisā inteliģence – proletariāta aizstāve.

XIX gadsimta nogalē proletariāta aizstāvība visbiežāk tika idejiski noformēta kā sociāldemokrātiskā kustība. Tās teorētiskā bāze kļuva marksisms, ņemot vērā Kārļa Marksa un viņa mantojuma entuziastu zinātnisko un politiski praktisko darbību kapitālisma analīzē un strādniecības interešu aizstāvēšanā. Proletariāta aizstāvēšana izvērtās antiburžuāziskā vispārējā trendā, kuru propagandēja kreisā inteliģence. Tā sāka organizatoriski apvienoties sociāldemokrātiskajās partijās. Savukārt partijās tika deklarēts mērķis gāzt buržuāzijas varu, likvidēt kapitālisma valsts iekārtu un tās vietā nodibināt sociālistisko valsts iekārtu.

Latvijas teritorijā pirmā politiskā partija tika izveidota 1904.gadā. Tā saucās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Šī partija pastāv arī pēcpadomju laikā. Taču pastāv politiskās dzīves vistumšākajā nomalē, nespējot un arī necenšoties izkonkurēt parvēniju krimināli oligarhiskās „kabatas partijas” ar debiliem nosaukumiem un debilām „par-politikas” nostādnēm. LSDSP biedrs bija Rainis – pamatšķiras dzejnieks. Protams, pēcpadomju laikā pēc ražošanas sagraušanas LSDSP necienīgo stāvokli pamatā sekmē proletariāta neesamība. LSDSP vairs nav ko aizstāvēt. Aizstāvības galvenais un vienīgais objekts ir kriminālais kapitālisms un noziegumu brīvība.

Mērķi gāzt buržuāzijas varu XX gadsimta sākumā visideālākajā variantā izdevās realizēt Krievijas antiburžuāziski orientētajai inteliģencei („boļševikiem”), ņemot vērā cara, aristokrātijas un buržuāzijas apjukumu, neizlēmību, haosu valstī I Pasaules kara gados.

„Boļševikiem” izdevās sagrābt varu un ieviest proletariāta diktatūru. Krievija tika pasludināta par proletaritāta valsti. Tajā risinājās sociālisma celtniecība, zemniekiem tika uzdāvināta zeme, bet strādnieku šķirai nosacītas dažādas sociālās un politiskās privilēģijas. „Boļševiki” masveidā fiziski iznīcināja buržuāziju un aristokrātiju, ar to paši sev pasludinot nāves priedumu un tā izpildi vēsturiskajā perspektīvā. Kā zināms, „boļševiki” valdīja tikai dažas sekundes cilvēces vēsturiskās pastāvēšanas koplaikā.

Krievijas revolucionārie panākumi Rietumu patriarhālajā („vecajā”) buržuāzijā iedvesa bailes no proletariāta. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm. Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbību.

Rietumu patriarhālās buržuāzijas bailes bija pamatotas. Taču vēsturiskie apstākļi tā veidojās, ka XX gadsimtā patriarhālo buržuāziju sāka apvaldīt un nostumpt malā nevis proletariāts, bet jaunā pamatšķira. Tā bija radusies zinātniski tehniskā progresa rezultātā. Interesanti ir tas, ka „vecajai” buržuāzijai bīstamā šķiriskā transformācija visātrāk sākās ASV, kur pret proletariāta aizstāvjiem „komunistiem” valdība vērsās visdrastiskāk.

Vispopulārākais jaunās pamatšķiras apzīmējums ir „tehnokrāti”. Vēl tiek lietoti tādi apzīmējumi kā „baltās apkaklītes” (pretstatā „zilajām apkaklītēm” – proletariātam; pretstatā „pelēkajām apkaklītēm” – pakalpojumu sfēras darbiniekiem), „pārvaldnieki”, „jaunā biznesa šķira”, „menedžeri-tehnokrāti”, „tehniskā inteliģence”, „menedžmenta intelektuāļi”.

