Ja runājam par Latvijas diplomātijas “sasniegumiem” ārlietu ministra Rinkēviča laikā
Otto Ozols06.06.2023.
Komentāri (63)
Iesaki rakstu: 
Salīdzinoši nesen - 2019. gadā uz Baltkrieviju bija aizbraucis Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Tikšanās laikā viņš uzdāvināja Aleksandram Lukašenko Latvijas hokeja izlases kreklu. (skat. ekrānšāviņu no Baltkrievijas centrālā propagandas medija "Belta") Tas notika neilgi pirms prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā.
Ārlietu speciālisti norādīja, ka Lukašenko to noteikti uztvēra kā vēstījumu no Eiropas - “arī šoreiz mēs norīsim kārtējo vēlēšanu farsu”. Proti - redzams Eiropas politiķis, bijušais eirodeputāts, labs Merkeles paziņa, Latvijas valdības vadītājs faktiski iedrošināja darīt to, ko Lukašenko tajā pašā gadā izdarīja - viltoja vēlēšanās un burtiski sabradāja tautas brīvības centienus. Beigās Lukašenko pārvērtās par pilnīgu agresora Putina vasali un teroristiskā kara atbalstītāju. Pirms tam vēl iemēģināja roku lidmašīnas nolaupīšanā un cilvēku masveida kontrabandā, spīdzināšanā.
Vai tiešām Kariņš un Latvijās Ārlietu ministrija jau toreiz nezināja, ka Lukašenko ir diktators, kurš brutāli apspiež opozīciju un ir jau agrāk nogalinājis politiskos pretiniekus?
Protams, ka zināja! Tad kāpēc brauca pielabināties? Naivi cerēja "piejaucēt?" Vai arī kārtējo reizi pār demokrātiskām vērtībām tika likts cinisks ekonomiskais aprēķins, tā faktiski pārdodot baltkrievu tautas cerības uz brīvību nākotnē. Jo šī vizīte lielā mērā kārtējo reizi cementēja Lukašenko varas monopolu.
Ja Rinkēvičs patiešām būtu labs un tālredzīgs diplomāts, kā to Latvijas piejaucētā prese stāsta, tad viņš nekādā gadījumā nebūtu pieļāvis, ka Kariņš izdara tik dramatisku kļūdu - iedvesmo otro ļaunāko Eiropas diktatoru un būtībā iedrošina turpināt viltot vēlēšanas.
Kariņš un Rinkēvičs pazemoja Latviju ar publiskiem draudzības apliecinājumiem slepkavam, cilvēku nolaupītājam un tirānam. Grūti iedomāties, kā šajā brīdī - skatoties ziņas cietumā – jutās Baltkrievijas politieslodzītie? Tāds “uzmundrinošs” vēstījums no Eiropas Savienības …
Nesen mūsu hokejisti tik skaisti apvienoja un iedvesmoja visu Latviju. Rinkēvičs un Kariņš pirms tam parūpējās, lai Latvijas hokeja izlases krekls rotātu slepkavnieciska diktatora kolekciju.
No profesionālas diplomātijas viedokļa tā bija katastrofa. Par kuru vienlīdz atbildīgi gan Kariņš, gan Rinkēvičs. Rinkēvičs - labs diplomāts? Tas ir metodiski radīts mīts, kuram maz sakara ar patieso, visai vājo un apšaubāmo veikumu.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
