Jādomā par ciešākas militārās sadarbības veidošanu ar valstīm, kas Krievijas draudu uztver nopietni

Taču tālākā notikumu attīstība lielā mērā būs atkarīga no mūsu pašu rīcības, vai politikas veidotāji un lēmumu pieņēmēji vadīsies pēc ilgtermiņa interesēm un izpratīs ilgtermiņa mērķi – nodrošināt mieru Eiropā, t.sk. arī Latvijā, vai arī notiks kā 1939.gadā, kad britu premjerministrs Čemberlens atgriezās no Minhenes, paziņodams, ka “viņš atvedis mieru”, ko došot panāktā vienošanās ar Hitlerisko Vāciju. Taču lielais karš Eiropā sākās jau pēc nepilna gada tieši šīs vienošanās rezultātā.

Galvenais jautājums, protams, ir, kā attīstīsies Krievijas un Ukrainas karš. Visdrīzāk, ka nākošgad mēs varam sagaidīt mēģinājumus pārtraukt aktīvo kara darbību. To ļoti skaidri deklarējis nākošais ASV prezidents Tramps. Arī kara gaita rāda, ka gan Ukraina, gan Krievija ir nonākušas situācijā, kur tām nav pietiekoši resursi, lai spētu stratēģiski mainīt kara gaitu. Rietumvalstis nav arī spējušas nodrošināt pietiekošu apgādi ar ieročiem. Vērojot diktatora Putina publiskās uzstāšanās, nav pazīmju, ka viņš būtu gatavs izbeigt karu un ka viņu vispār uztrauc pašreizējie zaudējumi. Tomēr galvenais iemesls, kas var ietekmēt Krieviju, ir Trampa apņēmība mazināt naftas cenas, kas būtiski samazinātu Krievijas ienākumus un spēju finansēt karu.

Raugoties no Latvijas drošības interesēm, domāju, ka mums ir svarīgi divi faktori potenciālajā kara pārtraukšanā. Pirmkārt, mums nav izdevīga jebkura formāla līguma parakstīšana, kas, pat nesniedzot Krievijai iekaroto teritoriju juridisku atzīšanu, sniegs juridisku attaisnojumu Krievijas agresīvajām darbībām, aizmirstot par Krievijas veiktajiem kara noziegumiem, nogalinātajiem un spīdzinātajiem Ukrainas pilsoņiem. Pretējā gadījumā mēs varam faktiski norakstīt visu esošo starptautisko drošības sistēmu un atzīt, ka militāras agresijas ir leģitīms veids, kā risināt starpvalstu attiecību problēmas. Varēsim izmest miskastē arī visas kara konvencijas, ko Krievija ir vienkārši ignorējusi.

Otrkārt, iespējamā Krievijai noteikto sankciju atcelšana, kas it kā parādās kā viens no priekšlikumiem Trampa jaunās administrācijas uguns pārtraukšanas priekšnosacījumos. Sankciju atcelšana ļaus Krievijai atkopties un atjaunot savu militāro spēku ātrāk, nekā mēs pašlaik to prognozējam, un Krievija būs gatava jaunām agresijām. Tādēļ, raugoties no Latvijas, iespējams, arī no Eiropas viedokļa, labākais risinājums būtu karadarbības apturēšana, radot jaunu kopīgu Rietumu spiedienu uz Krieviju, sankciju saglabāšana un situācijas iesaldēšana uz esošās frontes līnijas.

Galveno lomu kara apturēšanā pašlaik uzņēmusies ASV jaunā administrācija un pats prezidents Tramps. Lai arī apkārt klīst dažādas spekulācijas par iespējamo jaunās administrācijas miera noslēgšanas noteikumu piedāvājumu Ukrainai un Krievijai, tomēr būtu pāragri izdarīt jebkādus secinājumus. Vienlaicīgi līdzšinējā jaunievēlētā prezidenta pieeja būt par neitrālu vidutāju starp Krieviju un Ukrainu, izdarot spiedienu uz abiem, var arī īsti nenostrādāt. Jārēķinās, ka pat priekštats par ASV piekāpšanos Krievijai Ukrainas jautājumā vājinās ASV pozīcijas starptautiski. Līdzīgi kā neveiksmīgā ASV spēku izvešana no Afganistānas radīja priekštatu par ASV vājumu. Tam sekoja mēģinājumi aizņemt it kā radīto ASV varas vakuumu.

