Ja ticēt deklarācijai, Valsts dzelzceļa administrācijas direktors 2019. gadā pārticis no zila gaisa un vēl „no tumbočkas” izvilcis trīs tūkstošus
PIETIEK23.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja ticēt datiem, ko Latvijas Valsts dzelzceļa administrācijas direktors Juris Iesalnieks ierakstījis savās publiski pieejamajās valsts amatpersonas deklarācijās, 2019. gadā viņš spējis ne tikai pārtikt no zila gaisa, bet arī „no tumbočkas” izvilkt apmēram trīs tūkstošus eiro.
J. Iesalnieka valsts amatpersonas deklarācija par 2018. gadu rāda, ka gada beigās viņam bijuši 37 584 eiro lieli uzkrājumi SEB bankā un PrivatBank. Papildus tam viņam bijušas 22 000 eiro lielas parādsaistības, un arī viņš pats aizdevis tādu pašu summu.
2019. gadu J. Iesalnieks jau beidzis ar krietni lielākiem uzkrājumiem tajās pašās bankās – kopā jau 50 609 eiro, tātad gada laikā tos palielinot par 13 025 eiro.
Tas būtu visnotaļ iespējami, jo savā pamata darba vietā – dzelzceļa administrācijā J. Iesalnieks gada laikā algā saņēmis 42 068 eiro, kas pēc nodokļu nomaksas būtu nepilni 29 tūkstoši eiro.
Vēl pieskaitot dažādus sīkākus papildienākumus, dzelzceļa administrācijas direktors gada laikā „uz rokas” saņēmis aptuveni 32 tūkstošus eiro – pilnīgi pietiekami, lai no šīs summas iztiktu un vēl 13 tūkstošus eiro noguldītu bankās.
Taču šie tomēr nav bijuši vienīgie J. Iesalnieka izdevumi, - viņš ir arī deklarējis, ka atmaksājis gadu iepriekš uzrādīto aizdevumu 22 000 eiro apmērā, un tas jau nozīmē, ka amatpersonas oficiālie izdevumi (22 000 + 13 000 = 35 000 eiro) pārsniedz viņa oficiāli deklarētos ienākumus (32 000 eiro) un aptuveni trīs tūkstoši eiro ir vienkārši izņemti „no tumbočkas”.
Tiesa, J. Iesalnieks ir deklarējis vēl vienu darījumu: viņš esot saņēmis daļu no gadu iepriekš deklarētā aizdevuma – 7000 eiro. Taču... kur šī nauda palikusi, nav zināms, jo kā ienākumu dzelzceļa administrācijas direktors to nav uzrādījis.
Ja pat pieņemtu, ka runa ir par vienkāršu aizmāršību vai deklarācijas aizpildīšanas īpatnību, un šos 7000 eiro tomēr ieskaitītu amatpersonas ienākumos, arī tad sanāktu, ka J. Iesalnieks ir spējis gadu nodzīvot ar aptuveni četriem tūkstošiem eiro vai vidēji 333 eiro mēnesī.
Tas, protams, būtu pietiekami pie spaidīgiem apstākļiem pieradušam cilvēkam, taču jāņem vērā, ka vēl pavisam nesen – 2017. gadā dzelzceļa administrācijas direktors, kā izriet no viņa deklarācijas, ir noslēdzis 7000 eiro vērtu zemes nomas līgumu ar norādi – apbūves vajadzībām. Kā saprotams, vēl arī apbūves izdevumi 333 eiro mēnesī nekādi nav ietilpināmi.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
