Jau trīspadsmito reizi Vējoņa kanceleja zaudē administratīvajā tiesvedībā par prettiesisku informācijas nesniegšanu

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2018. gada 21. augustā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis Romāns Dončenko,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc Lato Lapsas pieteikuma par pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai sniegt Lato Lapsam 2017. gada 12. septembra iesniegumā pieprasīto informāciju un morālā kaitējuma atlīdzināšanu - Valsts prezidenta kancelejas atvainošanos par pieprasītās informācijas nesniegšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs Lato Lapsa 2017. gada 12. septembrī vērsās ar iesniegumu Valsts prezidenta kancelejā (turpmāk arī - kanceleja), lūdzot informāciju saistībā ar Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ierašanos uz skautu un gaidu kustības pasākumu „Simtgades ugunskurs” 2017. gada 12. augustā Lubānas novadā (turpmāk - pasākums). Pieteicēja interese vērsta uz helikoptera izmantošanu, Valsts prezidentam ierodoties uz minēto pasākumu. Pieteicējs uzdevis šādus jautājumus:

1) ar kam piederošu helikopteru Valsts prezidents ieradās uz pasākumu?;

2) kas pieņēma lēmumu par Valsts prezidenta nogādāšanu uz pasākumu ar helikopteru?;

3) kādas bija helikoptera izmantošanas izmaksas, nogādājot Valsts prezidentu uz pasākumu?

[2] Ar kancelejas 2017. gada 29. septembra vēstuli Nr. 1598 (turpmāk - vēstule) pieteicējam sniegta atbilde uz iesniegumu. Vēstulē norādīts, ka atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 42. pantam Valsts prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais pavēlnieks. Valsts prezidents piedalījās pasākumā ar mērķi stiprināt jauniešu patriotismu. Uz pasākuma noslēgumu Valsts prezidents ieradās ar Valsts robežsardzes helikopteru.

[3] Pieteicējs vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, uzskatot, ka kanceleja nav sniegusi pilnīgu informāciju uz viņa pieprasījumu. Pieteikumā norādīti turpmāk minētie apsvērumi.

[3.1] Kanceleja nav sniegusi atbildi uz jautājumiem: kas pieņēma lēmumu par Valsts prezidenta nogādāšanu uz pasākumu ar helikopteru un kādas bija helikoptera izmantošanas izmaksas, nogādājot Valsts prezidentu uz pasākumu.

[3.2] Ja kancelejas rīcībā nav bijis informācijas par helikoptera izmantošanas izmaksām, tai bija pienākums norādīt pieteicējam par informācijas atrašanās vietu un tās pieejamību.

[4] Paskaidrojumā tiesai kanceleja norāda, ka neatzīst pieteikumu un uzskata to par nepamatotu, motivējot to ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[4.1] Valsts prezidents izlēma uz pasākumu doties ar helikopteru pēc Militārās policijas ieteikuma, ņemot vērā drošības un lietderības apsvērumus.

[4.2] Ņemot vērā, ka nokļūšanai uz pasākumu tika izmantots Valsts robežsardzes helikopters, kancelejas rīcībā nebija informācijas par helikoptera izmantošanas izmaksām.

[4.3] Fakts, ka vēstulē netika norādīta Valsts robežsardzes adrese, pats par sevi nevarēja radīt pieteicējam tiesību aizskārumu. Turklāt tas, ka pieteicējs regulāri vēršas dažādās valsts institūcijās ar informācijas pieprasījumiem, liecina, ka pieteicējam nevajadzētu rasties problēmām noskaidrot Valsts robežsardzes adresi.

[4.4] Valsts robežsardze pēc kancelejas iniciatīvas norādīja, ka helikoptera kopējās izmaksas ir bijušas 133,50 euro, kas ir lētāk un ekonomiski lietderīgāk, nekā izmaksas, kas veidotos, ja Valsts prezidenta nokļūšanai uz pasākumu, ievērojot drošības prasības, būtu izmantotas automašīnas.

