Iesaki rakstu: 
Atkritumu utilizācijas industrija Latvijā patlaban piedzīvo īstu zemestrīci. Tā izraisa slāpētu skandālu valsts vides politikas veidotāju un biznesa pārstāvju starpā, radot sakarsētos prātos augsni krāšņām sazvērestības teorijām, piemēram, par Slokas izgāztuves dedzināšanas nolūkiem.
Valsts vides dienests (VVD) pirmo reizi piesprieda pārkāpumos vainotiem utilizētājiem daudzmiljonu naudas sodus. Drīz pēc bēdīgi slavenās firmas Riepu bloki tādā veidā tika represētas divas “atkritumu apsaimniekošanas sistēmas” (AAS), sauktas arī par ražotāju atbildības sistēmām.
Šādas sistēmas veido uzņēmumi, kam citas komercfirmas var nodot savā biznesā radušos atkritumus (piemēram, iepakojumu, vienreizējos traukus, baterijas un citus bīstamos atkritumus) pārstrādei vai likvidēšanai.
VVD norāda, ka vairums abu AAS savākto atkritumu, arī videi kaitīgu, palicis nepārstrādāts. Sodītajiem uzņēmumiem ir desmitkārtīgā apmērā jāatmaksā negodprātīgi saņemtā dabas resursu nodokļa atlaide – tāpēc rodas milzīgas, pat biznesam letālas summas.
Protams, abi sodītie – SIA Nordic Recycling (NR) (8,37 miljonu eiro sods) un AS Latvijas Zaļais elektrons (13,7 miljonu eiro sods) – vēlas pārsūdzēt VVD tiem piemērotās sankcijas. NR pārstāvošais advokāts apņēmību pamatoja ar VVD “rupji pārkāptiem administratīvā procesa pamatprincipiem”, tam “publiskojot lēmumu, vēl pirms ir iestājies iestādes noteiktais papildu informācijas iesniegšanas termiņš”. Nesteidzīgā latvju Temīda kaut kad izlems, kam taisnība, taču abu uzņēmumu tiesības turpināt ierasto biznesu ir apcirstas – VVD šā gada beigās izbeigs ar tiem noslēgtos atkritumu apsaimniekošanas līgumus.
No sabiedrisko attiecību viedokļa raugoties, VVD šī ir vienkārši izcila iespēja sakopt savu mundieri. Bardzības demonstrēšana vairos respektu sabiedrībā, liekot tai aizmirst par dienesta un tās vadītājas minstināšanos pēc ugunsgrēka Slokas nelegālajā izgāztuvē.
Tomēr dienesta rīkotajā mediju brīfingā 4.oktobrī, kad uzliktie sodi tika oficiāli izziņoti, VVD ģenerāldirektores Ingas Koļegovas balsī es nesadzirdēju triumfu. Drīzāk saklausīju bažas. Pat taisnošanos, ka dienestam jāpilda likums, kas ir kļuvis pārāk bargs, pieaugot dabas resursu nodokļa likmēm.
VVD darbinieki acīmredzami apzinās, ka miljoniem eiro lielie rēķini kļūs bezjēdzīgi. Represētie uzņēmumi un AAS tos teju vai garantēti nemaksās un savu darbību pārtrauks. Tieši tā jau rīkojās Riepu bloki, sodīti ar 12,9 miljoniem eiro – uzņēmums atstāja citu ziņā savu “leģendāro” autoapavu krājumu Starta ielā. Tomēr VVD nevar šo praksi mainīt – tas ir likumdevēju ziņā.
Turklāt pār šiem sodiem tika uzmesta divdomības ēna, vēl pirms tos vispār oficiāli izziņoja. TV3, jau 1.oktobrī stāstot par gaidāmo represīvo “zemestrīci”, saskatīja tajā skandālu – tīšu atbrīvošanos no konkurentiem un monopola veidošanu atkritumu nozarē. Turklāt šī tirgus attīrīšana no uzņēmumiem, kas atkritumu pieņemšanā darbojas “pārāk lēti”, tiekot veikta ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas tiešu atbalstu.
Kā secināja žurnālisti, divām sodītām AAS izbeidzot darbu, tirgū palikušās – Latvijas Zaļais punkts, Zaļā josta – varēs iekasēt vairāk no uzņēmējiem, kam nepieciešams nodot atkritumus pārstrādei. Sižetā tika norādīts: tieši tādēļ pēc Riepu bloku pazušanas platāk maku vērt nākoties riepu tirgotājiem.
Skandāla izaugsmei “petroleju piešāva” intervētais Jānis Vilgerts – droši vien pats ietekmīgākais cilvēks Latvijas atkritumu biznesā. Bīstamo atkritumu apsaimniekotāja BAO un AAS Zaļā josta līdzīpašnieks, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas vadītājs, bijušais VARAM parlamentārais sekretārs. Savukārt viņa brāļa Ginta Vilgerta advokātu birojs juridiski konsultē VARAM un VVD un pārstāv tos tiesā.
Jānis Vilgerts atzina, pat uzstāja: jā, tieši viņš rosinājis tirgus attīrīšanu no «dempinga» uzņēmumiem un vērsies VVD ar sūdzībām par šaubīgiem konkurentiem. Jo pēdējos gados nozarē bijis jūtams dempings, bet, ja tirgu stabilizēšot, tad Latvijā atkritumu pārstrādes jaudas strauji palielināšoties.
Vilgerta vēlmei «stabilizēt tirgu» atbalstu mani piesauktajā sižetā pauda VARAM valsts sekretāra vietniece Alda Ozola. Ministrija rosinot izmaiņas likumā, lai pieļautu monopoltiesības sistēmai, kas apkalpo riepu tirgotājus: “Nu acīmredzot šī ir specifiska sistēma, kur būtu attaisnojami, ja valsts organizē un veido, un pasaka, ka ir viena tikai sistēma nolietoto riepu savākšanai un apsaimniekošanai (..)”.
Komentējot VVD sankciju izraisīto «zemestrīci», TV3 kolēģis Ansis Pūpols man skaidroja, ka ministrija padarot VVD par Vilgerta instrumentu konkurentu iznīdēšanai. Jo dienests iepriekšējos gados šādas pārbaudes nav veicis, bet ķēries tām klāt tikai tagad, uzņēmēja un VARAM rosināts.
Gluži vai tāpēc, lai spēcīgāk publikai apliecinātu, kurš tieši represijās pret sodītajām AAS “spēlē pirmo vijoli”, Vilgerts savu vēstījumu Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas vārdā sniedza arī ziņu aģentūrai LETA (2.oktobris): organizācija jau iepriekš vērsās VARAM, norādot uz kontroles trūkumu atkritumu pārstrādes jomā, un tāpēc ir jāstiprina VVD kapacitāte.
Savukārt manis intervētā VVD ģenerāldirektore ļoti kategoriski noliedza, ka kāds dienestam spiežot veidot monopolu atkritumu biznesā – vai vispār spējot ietekmētu dienesta darbību. Tāpat viņa arī noliedza Pūpola minēto VARAM spiedienu. Koļegovas dusmas par TV3 kolēģa veidotā sižeta secinājumiem man neizskatījās notēlotas (jo par tādu emociju notēlojumu pienāktos, mazākais, Lielais Kristaps):
“– Es neesmu redzējusi nekādu sižetu, bet mani interesē apgalvojumi, ka Jānis Vilgerts var būt ierosinātājs kaut kādai VVD rīcībai. Tās ir ne tikai pilnīgas blēņas, tas ir VVD apmelojums! Dienests savas funkcijas veic atbilstoši normatīviem aktiem. Jā, mēs agrāk pārbaudes neveicām – bet nevis tāpēc, ka [uzsvērti ironiski – D.L.] «Vilgerts mums nebija pateicis», bet tāpēc, ka šī funkcija dienestam ir pilnīgi jauna, uzticēta ar šā gada janvāri. [Aizsvilstas – D.L.] Vilgerts, piedodiet, tur var kaut gribēt, bet ierosināt VVD viņš neko nevar. (..) VVD ir autonoms un savus lēmumus pieņem atbilstoši normatīvajiem aktiem. Viss pārējais ir spekulācijas bez jebkāda pamata.”
Te nu atkal neizbēgami uzrodas mūsu publisko diskusiju sakrālais jautājums: kura teiktajam on-record un ex catedra tagad mums ticēt? Manis izvaicātajai Koļegovai (pati intervija, ceru, drīz parādīsies eliesma.lv) vai kolēģa Pūpola filmētajam Vilgertam?
No vienas puses – stāstā par «stabilizētu tirgu» ir dzelžaina, mūsu pieredzē, ikdienas reālijās un latvju politbiznesa kultūrā balstīta loģika. Galu galā mums nav (rožainu) ilūziju par valsti, kurā mītam un ko mīlam. Tāpēc sabiedrībā noteikti būs populāra versija, ka Koļegova ir paklausīga marionete, ko, raustot politisko sakaru striķīšus, dancina atkritumu biznesa magnāts.
Šāds dramatisks redzējums pat ģenerē krāšņas aizdomas, ka Slokas izgāztuve tika aizdedzināta ne jau tāpēc, lai slēptu pēdas – nē, saceltajam skandālam esot vajadzējis piespiest VVD ķerties pie nepatīkamām eksekūcijām, lai “pareizajām” AAS izbrīvētos vairāk vietas atkritumu biznesa tirgusplacī.
Taču man pēc sarunas ar VVD vadītāju radās smagas aizdomas, ka te ir piāriski tapis kaut kas līdzīgs pašiņam pie sveša ferrari. Šķiet, ka nozares asociācijas vadītājs sev vien zināmu ieganstu dēļ nolēma “piemeldēties” vērienīgajai eksekūcijai – izpušķot vai pat pārspīlēt savu lomu šajos procesos. Pat riskējot ar VVD vadītājas nepatiku par šādām manipulācijām ar viņas reputāciju (kaut publiski Koļegova droši vien dusmosies tikai uz Pūpolu vai mani, nelūgto viņas slavas spodrinātāju).
Varbūt Vilgertam sagribējās krāšņi izrādīt atkritumu apsaimniekošanas nozarei, kurš tajā ir “alfa tēviņš”? Kuram VVD “ir kabatā”, kuram tagad un turpmāk visiem pārējiem būs klausīt? Pieļauju, ka savu mērķi viņš lielā mērā ir sasniedzis – cilvēki tic tam, kam viņi grib ticēt.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
