Ja deviņdesmitajos nelasīji "Latvijas Vēstnesi", šodien saņem mazāku pensiju. Normāli?

Kāpēc tā – jūs jautāsiet? Svarīgāk par iemeslu ir fakts, ka no šīs kļūmes cieš tūkstošiem sieviešu, kuras laika posmā no 1991. līdz 1996. gadam mājās audzināja vairāk nekā 138 tūkstošus bērnu. Un darīja to laikā, kad neatkarību atguvušās valsts sistēmas bija tikko ieraudzījušas dienas gaismu, likumi tika mainīti biežāk nekā zeķes, bet informācijas aprite bija vāja un selektīva, īsāk sakot, apšaubāma. Šo sieviešu atstāšana ārpus pilnvērtīga apdrošināšanas stāža ir netaisnība, kas turpinās gadiem.

Kā sākās šis absurds?

Likums paredzēja, ka no 1991. gada 1. janvāra līdz 1996. gada 1. janvārim mātes, kuras audzina bērnu līdz astoņu gadu vecumam, var ieskaitīt šo laiku apdrošināšanas stāžā, taču ar vienu priekšnoteikumu - ja vien pašas ir veikušas sociālā nodokļa iemaksas. To varēja darīt brīvprātīgi, veicot iemaksu vismaz 1% apmērā no krīzes iztikas minimuma. Tas nozīmēja no 0,01 līdz 0,56 eiro mēnesī, tolaik santīmos. Summa niecīga. Bet prasība – formāli obligāta. Šī ir tā vieta, kur sākas absurds.

Informācijas vakuums

Oficiāli šī prasība par sociālā nodokļa iemaksu tika publicēta "Latvijas Vēstnesī" un atspoguļota arī dažos plašsaziņas līdzekļos. Svarīgi piebilst, ka deviņdesmitie gluži nebija tas laiks, kad cilvēki abonēja oficiālos izdevumus vai ik vakaru ziņās meklēja informāciju par likumu grozījumiem. Īpaši jau to nesteidzās darīt sievietes ar maziem bērniem, kurām bija citas svarīgākas – eksistenciālas - raizes, proti, bieži nebija ne darba, ne stabilu ienākumu, ne reālas pieejas šādai informācijai. "Latvijas Vēstnesis" toreiz drīzāk bija vieta, kur informāciju noslēpt, nevis to izplatīt.

Daudzi juristi to arī atklāti atzinuši - ja gribi, lai neviens neko neuzzina, publicē to oficiālajā laikrakstā.

Sekas šodien

Šodien daudzām sievietēm stāžā pietrūkst tieši šī perioda. Daļai trūkst dažu gadu, vēl citai daļai – tieši tik daudz, lai viņas nevarētu pretendēt uz vecuma pensiju. Turklāt pamatojums nav šo sieviešu slinkums vai nevēlēšanās maksāt.

Tā bija situācija, kurā valsts informācijas sistēma vienkārši nespēja sasniegt savus pilsoņus – auditoriju, kuru šai informācijai vajadzēja sasniegt obligāti. Šo apliecina arī man sociālajos tīklos rakstītie neskaitāmie komentāri un sūtītās vēstules, kuros sievietes dalās ar savu pieredzi, pauž neizpratni, izbrīnu, jā, pat pilnībā saprotamu sašutumu par to, kā šāda situācija vispār varēja rasties un kā tā galu galā ietekmē viņu pensiju un dzīves komfortu šodien.

Grozījumi – risinājums

Grozījumi likumā piedāvā loģisku un taisnīgu risinājumu - atzīt bērnu audzināšanas periodu par apdrošināšanas stāžu arī tām mammām, kuras toreiz šo 1% nemaksāja. Un nevajag to uzskatīt vai mēģināt nosaukt par privilēģiju piešķiršanu.

Nē, tas vienkārši ir mēģinājums novērst situāciju, kurā par bērnu aprūpēšanu – darbu, kuru sievietes veica valsts nākotnes labā, – viņas tiek "sodītas" tikai tāpēc, ka nebija izlasījušas informāciju laikrakstā, kuru, būsim reāli, nelasīja neviens, izņemot juristus.