[5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.1 panta pirmo un ceturto daļu pirmās instances tiesā administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā, izņemot, ja lietas izskatīšanu mutvārdu procesā tiesas sēdē lūdzis pieteicējs. Ņemot vērā, ka pieteicējs šādu lūgumu tiesai nav izteicis, tiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Visupirms lietā precizējams pieteikuma priekšmets.

No pieteikuma izriet, ka pieteicēja mērķis, vēršoties tiesā, ir panākt to, lai viņam tiktu izsniegta prasītā informācija, tāpat arī panākt tiesas novērtējumu kancelejas rīcībai un saņemt arī atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts ar iestādes rīcību.

Šādā gadījumā atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai tiesai līdztekus prasījumam par pienākuma uzlikšanu izsniegt prasīto informāciju jātaisa spriedums arī par prasījumu attiecīgās faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku (vai pieteikuma noraidīšanu šajā daļā) (sk. sal. Augstākās tiesas 2017. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. SKA-106/2017 (A420412414) 10. punktu, 2015. gada 12. marta lēmuma lietā Nr. SKA-369/2015 (A420689310) 9. punktu, 2014. gada 28. februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-264/2014 (A420391712) 8. punktu, 2012. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-141/2012 (A42512008) 12. punktu).

Ņemot vērā minēto, pieteikumā ietvertais prasījums par iestādes rīcību - nepienācīgu pieprasītās informācijas sniegšanu - aplūkojams kā prasījums par iestādes faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku. Savukārt prasījums par atlīdzinājumu ir pakārtots prasījumam par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku. Papildus tam kā patstāvīgs prasījums aplūkojams pieteicēja prasījums uzdot iestādei izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju.

[7] Tiesas ieskatā, vērtējot prasījumu, ir nepieciešams skaidri konstatēt, vai tas ir saistīts ar atbildes sniegšanu Iesniegumu likuma tvērumā (atteikšanās atbildēt uz iesniegumu, neatbildēšana uz iesniegumu vai nepienācīga atbilde), vai arī tas ir jāskata, piemērojot Informācijas atklātības likuma normas (atteikums sniegt informāciju, informācijas nesniegšana vai tās nepienācīga sniegšana).

Iesniegumu likuma 1. pants noteic, ka šā likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Šis likums ir piemērojams gadījumos, kad persona vēršas iestādē ar lūgumu iegūt iestādes viedokli, izziņu vai informāciju par kādu jautājumu ar mērķi aktīvi iesaistīties valsts pārvaldē, un nav piemērojams, ja personas mērķis ir mainīt konkrētas tiesiskās attiecības publisko tiesību jomā.

Savukārt Informācijas atklātības likuma 2. panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot. Šā panta trešā daļa noteic, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi.

Vērtējot Informācijas atklātības likumā ietverto tiesisko regulējumu, atzīstams, ka šis likums piemērojams gadījumā, kad persona, īstenojot savas tiesības uz informāciju, vēršas iestādē nolūkā iegūt kādus datus vai ziņas, kurām jau ir jābūt iestādes rīcībā un no kurām tiek kaut kas uzzināts, bet nav piemērojams, ja persona vēlas mainīt to skarošu konkrētu tiesisko situāciju publisko tiesību jomā, iegūt iestādes viedokli, izziņu vai informāciju par kādu jautājumu ar mērķi aktīvi iesaistīties valsts pārvaldē.

Kaut arī praksē dažreiz ir grūti nodalīt abu likumu piemērošanas gadījumus, tomēr tas ir nepieciešams, jo uz to atšķirīgu darbības jomu skaidri norādīts Iesniegumu likuma 2. panta otrajā daļā, kurā noteikts, ka likums neattiecas uz informācijas pieprasījumiem, kas izskatāmi saskaņā ar Informācijas atklātības likumu, kā arī uz iesniegumiem, kuriem saskaņā ar likumu noteikta cita izskatīšanas kārtība (sk. Augstākās tiesas 2011. gada 22. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-203/2011 (A8094810) 6. punktu).

[8] Līdz ar to tiesa izvērtēs, kurš no abiem minētajiem likumiem piemērojams attiecībā uz katru no jautājumiem, par kuriem pieteicējs uzskata, ka nav saņēmis pieprasīto informāciju.

[9] Attiecībā uz pieteicēja iesniegumā ietverto jautājumu Nr. 2 par to, kura persona pieņēma lēmumu par Valsts prezidenta nogādāšanu uz pasākumu ar helikopteri, tiesa uzskata, ka tas ir skatāms Iesniegumu likuma normu tveramā. Tiesa nonāk pie šāda secinājuma turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

Tiesa uzskata, ka minētā jautājuma mērķis ir uzzināt, kā tiek organizēta Valsts prezidenta piedalīšanās pasākumos valsts iekšienē, izvēloties transportlīdzekļa veidu, lai ierastos konkrētā vietā. Būtībā šādu mērķi pieteicējs vēlējies sasniegt, jautājot, kura persona ir izvēlējusies helikopteri kā transportlīdzekļa veidu Valsts prezidenta nokļūšanai uz pasākumu. Tiesa uzskata, ka minētais jautājums vērsts uz līdzdarbību valsts pārvaldē, saņemot par šo aspektu detalizētāku informāciju, un, iespējams, tas saistīts ar pieteicēja turpmāku mērķi paust viedokli par tā atbilstību tiesiskuma un labas pārvaldības principiem. Attiecīgi tiesai jāpārbauda, vai kanceleja, iepazīstoties ar iesniegumā ietverto jautājumu, ir izskatījusi to atbilstoši Iesniegumu likumā noteiktajām prasībām, proti, sniegusi uz šo jautājumu atbildi pēc būtības.

[10] Tiesa konstatē, ka kancelejas pieteicējam sniegtajā atbildē nav konkrēti pateikts, kura persona Valsts prezidenta nokļūšanai uz pasākumu izvēlējusies helikopteri.

Atbildē, atsaucoties uz Latvijas Republikas Satversmes 42. pantu, norādīts, ka Valsts prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis. Savukārt no tiesai sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka lēmumu izmantot helikopteri nokļūšanai uz pasākumu ir pieņēmis pats

Valsts prezidents, ņemot vērā Militārās policijas, kas ir atbildīgā institūcija par Valsts prezidenta apsardzi un drošības pasākumiem, ieteikuma.

Tiesa nepiekrīt kancelejai, ka iestādei vispārīgi nav pienākuma pielāgot atbildi iesniedzēja izpratnes līmenim. Tiesību doktrīnā, runājot par administratīvā akta pamatojumu, ir norādīts, ka viena no būtiskākajām pamatojuma funkcijām ir panākt, ka administratīvais akts tiek akceptēts, jo ar pamatojuma palīdzību dalībnieks tiek pārliecināts par administratīvā akta pareizību. Administratīvajā aktā ir jāpamato tas, kas bez pamatojuma nav zināms vai saprotams. Tālab iestādei jāpielāgojas vidēji izglītota adresāta izpratnes līmenim. Administratīvais akts jāraksta tā, lai tas būtu saprotams arī cilvēkam bez speciālām zināšanām (skat. Briede J. 67. panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. Aun B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 653., 655. Ipp.). Tiesa uzskata, ka minētā atziņa ir attiecināma ne tikai uz iestādes izdotu administratīvu aktu, bet arī uz iestādes sniegtu atbildi Iesnieguma likuma tvērumā, jo privātpersonai, kura vērsusies iestādē ar kādu tai interesējošu jautājumu, lai akceptētu iestādes sniegto atbildi, ir svarīgi to saprast. Ja iestādei no iesnieguma satura ir redzams, ka iesniedzēja izpratnes līmenis var būt ierobežots, tad būtu pat vēlams, lai iestāde atbildi sastādītu pēc iespējas vienkāršākām frāzēm, koncentrējoties uz būtiskāko. Taču izskatāmajā gadījumā tiesa šādu nepieciešamību nemaz nesaskata, tādēļ atkrīt vajadzība pēc turpmākas argumentācijas šajā sakarā.