Tajā pašā laikā pēc pēdējiem Trampa paziņojumiem neizskatās, kas viņš varētu piekopt izolacionisma politiku, jo tas nozīmētu ASV lomas mazināšanu starptautiski un Amerika nebūtu vairs varena. Drīzāk situācija sākt veidoties līdzīgi kā pēc 1815.gada Vīnes kongresa, kad Eiropas monarhijas vienojās par varas balansu pasaulē, sadalīja ietekmes sfēras un kad valstu politikā dominēja reālpolitika (valstu nacionālas ekonomiskās un drošības intereses, bez jebkādas ideoloģijas). Liela loma izveidotā varas balansa noturēšanā pašiem bija monarhiem.

Līdzīgas noskaņas pašlaik ļoti izteikti var dzirdēt Trampa paziņojumos gan par ASV interesēm ārpasaulē, gan par viņa vēlmi visu risināt ar lielvalstu līderiem personīgi. Katrā ziņā skaidrāku politikas veidošanu redzēsim tikai pēc jaunās ASV administrācijas izveidošanas, bet viennozīmīgi šīs pozīcijas mūs ietekmēs ļoti stipri.

Jau tagad ir skaidrs, ka Tramps karu starp Ukrainu un Krieviju uzskata par Eiropas problēmu un liks Eiropai gan maksāt par to, gan sūtīt miera uzturēšanas spēkus. Šaubos, ka pašlaik Eiropai ir, ko sūtīt, bet arī domāju - ir jābūt uzmanīgiem, lai ar šādu rīcību neatkailinātu savus flangus. Diemžēl pati Eiropa gan šajā publiskajā diskusijā kaut kur pazudusi un vispār nav subjekts, lai arī tā būtu primārā Eiropas interese - nepieļaut, ka ASV vienojas ar Krieviju ne tikai aiz Ukrainas muguras, bet arī bez Eiropas. Jo slikts miers līdzīgi kā Minhenes vienošanās 1939.gadā var nozīmēt jaunu un daudz lielāku karu Eiropā, ja tas ļaus Krievijai atkopties. Tādēļ no Eiropas valstu puses būtu svarīgi definēt savus mērķus un mēģināt aktīvi iestāties par to sasniegšanu.

Raugoties uz notiekošo pašā Krievijā, jo īpaši Putina pēdējām publiskām runām, arvien skaidrāk var redzēt līdzības ar Hitlera personības un režīma attīstību pēdējos kara gados. Līdzīgi kā Hitlers arī Putins visdrīzāk tic visam tam, ko viņš saka. Abi lieto argumentus, par to, ka karš attīstās pēc plāna, uzvara ir garantēta, pie visa vainojami ārējie ienaidnieki. Te es gribētu argumentēt, ka cilvēki, kas ilgi bauda vienpersonisku varu, agri vai vēlu sāk rīkoties līdzīgi, jo īpaši, kad viņu plāni sāk brukt un viņi sāk zaudēt.

Tādēļ es teiktu, ka Putins pašlaik būtu salīdzināms ar Hitleru līdz 1943.gada sakāvei pie Staļingradas. Pēc Staļingradas sagrāves Hitlers pilnībā sāka zaudēt pēdējo saikni ar realitāti. Putinam vēl nav bijusi lielā sakāve, un viņš vēl nav pilnībā zaudējis saikni ar saviem iedzīvotājiem. Taču tas vēl priekšā, tādēļ jābūt uzmanīgiem izdarīt it kā mums loģiskus un racionālus pieņēmumus par Putina tālāko rīcību. Hitlera rīcībā pēc 1943.gada bija daudz neracionālu lēmumu. Tādēļ mums ir jābūt gataviem uz neracionāliem pārsteigumiem no Krievijas puses.

Vēsture mums ļauj ieskatīties, kas reiz jau ir noticis un kā tas ir attīstījies. Mēs nevaram paredzēt, kas notiks nākošajā gadā, bet mēs varam sagatavoties kaut daļai no iespējamiem izaicinājumiem. Lai ko arī darītu ASV un citas lielvalstis, mēs varam stiprināt savu aizsardzību un būt gataviem iespējamiem pārsteigumiem. Bet, ja Eiropas lielās valstis kā, piemēram, Vācija arī pēc Trampa brīdinājumiem nesāks nopietni veidot savas aizsardzības spējas, mums jādomā par ciešākas militārās sadarbības veidošanu ar valstīm, kas Krievijas draudu uztver nopietni un ir gatavas gatavoties un pretim stāvēt tiem, t.sk. Ukrainu.

Katrā ziņā nekas nav nolemts, un neviens nevar nolemt mūsu vietā "palikt savās vietās", ja mēs paši esam gatavi rīkoties un būt sagatavoti!

Laimīgu un mierpilnu Jauno gadu!

Novērtē šo rakstu: