Jau tagad NEPLP ir pilnībā „bankrotējusi”, bet Latvijas Radio streika gadījumā tā būtu atlaižama bez mazākās kavēšanās
Lauris Zvejnieks16.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Trešdien (kad būs pilnmēness, kas varētu izrādīties simboliski, bet rada arī zināmas bažas) Latvijas Radio (LR) valde un arī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome plāno īpaši sasauktā preses konferencē informēt par kritisko situāciju sabiedriskajā medijā.
Nezinu, ko viņi tur plāno pateikt, bet vienīgais, manuprāt, loģiskais paziņojums tur būtu par valdes atkāpšanos. LR Ziņu dienests ir skaidri un gaiši pateicis, ka vairs neuzticas šai valdei. Šādā situācijā, kad ir pilnīga uzticības krīze, šķiet ir tikai divi ceļi – vienai vai otrai pusei ir jāaiziet.
Ziņu dienesta darbinieku aiziešana vai atlaišana būtībā apstādinātu LR darbību. Radio tehniski varētu skanēt, bet tā būtu pilnīgi bezjēdzīga skanēšana. Līdz ar to tas nav sabiedrības interesēm atbilstošs scenārijs. Savukārt valdes aiziešanu neviens pat īsti nesajustu, LR mierīgi turpinātu strādāt līdz jaunas valdes apstiprināšanai.
Tie, kas neizprot sabiedriskā medija uzdevumus, varētu sašust – kur tas redzēts, ka darbinieki „atlaiž” sev netīkamu priekšniecību? Taču LR nav parasts uzņēmums. Liela daļa no mūsu darba ir sekot visu iestāžu, institūciju darbam, to kritizēt un norādīt uz trūkumiem, stāstīt par nejēdzībām, būt sargsunim. Un mūsu pašu valde nav nekāds izņēmums.
Tāpēc arī būt par valdes locekli Latvijas Radio nav tas pats, kas būt par valdes locekli „Latvijas Pastā”, „Latvijas valsts mežos” vai „Rīgas satiksmē”. Ar to ir jārēķinās.
Diemžēl kopš stāšanās amatā LR valde tā arī nav sapratusi, kādi ir sabiedriskā medija uzdevumi, mērķi un ka šī nav nekāda valsts institūcija ar birokrātu labirintiem. Profesionāla valde šajā laikā būtu jau visu to sapratusi, un tai nebūtu vajadzīgi padomnieki.
Šobrīd LR valdei ir divi padomnieki. Viens kaut ko dara, lai arī nesakarīgi, jo domā, ka atrodas valsts institūcijā vai arī tādā, kura par tādu jau no pašiem pamatiem jāpārveido. Otrs, kā runā gaiteņos, bezdarbībā cīnās ar garlaicību.
Viena padomnieka mēnešalga ir 2900 EUR. Radio, tiekot vaļā no šiem padomniekiem, varētu atrasināt gandrīz visas Ziņu dienesta problēmas. Te būtu nauda gan korespondentu algu pacelšanai, gan trūkstošo darbinieku algošanai. Bet tagad tā nauda ir izniekota padomniekos.
Kādreiz ar personāla jautājumiem galā tika viens cilvēks. Tagad mums ir nodaļa, kas (redzot, cik daudz cilvēku ir aizgājuši) netiek galā ar saviem pienākumiem. Nodaļas vadītāja alga 1900 EUR. Spriežot pēc visa, šis atalgojums neatbilst paveiktā darba apjomam un kvalitātei… Bet lai nu tas paliek, valde acīmredzot ir devusi citus, būtiskākus, radio darbiniekiem neredzamus un nezināmus darba uzdevumus.
Protams, valde var izvēlēties iet savu „unikālo” ceļu – ietiepīgi censties mēģināt kaut glābt. Bet ko tu glābsi, ja nav saprašanas, profesionālas varēšanas? Jau tagad Ziņu dienesta izteiktā neuzticība ir apkaunojums visiem valdes locekļiem. Varbūt valde vēlas sagaidīt nākamos – kad neuzticību izsaka citu struktūrvienību darbinieki? Līdz neuzticību būs izteikuši visi?
Valde ir saņēmusi brīdinājumu, ka iespējams streiks. Iespējams, valde nesaprot, kā izpaužas streiks? Streiks = klusums ēterā. To var arī eleganti pasniegt. Piemēram, ierodas kādā rītā uz interviju premjers Krišjānis Kariņš. Bet pēc vārdiem – labrīt, Kariņa kungs, paldies, ka atnācāt uz interviju – sekotu paziņojums par streika sākšanu. Kariņš varētu iet MK neko nepateicis, bet ēterā būtu pilnīgs klusums. Vai valde vēlas kaut ko tādu, nākamos apkaunojumus?
Klusums ēterā būtu arī spriedums NEPLP. Jau tagad padome ir pilnībā „bankrotējusi”, bet Latvijas Radio streika gadījumā tā būtu atlaižama bez mazākās kavēšanās – pārāk daudz jau klajas nekompetences piemēru ir sakrājies. Bet uz to, ka padome spētu saskatīt savas kļūdas, atlaistu valdi vai atkāptos pati, es neceru. Tas nenotiks. Šī padome izceļas ne tikai ar nekompetenci, bet arī ar īpašu ietiepību.
Šī padome ies spītīgi līdz galam. Vai nu mocīs sabiedriskos medijus līdz sava termiņa beigām, vai kamēr viņus patrieks. Vienīgi Gunta Līdaka laikus saprata, ka darbošanās šādā padomē rada lielāku reputācijas kaitējumu, nekā dod labumu. Tagad jau ir piemirsts, ka viņa ir bijusi šīs padomes sastāvā, un tas viņai ir tikai ieguvums.
Ja notiek neticamais un valde atkāpjas, tad skumjākais būs tas, ka par nākamo valdi atkal lems šī pati padome. Grūti iedomāties kādu profesionāli, kas vēlētos piedalīties šīs padomes rīkotā konkursā vai doties pie viņiem uz darba interviju.
Pārpublicēts no Facebook.com
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