Vērtējot kancelejas sniegto atbildi pēc būtības, tiesa uzskata, ka no fakta, ka Valsts prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis, loģiski nav izsecināms tas, ka visus lēmumus, kas tiek pieņemti saistībā ar Valsts prezidenta vizīšu organizēšanu, pieņem pats Valsts prezidents (kaut gan tas arī pats par sevi nebūtu izslēdzams). Līdz ar to tiesa secina, ka kanceleja uz šo jautājumu nav sniegusi pieteicējam atbildi pēc būtības, un kancelejas rīcība ir atzīstama par prettiesisku.

[11] Kaut arī visi tie apsvērumi, kuri būtu jānorāda, sniedzot pieteicējam atbildi, būtībā ir tikuši norādīti kancelejas tiesai sniegtajos paskaidrojumos, tomēr tiesa uzskata, ka pieteikums šajā daļā ir jāapmierina un kancelejai ir uzliekams par pienākumu sniegt pienācīgu atbildi uz pieteicēja uzdoto j autāj urnu.

[12] Pieteicējs lūdzis uzlikt pienākumu kancelejai atvainoties par tiesību normu neievērošanu. Tā kā tiesa atzinusi iestādes prettiesisku faktisko rīcību, nesniedzot atbildi pēc būtības, tiesai jāskata prasījums par atlīdzinājumu.

Augstākā tiesa atzinusi, ka noteicošais atlīdzinājuma veids ir iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (sk. Augstākās tiesas 2009. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-338/2009 (A42500006) 12. punktu).

Pieteicējs nav norādījis, ka atbildes nesniegšana pēc būtības izskatāmajā gadījumā būtu radījusi kādas smagas vai nenovēršamas sekas, un arī tiesa tādas nesaskata.

Tiesa ņem vērā, ka arī citās līdzīgās lietās ar pieteicēja piedalīšanos iepriekšējā stāvokļa atjaunošana ir atzīta par atbilstīgu atlīdzinājumu.

Ievērojot iepriekš minēto, tiesa uzskata, ka izskatāmajā gadījumā pieteicēja tiesību aizskārums nav tik nozīmīgs, lai noteiktu kancelejai pienākumu atvainoties, jo pieteicējam gandarījumu sniedz jau iestādes faktiskās rīcības atzīšana par prettiesisku un pienākuma uzlikšana sniegt atbildi pēc būtības. Līdz ar to pieteikums šajā daļā ir noraidāms.

[13] Attiecībā uz pieteicēja kancelejai uzdoto jautājumu Nr. 3 par helikoptera izmantošanas izmaksām, nogādājot Valsts prezidentu uz pasākumu, tiesa secina turpmāk minēto.

Kā atzinusi Augstākā tiesa, Informācijas atklātības likums attiecas uz gadījumiem, kad persona, īstenojot savas tiesības uz informāciju, vēršas iestādē nolūkā iegūt kādus datus, no kuriem tiek kaut kas uzzināts (sk., piem., Augstākās tiesas 2017. gada 20. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-172/2017 (6-70015715/6) 6. punktu, 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-453/2017 (A420346515) 7. punktu, 2011. gada 22. februāra lēmuma lietā

Nr. SKA-203/2011 (A8094810) 6. punktu). Prasot informāciju par helikoptera izmantošanas izmaksām konkrētam mērķim, pieteicējs vēlējies uzzināt konkrētus faktus. Līdz ar to minētais jautājums ir atzīstams par informācijas pieprasījumu Informācijas atklātības likuma izpratnē un šajā kontekstā piemērojamas Informācijas atklātības likuma normas.

[14] No pieteicējam sniegtās atbildes redzams, ka kanceleja pieteicējam informāciju par konkrētajām izmaksām nav sniegusi, kā arī nav skaidri norādījusi, ka šīs informācijas nav tās rīcībā.