Bet cik tas maksās? Vai valsts to var atļauties?

Nākamā gada budžetā tas izmaksātu 3,1 miljonu eiro. 2027. gadā – 8,8 miljonus. 2028. gadā – 12,7 miljonus. Taču pensiju speciālajā budžetā nākamgad tiek prognozēts pārpalikums vairāk nekā 430 miljonu eiro apmērā. Ja no šī pārpalikuma noskaita 3 miljonus, tas sistēmas stabilitātei nekādi nekaitēs. Patiesībā šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad risinājums nepārprotami ir gan fiskāli pieejams, gan morāli pareizs.

Vai tas ir godīgi?

Vai tas ir godīgi pret mammām, kas toreiz maksāja? Jā. Ņemot vērā, ka šī viena procentpunkta iemaksa bija viena trīsdesmit astotā daļa no tā laika sociālā nodokļa, kurai valsts pretī nosacīti lika 37 procentpunktus, tad šai viena procentpunkta iemaksai ir absolūti formāls raksturs.

Savukārt šobrīd spēkā esošie nosacījumi no valsts puses ir tieši 37 reizes negodīgāki pret mātēm, kuras šīs iemaksas neveica. Turklāt, lai novērstu jebkādas šaubas, grozījumi paredz, ka arī tās mammas, kuras toreiz neveica iemaksas, tagad to var veikt gada laikā. Tātad visām mammām tiek nodrošinātas vienādas iespējas — gan sievietēm, kas savulaik iemaksas veica, gan tām, kuras to neizdarīja informācijas trūkuma dēļ.

Šo sieviešu bērni ir šodienas nodokļu maksātāji

Kāpēc šis jautājums ir tik nozīmīgs sabiedrībai kopumā? Tāpēc, ka šis nav stāsts tikai par sieviešu pensijām, bet par to, kā valsts izturas pret saviem cilvēkiem — vai tā prot novērtēt ieguldīto darbu un rūpes vai arī piever acis uz gadiem ilgi neizlabotām kļūdām. Šo sieviešu izaudzinātie bērni ir šodienas nodokļu maksātāji.

Viņi ir tie, kuri uztur pašreizējo pensiju sistēmu. Un tieši viņu mammām šodien tiek pateikts: "Piedodiet, jūs deviņdesmitajos nepamanījāt vienu paziņojumu oficiālajā laikrakstā, tāpēc jūs saņemat mazāku pensiju." Jāatgādina, ka, ja kopējais uzskaitītais darba stāžs ir mazāks par 20 gadiem, tad vispār nevar pretendēt uz vecuma pensiju un līdz mūža galam ir jādzīvo ar sociālā nodrošinājuma pabalstu.

Šādā situācijā jau tagad ir daudzas sievietes, kas sasniegušas pensijas vecumu. Tas ir birokrātisks absurds un grauj uzticēšanos valstij. Ja valsts nespēj atzīt savas pagātnē pieļautās kļūdas, nevar gaidīt, ka tā spēs veidot uzticamu sociālo sistēmu nākotnē.

Ir jāizdara pareizā izvēle

Grozījumi ir iespēja pateikt - jūs neesat aizmirstas. Jūsu darbs – bērnu audzināšana laikā, kad nebija ne stabilitātes, ne drošības – bija nozīmīgs. Bez jums nebūtu šodienas darba spēka, nebūtu nodokļu maksājumu, nebūtu pensiju budžeta, nemaz nerunājot par tā pārpalikumu. Šī ir iespēja labot netaisnību, kura radās nevis mammu, bet nekorektu valsts pārvaldes lēmumu un valsts iedzīvotāju informēšanas sistēmas nepilnību dēļ.

Šis ir nevis jautājums par miljoniem, bet gan jautājums par cieņu. Un valsts cieņas saglabāšanas izmaksas šajā gadījumā ir ievērojami mazākas nekā netaisnīguma uzturēšana, kas ieilgusi jau trīsdesmit gadus.

Novērtē šo rakstu: