Iesaki rakstu: 
Straujiem soļiem iet uz galu Latvijas sapnis par banku paradīzi, šobrīd sijājot tā saucamās čaulas kompānijas, būtiski sarūk bankās noguldītais naudas apjoms, bet papildus tam cieš arī uzņēmēji, jo procesi bankās palēninās un aug banku pakalpojumu izmaksas.
Interesanti, kādēļ ASV ar visu bardzību nevēršas pret Šveici, Lihtenšteinu vai citām banku paradīzes valstīm, kas piedāvā savus pakalpojumus, tikai ievērojami dārgāk nekā pie mums.
Valdības līmenī nav manāma ne mazāka pretošanās vai aizstāvība, gandrīz kā padomju laikos akli pakļaujamies citu valstu spiedienam, kaut mums ir it kā kompetentas, neatkarīgas institūcijas, kur ļaudis saņem ievērojamas algas.
Naudas aizplūšana no valsts nesīs arī ievērojamu robu valsts makā, kur tagad jau pēc prognozēm pirmais ceturksnis ir aizvadīts gana švaki, jo gandrīz neviena no nodokļu pozīcijām nepildās, pat PVN.
Daudzi pēc ikdienas precēm cenšas doties iepirkties uz Lietuvu, pat darba vietās ir noorganizēti slīdošie grafiki, kur pēc kārtas kolēģi dodas pēc iepirkumiem uz Poliju, tā ietaupot vismaz vidēji 30% un pat vairāk no preču cenām, kas nebūt nav maz.
Arvien skaļāk uzņēmēji apšauba vareno nodokļu reformu, kas nesusi ne tikai galvassāpes grāmatvežiem, bet nav sagaidīti solītie labumi. Protams, ir iedzīvotāji, kas nekādas pārmaiņas savā ikdienā neredz un samierinās ar pieaugošām cenām veikalos un komunālo maksājumu rēķiniem, jo principā jau citas izejas nav.
Lai arī cik skaļi politiskās partijas sauc par OIK likvidēšanu, diemžēl tas nav iespējams, vienīgais ceļš ir atteikties no pārāk zaļās enerģijas principā, kas atkal ir pretrunā EK tiesību aktiem. Ir radīts pārāk dārgs produkts, ko mūsu valsts vienkārši nevar atļauties. Bet tā nav vienīgā lieta, ko nevaram atļautie.
Strauji samazinās tranzīta nozares apgrozījums, kur nu jau pat Latvijas dzelzceļš būs jādotē no valsts budžeta. Arī šī joma bija no tām, kuras pildīja valsts maku caur ostām, tranzītu, bet nu ir krietni apsīkusi.
Uz šo brīdi valstī dzīvo mazāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju, kur viena trešdaļa ir pensionāri un viena ceturtā (?) daļa bērni, tad visi pārējie strādā un pelna, lai uzturētu visas valsts funkcijas, kur arī strādā ievērojama daļa no visiem.
Diemžēl, papētot nozaru datus, var redzēt, ka lauksaimniecība praktiski pastāv uz valsts un ES dotācijām, kur gada laikā tiek novirzīti vairāk nekā 600 miljoni eiro, tai pat laikā ir pati zemākā produktivitāte starp ES valstīm.
Arī apstrādes rūpniecība ir elektroietilpīga – patērē ļoti daudz elektroresursu, tai pat laikā saražotās produkcijas daudzums ir neliels. Pašreizējā elektrības un gāzes patēriņa sistēma neveicina taupīt elektrību vai gāzi, jo abonentmaksa un tā saucamo tīklu izmantošana rada lielāko daļu no rēķina, kur paši patērētie resursi ir salīdzinoši lēti, kas neveicina domāt par to taupīšanu un reklamētās LED spuldzītes mājsaimniecībās vairs nav aktuālas.
Toties Sadales tīkli un Latvijas gāzes meitas uzņēmumi ir nodrošinājuši sev pastāvīgus ienākumus un peļņu, nemaz neuztraucoties par patēriņa kritumu vai pieaugumu. Liela daļa valsts un pašvaldību uzņēmumu ir krietni uzaudzējuši savu administratīvo aparātu un, protams, algas, tai pat laikā naski pērk ārpakalpojumus par cenām, kur privātie uzņēmumi tikai brīnās, jo par izsludinātām summām mājaslapas izveidei var izveidot un uzturēt veselu tīklu ar līdzīgām mājas lapām, vai darbu apjoma cenas pāris un pat desmitu reižu pārsniedz pašizmaksu.
Grūti pateikt, cik ilgi šādu politiku “izturēs” vēl palikušie iedzīvotāji, kas nav tikuši labi apmaksātās valdes vietās vai pie dāsni apmaksātiem valsts pasūtījumiem, jo arī ES projektu naudas iet uz beigām, tai pat laikā tiek prasīti 17 miljoni eiro papildus teātra būvniecībai, garantijas Likteņdārza labiekārtošanai un citiem ikdienai nebūt ne tik nepieciešamiem objektiem, tai pat laikā onkoloģijas slimnieki vāc naudu ziedojumos un, nesagaidījuši zāles, klusiņām nomirst.
Ir sajūta, ka visa valsts politika ir kā novērotāji, nevis aktīvi rīcības cilvēki, kas domātu par valsts nākotni. Lai arī Zaļo un zemnieku savienība deklarē, ka ir saimnieki savā zemē, to neredz, vai arī tas notiek šauru interešu lokam. Ir skumji tajā visā noskatīties, bet vēl skumjāk ir apzināties, ka arī pēc Saeimas vēlēšanām nekas nemainīsies, jo vienaldzība ir sliktākais scenārijs jebkādām pārmaiņām.
Liela daļa atmodīsies, kad nākamgad šis saimniekošanas rezultātā cels PVN un citus nodokļus, pieaugs maksas medicīnas apjoms un studiju maksa augstskolās, jo vienkārši trūks tam visam naudas...
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
