Ja neviens neizrādīsies atbildīgs, nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums
Lato Lapsa16.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrībai par Kristīnes Misānes lietu es pirmoreiz pastāstīju pagājušā gada 26. februārī laikraksta “Diena” lappusēs publikācijā ar virsrakstu “Ģenerālprokuratūra nobruģē ceļu Latvijas pilsones izdošanai Dienvidāfrikai”. Toreiz šī situācija ne sabiedrību, ne medijus, ne politiķus diez ko neinteresēja, kaut vilciens tad vēl nebija aizgājis. Tagad, gandrīz gadu vēlāk, kad šis process jau nedēļām ilgi ir tēma numur viens, es ieminēšos tikai par vienu vienīgu lietu.
Man nešķiet svarīgi smieties par visiem bordāniem, pabrikiem, bondariem, levitiem un pārējiem pintiķiem – piepūstā baļķa nesējiem, kuri pamanījuši iespēju uz citu cilvēku nelaimes rēķina pamēģināt sev samangot kādu popularitātes papildpunktu. Tāda ir šo šakālīšu daba - tieši tāpat kā dēlei gobzemam, kura arī beidzot ir saodusi jaunu tēmu, kurai piesūkties.
Man nešķiet svarīgi šķetināt, kuram īsti šajā lietā ir taisnība un kuram tomēr nav taisnības no likuma viedokļa, - no savas žurnālista pieredzes es lieliski zinu gan to, ka bērnu dalīšana ir viena no briesmīgākajām lietām dzīvē, gan to, ka likumam ļoti bieži nav nekā kopēja ar taisnīgumu un veselo saprātu. Tā tas vienkārši ir.
Man nešķiet svarīgi ķerties pie ģeopolitiskiem rēķiniem un aprēķiniem – kas tie tādi dāņi, kas tie tādi dienvidafrikāņi, kas tie tādi mēs. Jebkuri šādi rēķini nebūs mūsu labā, vienalga, vai mēs mērītu teritoriju, vēsturi, stabilitāti vai, kas bieži vien vissvarīgākais, apņēmību, pašcieņu un principialitāti.
Man nešķiet svarīgi sākt izvērtēt pašas Kristīnes Misānes vainu visā notikušajā, - protams, ka ar viņas muļķīgo iekrišanu uz robežas var līdzināties tikai visa aizvadītā gada laikā vērojamā juridiskā mētāšanās, pirms dažām nedēļām beidzot ķeroties pie pēdējā salmiņa – sabiedrības iesaistīšanas. Katram tā var gadīties, tik tiešām katram.
Man nešķiet arī svarīgi iesaistīties diskusijā – vajag vai nevajag Latvijas amatpersonām vispār aizstāvēt savus pilsoņus, ja tie iesaistīti apšaubāmās darbībās. Ar „moderno vērtību nesēju” nozombētiem ļautiņiem strīdēties bezjēdzīgi, savukārt pasaulē pēdējos gadu tūkstošos nekas nav mainījies – respektē un ciena tos, kuri nepamet savējos, lai kādi arī šie nebūtu. Un arī parastiem cilvēkiem ķerties pie petīcijām, kuras adresētas kaut pašam nelabajam, ir normāla lieta - ja sava vara negrib palīdzēt, tad tā, iespējams, nemaz nav savējā.
Bet vienu lietu gan ir būtiski ņemt vērā. Šajā lietā ir divi pilnīgi viennozīmīgi vainīgi cilvēki – un nevis pēc likuma burta vai gara, bet gan pēc būtības.
Viens ir prokurors Kaspars Kalniņš, kuram bija nospļauties par to, kas notiek ar konkrētu Latvijas pilsoni, un kurš neizmantoja absolūti likumīgu iespēju pasargāt viņu no Dienvidāfrikas cietuma ellītes.
Savukārt otrs ir ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kuram viņa iespaidīgo algu nodokļu maksātāji samet tāpēc, lai viņš izmantotu savu amatu tiesiskuma un nevis tikai plika likuma burta vārdā. Bet viņš to nedara.
Ja šie cilvēki nevis kaut kādu sadomātu iemeslu, bet tieši Kristīnes Misānes lietas dēļ neizlidos no amatiem un ja vispār Latvijas ierēdņus un tiesībsargāšanas iestāžu darbiniekus nesāks kaut vai primitīvi mest ārā no darba ne tikai par to, ko viņi ir izdarījuši nepareizi, bet arī par to, ko viņi nav izdarījuši, - nekas nemainīsies, un nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums.
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