Par tehnokrātu šķiru (stratu, slāni, grupu) sāka dēvēt garīgā darbaspēka pārdevējus – inženierus, zinātniekus, izgudrotājus, valsts iestāžu kalpotājus, ierēdņus, administratorus, biznesa menedžerus u.c. Nevis proletariāts, bet gan tehnokrātija kļuva patriarhālās buržuāzijas galvenais reālais drauds un reālais varas ierobežotājs. Tehnokrāti sāka dominēt Rietumu valstu pārvaldībā.

Tehnokrātijas dzimtene ir ASV. Jau XIX gadsimta beigās tradicionālā ģimenes biznesa vietā stājās korporāciju (akciju sabiedrību) bizness, kas veicināja biznesa pārvaldes jaunas sistēmas ieviešanu.

Šajā sistēmā ietilpa divi komponenti: biznesa (kapitāla/akciju) īpašnieki + biznesa pārvaldnieki (garīgā darba pārdevēji). Korporāciju laikmetā biznesa īpašnieki ļoti strauji attālinājās no reālajiem procesiem, kuru organizatoriskā vara nonāca tehnokrātu rokās. Tāpat strauji palielinājās banku loma ekonomikā. Arī bankās reālos procesus pārvaldīja algots darbaspēks – banku ierēdņi. ASV viņu kontingentu dēvēja „new business class”.

Rietumos tehnokrātu uzkundzēšanās zināmu pakāpi sasniedza jau pirms II Pasaules kara. Taču kulmināciju sasniedza pēc kara no 40.gadu beigām līdz 70.gadu sākumam slavenajos ekonomiskā uzplaukuma 30 gados. Toreiz ievērojami pieauga tehnokrātu skaitliskais apjoms un ietekme valsts pārvaldes institūtos. ASV jau XX gadsimta sākumā gudri cilvēki paredzēja tehnokrātu uzvaru. Tehnokrāti kļūšot valdošā šķira sabiedrībā.

Jauns trieciens „vecajai” buržuāzijai bija ekonomiskā globalizācija transnacionālo korporāciju formā un t.s. finansu kapitālisma grandiozais kāpums, izveidojot enerģisku, nekaunīgu, bezprincipiālu sociālo slāni  – Rietumu „jauno” buržuāziju. Patriarhālo buržuāziju kā kapitāla īpašnieci apsteidza „jaunā” buržuāzija kā zināšanu īpašniece (knowledge class) . Tika izdomāts jēdziens „zināšanu kapitālisms”. Zināšanu kapitālismā vara pieder tehnokrātu pamatšķirai.

Pēc II Pasaules kara tika izdomāti daudzi jēdzieni. Piemēram, Rietumos sāka lietot jēdzienu „scientific management”, bet PSRS modē nāca jēdziens „darba zinātniskā organizācija”. Padomju Latvijas presē 70.gados šis jēdziens bija lasāms katru dienu. Abi jēdzieni asociējās ar tehnokrātiju un liecināja par tās vadošo lomu sabiedrībā.

PSRS vārdi „tehnokrātija” un „tehnokrāti” netika lietoti. To slāni, kuru Rietumos atklāti dēvēja par tehnokrātiem, PSRS dēvēja par „jauno strādnieku šķiru”. Sociālistiskajā sabiedrībā vārdiem „tehnokrātija” un „tehnokrāti” bija izsmējīga aura. Abi vārdi asociējās ar tehniskās („fiziķu”) inteliģences karjerismu, ambiciozitāti, varas kāri u.tml. Sociālisma ideoloģija nepropagandēja merkantilu pragmatismu. Padomju ļaudis visvairāk cienīja garīguma caurvītas vērtības, bet nevis materiālisma caurvītas vērtības.

Rietumu tehnokrāti un PSRS tehniskā inteliģence ātri sevi apzinājās kā pamatšķira. Gan „kapitālisma nometnē”, gan „sociālisma nometnē” jaunā pamatšķira samērā strauji sāka nostiprināt politiskās pozīcijas. Jaunajai pamatšķirai to bija viegli izdarīt. Tai atšķirībā no proletariāta nebija vajadzīga aukle. Proletariāts bez aukles (teiksim, LSDSP) ir bezspēcīgs šķiriskais fenomens. Turpretī tehnokrātija ir idejiski un organizatoriski patstāvīgs fenomens ar teicamu izglītību, teicamām organizatoriskajām spējām, lielisku taktisko un stratēģisko domāšanu, bet galvenais – augsti attīstītu politisko apziņu. Jaunā pamatšķira tūlīt nekļūdīgi fiksēja savu galveno pretinieku, kas slāpē progresu, attīstību un kavē radoši izvērsties. Kapitālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija patriarhālā buržuāzija. Sociālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija stagnantā partokrātija un tās komandētais valsts birokrātiskais aparāts.

XX gadsimta beigās zinātniski tehniskais progress (automatizācija, robotizācija, datorizācija) no vienas puses nostiprināja tehnokrātijas varu, taču no otras puses stimulēja draudus tehnokrātijai. Atkal formējas jauna pamatšķira. Zinātniski tehniskā progresa sasniegumi rūpnieciskās ražošanas automatizācijā, robotizācijā, datorizācijā XX gadsimta nogalē atkal vedina dziļas izmaiņas sabiedrības šķiriskajā kopainā. Kļuva skaidrs, ka atkal veidojas jauna pamatšķira. Tās funkcionālā kulminācija acīmredzot būs XXI gadsimtā.

Jau labu laiku globālo sociālo problēmu analītikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadījums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šķiras rašanās, formējot prekariātu (iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šķira) un „prekārijs” (šķiras pārstāvis).

Prekāriji ir līgumstrādnieki. Viņiem ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji ir neaizsargāti darba tiesībās. Darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu. Prekāriju apziņu nosaka tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers, atsvešinātība. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte. Katrs prekārijs domā tikai par savu izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos.

Interesants ir jautājums par prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem (arī Latvijā) izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība” un „kompetenču izglītība”. Nav grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvēku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc vispusīgi plašas izglītības, kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz nevēlas sniegt, jo zina par prekārizāciju. Proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešamas vispusīgi plašas zināšanas.

Tātad masu izglītība pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas ir loģisks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli. Tāds prieks izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā arī proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. PSRS proletariāts akceptēja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas kaislības kā materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms.

Domājams, prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli izmainīt savu nestabilo stāvokli. Tas ir zināms mierinājums tehnokrātiem – „jaunajai” buržuāzijai. Taču patiesībā vēl neko stabili nevaram atzīt. Prekariāta skaitliskais apjoms noteikti pieaugs. Prekariātam tāpat kā savā laikā proletariātam var uzrasties aukle, kura prekarizācijas procesu pratīs novest līdz ekstremāliem politiskajiem notikumiem. Prekariāta kontingents var apvienoties ar migrantu kontingentu, kurā jau no paša sākuma prevalē ultraprekāriska apziņa.

Novērtē šo rakstu:

38
10

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Nekad tā nav bijis, un še tev – atkal! Prātojums par krievu ruleti banku sfērā

FotoPagājušajā nedēļā kārtējā banka slēdza durvis klientiem, lai pēc kāda laiciņa vērtu tās administratoriem, likvidatoriem, makulatūras savācējiem un citiem biznesa meža sanitāriem. Šoreiz vērotāju un komentētāju vidē izbrīna nebija nekāda, jo "PNB Bankas" (pirms tam "Norvik") liktenis tika apspriests tikai kategorijās "kad", nevis "vai tiešām". Pērn kādā diskusijā pat publiski piedāvāju derības par to, ka šis finanšu zombijs, kas jau pasen kluburēja izēstām iekšām, būs beigts vēl pirms 2018. gada auditētā pārskata apstiprināšanas. Ikurāt tā arī notika.
Lasīt visu...

18

Sāpīgs kniebiens VARAM "kreisajā rokā"

FotoVides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina valdību pieņemt pavisam loģisku lēmumu: uz pāris gadiem aizliegt pilsētām un novadiem izstrādāt dažviet jau iesāktos attīstības plānošanas dokumentus 2021.-2027. gadam. Pašvaldībniekiem, to padzirdot, ir spuras gaisā…
Lasīt visu...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

Latvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību...

Foto

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji,...

Foto

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus...

Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...