Iesaki rakstu: 
Drošībnieks Edgars Gulbis, uzņēmējs Raimonds Štālbergs, vēl viens uzņēmējs Boriss Gafts, - jaunajā grāmatā Cits ķēķis: zem likumīgā „jumta” minēta virkne pēdējos gados skandalozu slavu ieguvušu personu, kuras, kā liecina krimināllietu materiāli, dažādās situācijās pieminējušas savu ciešo saistību ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB), visbiežāk sarunu biedriem paziņojot, ka esot KNAB ārštata darbinieki vai aģenti. Pats birojs ne par vienu no šiem gadījumiem skaidru atbildi nesniedz.
„Godīgi sakot, man, Kaspar, pa barabanu ir. Es esmu KNAB ārštata darbinieks. Es vedu operatīvo darbību,” – šādi kādā Militārās izlūkošanas un drošības dienesta ierakstītā sarunā savam sarunas biedram izteicies bijušais drošībnieks Edgars Gulbis, kurš pašlaik tiek tiesāts par Vladimira Vaškeviča automašīnas dedzināšanas mēģinājuma atbalstīšanu.
Šajā sarunā, kas pilnā apmērā publicēta jaunajā grāmatā, Gulbis vienlaikus norādījis uz savu ciešo saistību arī ar Satversmes aizsardzības biroju (SAB): „Es svētdien nodevu arī SAB–ā informāciju, tā kā varam paķanutsja, bet ja kāds kaut kur, kaut kur man tuviniekiem kaut viens mats... (..) Es veicu operatīvo darbību... Neviens jau augstāk nezin, kā es daru un ko nē.”
Savukārt Reģionālās investīciju bankas valdes loceklim Arkādijam Fjodorovam, kā rāda viņa Rīgas Ziemeļu rajona tiesai adresētās liecības, par savu ciešo saistību ar KNAB norādījis uzņēmējs Boriss Gafts, kas pēdējos gados bieži pieminēts tiesu hronikās:
„Uz mani sāka izdarīt spiedienu kāds Boriss Gafts, kurš pazīst Ināru Vilkasti un kurš stādījās priekšā kā KNAB ārštata darbinieks – aģents, un apgalvoja, ka draudzējas ar kādu KNAB darbinieku Jurašu, ne vienu reizi vien piedāvāja man savus pakalpojumus, lai „atrisinātu šo lietu”.
Bet rodas jautājums, no kurienes viņš uzzināja par šo situāciju??? Boriss Gafts paziņoja, ka, ja es brīvprātīgi atnākšu pie viņa un izdarīšu, ko man teiks, mani atstās mierā, ka viņam ir KNAB goda raksts un viņa spēkos ir „notušēt šo lietu”. Viņam ir tiešie telefoni un viņš ir pastāvīgā sakarā ar KNAB.”
Savukārt pati Vilkaste, kā rāda grāmatā publicētie dokumenti un to atstāsti, vairākkārt liecinājusi par to, kā uz saviem ciešajiem sakariem ar KNAB norādījis viņas bijušais mākleris, izspiešanā apsūdzētais Raimonds Štālbergs:
„Aptuveni pirms pusgada Raimonds Štālbergs sāka teikt, ka man draud briesmas, ka viņam esot paziņas drošības policijā un KNAB–ā, pareizāk sakot, ir sakari un ka viņam 13.09.2005. esot bijusi pateicības vēstule no Saeimas drošības dienesta un prezidentes. Šīs pateicības kopiju un viņa - R. Štālberga vēstuli es pievienoju savam protokolam. R. Štālbergs man teica, ka tikai viņš spēs mani aizsargāt. [..] Es viņam atbildēju, ka, kamēr viņš nebija uzradies, nekādas briesmas man nedraudēja, uz ko viņš tikai smaidīja. [..]
Vēl 12.10.2006. R. Štālbergs mēģināja mani iebaidīt, manai iespaidošanai izvēloties tādas institūcijas nosaukumu kā KNAB, sakot man priekš manis absolūti nesaprotamas lietas. [..] 12.10.06. R. Štālbergs man pateica, man bez 1 000 000 EUR viņam vēl jāsamaksā 500 000 EUR, lai mani neaiztiktu, lai viss paliktu kluss un mierīgs. Šī nauda viņam ir vajadzīga, lai viņš varētu norēķināties ar cilvēkiem, konkrēti ar ko - neminēja, tiem kontaktiem, ar kuriem viņš ļoti lepojās, pieminot cilvēkus no „struktūrām”, es sapratu, ka cilvēkiem, kuri saistīti ar policiju. Manuprāt, tas bija viens no šantāžas veidiem. [..]
Apmēram 12.10.2006. R.Štālbergs papildus no manis pieprasīja 500 000 eiro, to motivējot ar to, ka viņam vajadzēs norēķināties ar KNAB–u un drošības policiju, lai viņi mani „neaiztiktu”. Tā kā es esmu pārliecināta, ka ar mana biznesa tiesiskumu un likumību viss ir kārtībā, šo summu maksāt es atteicos, viņš vairāk neuzstāja, un es domāju, ka šo summu viņš gribēja dabūt vēl priekš sevis.”
Par Štālberga lielīšanos ar ciešiem kontaktiem specdienestos ziņas atrodamas arī SEB bankas Premium apkalpošanas pārvaldes privātbaņķiera Intara Vēbera oficiālajās liecībās: „08.11.2006. R. Štālbergs bija ieradies pie manis bankā un uzrakstīja bankai iesniegumu, un vienlaicīgi sarunā man teica, ka Vilkaste neesot Dievs, un ka arī viņa visu nevar panākt, ka arī par mani tiek vākta informācija, ka mans telefons tiekot noklausīts, un kad būšot visa informācija un izdrukas, tad redzēšot, kā es runāšu, kad man tās parādīs. Es sapratu, ka runa ir par tiesībsargājošām iestādēm...”
Jaunajā grāmatā norādīts arī uz Štālberga rīcību uzreiz pēc viņa aizturēšanas saistībā ar Vilkastes iesniegumu par izspiešanu: viņš „2006. gada 15. novembrī raksta iesniegumu Valsts policijas priekšniekam, skaidri un gaiši lūdzot: „1. Sakarā ar manu aizturēšanu lūdzu jūs darīt par šo faktu LR KNAB birojā.” Un vēl otrs iesniegums: „Lūdzu par aizturēšanu paziņot KNAB nodaļā.””
Savukārt KNAB nav vēlējies komentēt nevienas no šīm liecībām, kas norāda uz biroja ciešu saistību ar šīm personām, paziņojot, ka „informācija par Latvijā esošo slepeno palīgu identitāti un viņu slepeno sadarbību ar operatīvās darbības subjektu tiek klasificēta ar slepenības pakāpi – slepeni”. Šāds paziņojums izteikts, neraugoties uz to, ka šīs liecības atrodamas publiski pieejamās krimināllietās.
Saistībā ar Vilkastes liecībām KNAB ir no skaidras atbildes izvairījies ar šādu pretrunīgu skaidrojumu: „Birojs secina, ka Jūsu rīcībā ir kriminālprocesa materiāli, kur redzamas I. Vilkastes 2006. gada 2. decembra liecības. Tā kā no Jūsu iesnieguma nav saprotams, kurā kriminālprocesā šādas liecības I. Vilkaste ir sniegusi, kā arī, ņemot vērā šīs informācijas Kriminālprocesa likumā noteikto statusu un tās izsniegšanas pieļaujamību un kārtību, Birojs uz uzdoto jautājumu atbildi nesniedz.”
Savukārt saistībā ar Štālberga vēlmi, lai uzreiz pēc viņa aizturēšanas par šo faktu tiktu pavēstīts KNAB, biroja priekšnieka vietnieks Alvis Vilks paziņojis, ka „nav zināms, kādu iemeslu pēc R. Štālbergs 2006. gada 15. novembrī, būdams aizturēts kriminālprocesa Nr.11810037506 ietvaros, lūdza paziņot par savu aizturēšanu Biroja vadībai”. „Punkts pirmais, nezinu. Punkts otrais, zinātu - neteiktu,” - tik īsi uz jautājumu, vai Štālbergs gluži vienkārši nav bijis KNAB ziņotāja statusā, atbildējis bijušais biroja priekšnieks Aleksejs Loskutovs.
Taču arī viņš, kā norādīts grāmatā, sastomījies, atbildot uz jautājumu, kā gan skaidrot šādu Štālberga lūgumu: „Tas ir viņam jautājums. Es nezinu, un es viņu nepazīstu. Tai pašā laikā, viens komentārs ir: Krimināllikums paredz, ja cilvēks, kas pats var stāties tiesas priekšā, informē tiesībsargājošo iestādi par smagāku un bīstamāku noziegumu, viņam ir iespēja samazināt sodu vai arī tikt atbrīvotam no soda. Tā ir absolūti normāla prakse, ja cilvēks, kas saprot, ka viņam cilpa savelkas, viņš domā, kā uzlabot situāciju. Tā ir tīri juridiska iespēja, tiesiska iespēja...”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