Kanceleja atbildē norādījusi, ka helikopters pieder Valsts robežsardzei. Kanceleja paskaidrojumā tiesai norādījusi, ka informācijas par helikoptera izmantošanas izmaksām nav bijis tās rīcībā un ka ikvienam saprātīgam iesniedzējam būtu skaidrs, kurā institūcijā būtu pēc tās jāvēršas, proti, Valsts robežsardzē. Kancelejai nebija pienākuma norādīt atbildē Valsts robežsardzes adresi, kas ir viegli atrodama tīmeklī.

No lietas materiāliem ir konstatējams, ka informācijas pieprasīšanas brīdī kancelejas rīcībā tās nebija, līdz ar to kanceleja nevarēja šo informāciju pieteicējam izsniegt. Vienlaikus tiesa uzskata, ka pieteicējs pamatoti atsaucies uz Informācijas atklātības likuma 12. panta otro daļu, kas noteic, ja pieprasītās informācijas nav iestādes rīcībā, iestāde sniedz izziņu par informācijas atrašanās vietu un, ja tas iestādei ir zināms, norāda, kādā kārtībā informācija ir pieejama.

Tiesa uzskata, ka no kancelejas atbildē ietvertās norādes par to, ka konkrētais helikopters pieder Valsts robežsardzei, loģiski neizriet, ka kancelejas rīcībā nav bijis prasītās informācijas. Tiesas ieskatā tikpat labi var pieļaut iespēju, ka šī informācija pieteicēja pieprasījuma saņemšanas brīdī arī varēja būt, piemēram, ja saskaņā ar kādu starpinstitucionālu vienošanos kancelejai būtu pienākums apmaksāt šādas izmaksas. Tiesa uzskata, ka kancelejai bija skaidri jānorāda pieteicējam, ka šādas informācijas kancelejas rīcībā nav un ka pieteicējam būtu jāvēršas tieši Valsts robežsardzē.

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka ir atzīstama par prettiesisku kancelejas faktiskā rīcība, nesniedzot informāciju par to, ka pieprasītās informācijas par helikoptera izmantošanas izmaksām nav bijis kancelejas rīcībā, un nenorādot precīzu šīs informācijas atrašanās vietu.

[15] No lietas materiāliem redzams, ka kanceleja 2017. gada 6. novembrī (jau pēc administratīvās lietas ierosināšanas tiesā) vērsās Valsts robežsardzē ar lūgumu sniegt informāciju par Valsts robežsardzes helikoptera izmantošanas izmaksām saistībā ar Valsts prezidenta braucienu uz pasākumu. Tiesa konstatē, ka Valsts robežsardze 2017. gada 9. novembrī ir sniegusi kancelejai izsmeļošu atbildi (lietas 15.-17. lapa), kas pievienota kancelejas tiesai sniegtajiem paskaidrojumiem un kopā ar tiem nosūtīta arī pieteicējam.

Tādējādi tiesa konstatē, ka pieteicējs informāciju par helikoptera izmantošanas izmaksām saistībā ar Valsts prezidenta braucienu uz pasākumu ir saņēmis. Līdz ar to secināms, ka šajā jautājumā tiesiskais strīds vairs nepastāv un tiesai nav vajadzības lemt par informācijas izsniegšanu. Tādēļ tiesvedība šajā daļā izbeidzama, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282. panta 7. punktu.

[16] Tā kā pieteicējs lūdzis arī noteikt iestādes atvainošanos un tiesa ir atzinusi iestādes prettiesisku faktisko rīcību, neievērojot Informācijas atklātības likuma normas, tiesai jāskata prasījums par atlīdzinājumu.

Tiesa, līdzīgi kā iepriekš jautājumā par atlīdzinājuma noteikšanu saistībā ar atbildes sniegšanu Iesnieguma likuma tvērumā (sk. šā sprieduma 12. punktu), secina, ka izskatāmajā gadījumā pieteicēja tiesību aizskārums nav tik nozīmīgs, lai atlīdzinājumu noteiktu iestādes atvainošanās veidā. Tiesas ieskatā pieteicējam gandarījumu sniedz jau iestādes faktiskās rīcības atzīšana par prettiesisku, turklāt, pieteicējam saņemot prasīto informāciju, tiesiskā aizskāruma sekas ir novērstas. Ievērojot minēto, pieteikums šajā daļā ir noraidāms.

[17] Pieteicējs par lietas ierosināšanu tiesā ir samaksājis valsts nodevu 30 euro apmērā (lietas 6. lapa).

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Ministru kabineta 2013. gada 12. februāra noteikumu Nr. 85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu, un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13. punkts noteic, ka valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126. pantā minētajos gadījumos no

tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Ievērojot minēto, no atbildētājas Latvijas Republikas par labu pieteicējam piespriežama samaksātā valsts nodeva 30 euro apmērā par pieteikuma iesniegšanu tiesā.

[18] Tiesa paskaidro, ka šajā lietā piemērojamo likumu normas paredz atšķirīgu pārsūdzības kārtību.

Iesniegumu likuma 10. panta otrā daļa paredz, ka Administratīvās raj ona tiesas spriedums par pieteikumu par faktisko rīcību nav pārsūdzams.

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 15. panta pirmo un otro daļu Administratīvās rajona tiesas spriedumu par iestādes faktisko rīcību, kas izpaudusies kā informācijas nesniegšana vai nepienācīga sniegšana, var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā.

Līdz ar to spriedums nav pārsūdzams daļā, kas attiecas uz kancelejas sniegto atbildi uz pieteicēja jautājumu par to, kura persona pieņēma lēmumu par Valsts prezidenta nogādāšanu uz pasākumu ar helikopteri, proti, par kancelejas faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, tam pakārtotā prasījuma par atlīdzinājumu noraidīšanu un pienākuma uzlikšanu kancelejai sniegt atbildi pēc būtības.

Savukārt spriedums daļā, kas attiecas uz informācijas sniegšanu par helikoptera izmantošanas izmaksām, proti, par kancelejas faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku, tam pakārtotā prasījuma par atlīdzinājumu noraidīšanu un tiesvedības izbeigšanu daļā par pienākuma uzlikšanu kancelejai sniegt minēto informāciju, ir pārsūdzams kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīva procesa likuma 126. panta pirmo daļu, 251. panta sesto daļu, 255. panta pirmo un trešo daļu, 282. panta 7. punktu, Iesniegumu likuma 10. panta otro daļu, Informācijas atklātības likuma 15. panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda daļēji apmierināt Lato Lapsas pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Valsts prezidenta kancelejas faktisko rīcību, nesniedzot atbildi pēc būtības uz Lato Lapsas 2017. gada 12. septembra iesniegumā ietverto jautājumu Nr. 2.

Uzlikt par pienākumu Valsts prezidenta kancelejai viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas sniegt atbildi uz Lato Lapsas 2017. gada 12. septembra iesnieguma jautājumu Nr. 2.

Noraidīt pieteikumu daļā par atlīdzinājuma - pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai atvainoties Lato Lapsam - noteikšanu saistībā ar Valsts prezidenta kancelejas faktisko rīcību, nesniedzot atbildi pēc būtības uz Lato Lapsas 2017. gada 12. septembra iesniegumā ietverto jautājumu Nr. 2.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu Lato Lapsam, personas kods 160569-13068, viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro apmērā.

Spriedums šajā daļā nav pārsūdzams.

Atzīt par prettiesisku Valsts prezidenta kancelejas faktisko rīcību, nesniedzot informāciju uz Lato Lapsas 2017. gada 12. septembra iesniegumā ietverto jautājumu Nr. 3.

Izbeigt tiesvedību daļā par pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai sniegt informāciju uz Lato Lapsas 2017. gada 12. septembra iesniegumā ietverto jautājumu Nr. 3.

Noraidīt pieteikumu daļā par atlīdzinājuma - pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai atvainoties Lato Lapsam - noteikšanu saistībā ar Valsts prezidenta kancelejas faktisko rīcību, nesniedzot informāciju uz Lato Lapsas 2017. gada 12. septembra iesniegumā ietverto jautājumu Nr. 3.

Spriedumu šajā daļā var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis R. Dončenko

Novērtē šo rakstu: