Jaunā koalīcija oficiāli izveidojusies un sāks dalīt krēslus

Lai arī šī procesa ilgtermiņa ieguvējus un zaudētājus vēl pāragri nosaukt, jo Evikas Siliņas valdības sekmes ir grūti prognozējamas, var jau iezīmēt vairākas šīs politiskās vasaras īpatnības. Pirmkārt, ir būtiski mainījusies publiskā attieksme pret ZZS. Vēl nesen ZZS skaitījās “melnā avs”, no kuras jāturas pēc iespējas tālāk, bet tagad tā pēkšņi kļuvusi par kreiso liberāļu (sorosiešu) situatīvu sabiedroto cīņā pret visvairāk nīsto politisko pretinieku - Nacionālo apvienību.

Skaidrs, ka kreisajiem ZZS nav kļuvuši ne par matu tuvāki un mīļāki, taču, ja jāizvēlas starp ZZS un NA, tad viss “valdošās kliķes” (Alvis Hermanis) politisko klaķieru aktīvs ar Ivetu Kažoku priekšgalā nešaubīgi izvēlas ZZS. Par jauno koalīciju viņi ir stāvā sajūsmā un neslēpj savu prieku.

Šad tad dzirdamas runas, ka “Vienotības” (Siliņas) izvēle esot bijusi starp “Progresīvajiem” un NA. Šāda jautājuma nostādne ir pašos pamatos maldinoša. “Vienotībai” nevar būt izvēle starp “Progresīvajiem” un kādu citu ideoloģiski atšķirīgu partiju, tāpat kā cilvēkam nevar būt izvēle starp savu kreiso roku un citu cilvēku. “Progresīvie” ir “Vienotības” satelīts, atvasinājums, politiskais pagarinājums. Tam, ka šie abi formāli it kā atšķirīgie spēki ir saplēsušies Rīgas domē, nevienu nevajadzētu mulsināt. Tā dažkārt gadās, kad cilvēks atsevišķos jautājumos nonāk pretrunā pats ar sevi un sāk rīkoties destruktīvi.

Daži nacionālkonservatīvi noskaņoti politiskie vērotāji jaunajai Siliņas valdībai paredz īsu un smagu mūžu. Pamats šādai nākotnes prognozei balstās ilgstoši sludinātajā mītā, ka ZZS un “Vienotība” it kā ir divi nesamierināmi spēki no gluži atšķirīgām, gandrīz vai pretējām nometnēm. Faktiski ZZS un “Vienotība” ir divi pieredzējušākie pašreiz laukumā esošie spēlētāji, kuri savulaik ilgstoši strādājuši kopā. Tie lieliski saprot gan viens otru, gan politisko drēbi kopumā. Līdz ar to viņu sadarbība, ja atmetam ārējai lietošanai paredzēto politisko retoriku, ir loģiska un gluži vai pašsaprotama.

Tās gan nav vienīgās pazīmes, ka ļauj domāt, ka Siliņas valdība, par spīti mazākam koalīcijas deputātu skaitam, varētu būt stabilāka nekā iepriekšējā Kariņa valdība. Kas par to liecina?

1) Jaunā valdība būs ideoloģiski viendabīgāka un tās kurss tuvāks kreisi liberālās pamatstraumes “ģenerālajai līnijai”. Līdz ar to tai būs ievērojami lielāks tā dēvēto sabiedrisko mediju un jau pieminēto kliķes klaķieru atbalsts.

2) Latvijas politiskajā dzīvē beidzot ir parādījies “gendera” faktors. Noteiktās aprindās kā viens no būtiskākajiem Siliņas atbalsta motīviem tiek minēts: viņa ir sieviete. Nekad agrāk politiķu vērtējumos dzimuma jautājums nebija tik būtisks. Tā nebija nedz Vairas Vīķes-Freibergas, nedz Solvitas Āboltiņas, nedz Laimdotas Straujumas gadījumos. Šo sieviešu politiskais vērtējums nebija ar dzimumu saistīts. Tas bija pats par sevi. Piemēram, par VVF daudzi jūsmoja kā izcilu prezidenti, nevis prezidenti sievieti. Siliņas gadījumā ir citādi. Tieši viņas dzimums viņai dod zināmu handikapu, kuru viņa bez liekas kautrības arī izmanto.

3) Iepriekšējā premjerministra Krišjāņa Kariņa ieilgušās politiskās spēlītes ar bezrezultatīvo “koalīcijas paplašināšanu” viņa kā sekmīga vadītāja popularitāti ir krietni paplucinājušas, kā rezultātā uz Kariņa fona Siliņa izskatās pārliecinošāka un daudzsološāka.

Siliņas valdībai neapšaubāmi ir arī vājās vietas. Lai cik ideoloģiski tuvi būtu “Vienotība” un “Progresīvie”, abiem raksturīgs izteikts paštaisnums un iedomāta pārgudrība. Turklāt “Progresīvajiem” trūkst pieredzes, politiskā pragmatisma. Viņi nenoliedzami ir runātāju, nevis darītāju partija. To apliecina katrs, kuram kaut sadzīviskā līmenī bijušās darīšanas ar kādu no “Progresīvo” aktīvistiem. Taču spēku samērs ļauj prognozēt, ka valdībā un Saeimā “Progresīvie” būs piezemētāki un neatļausies izspēlēt tādus trikus, kādus “Vienotībai” nācās piedzīvot Rīgas domē.

Siliņai nav arī vienbalsīga atbalsta pašā “Vienotībā”. Dažiem šķiet, ka viņa nepelnīti tikusi līdz pašreizējiem augstumiem. Viņas līdzšinējā vieta partijas hierarhijā nav tā, kas viņu automātiski izvirza citiem priekšā, tāpēc ne viens vien neapmierināti kurn bārdā. Tiesa, maz ticams, ka šī neapmierinātība varētu iegūt kādas publiskas izpausmes.

Cits, bieži pat kā pats svarīgākais Siliņas valdības potenciālā vājuma iemesls tiek minēts jau pieminētais ZZS. Šī politiskā spēka ietekme un it īpaši divu “Latvijai un Ventspilij” deputātu šķietamā “zelta kārts”. Kāpēc šķietamā? Tāpēc, ka ZZS frakcijas nolikums ir viens no dzelžainākajiem esošajā Saeimas sasaukumā un nekādu frakcionārismu vai brīvdomību nepieļauj. Kā lemj frakcijas vairākums, tā visiem jābalso. Arī tiem diviem.

Pieredzējuši politiskie apskatnieki šajā brīdī var smīnot iebilst - nav svarīgi, cik liels deputātu skaits formāli nāk no Ventspils un kā viņi balso. Svarīgi ir tas, ko teiks neformālais ZZS līderis Aivars Lembergs. Pareizi, bet “Vienotībā” valda pārliecība, ka arī ar šādām situācijām tā spēj tikt galā.

Atcerēsimies, savulaik Saeimā bija divi ārkārtīgi skaļi, uzstājīgi un bravūrīgi deputāti - Artuss Kaimiņš un Atis Zakatistovs (pēdējais mazliet klusāks). Taču abi tika pārsteidzoši sekmīgi “piejaucēti”. Pēc tam, kad pavīdēja iespēja pāris gadus pasēdēt cietumā, abi kļuva neparasti rāmi. Klusāki par ūdeni un zemāki par zāli.

Lai arī Lembergs līdz šim nav demonstrējis gatavību iemainīt politisko mērenību pret juridisku iecietību tiesas zālē, diez vai viņš kaut zemapziņas līmenī neapjauš, ka draudzīga sadzīvošana ar politisko pamatstraumi var labvēlīgāk ietekmēt izredzes palikt uz brīvām kājām nekā mūžīgā kasīšanās ar “Rīgas kungiem”. Cits jautājums, vai Lembergs pat gribot var savaldīties un nemesties nosacītajā kautiņā, tiklīdz kaut kur parādās iespēja izvicināt politiskās dūres un pierādīt, kurš te stiprāks.

Siliņas jaunā valdība, bez šaubām, būs izaicinājums ne tikai tiem spēkiem, kas koalīcijā, bet arī opozīcijai. Vai NA izdosies sevi pārliecinošāk pozicionēt? Vai “Apvienotajam sarakstam” izdosies atrast savu ideoloģisko nišu un radīt tikai sev raksturīgu identitāti? Tieši no tā, cik spēcīga būs opozīcija, būs atkarīgs arī valdības darbs, jo nekas tā nedzen valdību enerģiskāk strādāt kā spēcīgas opozīcijas dvaša pakausī.

Novērtē šo rakstu: