Izrādes cena: stāsts par "stabilo kursu" nemierīgos ūdeņos
Vilors Eihmanis02.02.2026.
Komentāri (22)
Iesaki rakstu: 
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
1. Inerces nodeva
Koalīcijas pirmais un lielākais izdevums bija atziņa, ka kļūdas nav notikušas. Kad Valsts kontrole norādīja uz caurumiem atlīdzības reformā vai "Rail Baltica" sliežu ceļu neesamību, Koalīcija nevarēja vienkārši pateikt: "Mēs kļūdījāmies." Tas sagrautu Stāsta pamatus. Tā vietā viņi investēja dārgos komunikācijas vairogos, juridiskos skaidrojumos par "satversmības riskiem" un jaunās darba grupās.
Cena: profesionālās godaprāta degradācija.
2. Klusēšanas nodoklis
Lai uzturētu vienotības ilūziju, katrs partneris Koalīcijā pieprasīja savu "nodevu". Viens vēlējās klusēšanu par saviem nepabeigtajiem darbiem, otrs – par apšaubāmiem iepirkumiem. Šis klusēšanas nodoklis nozīmēja, ka valsts attīstība apstājās pie zemākā kopīgā saucēja. Viņi nevis skrēja uz priekšu, bet gan mīņājās uz vietas, lai neviens nepakluptu un neparautu līdzi pārējos.
Cena: iespēju zaudēšana un stagnācija.
3. "Ciparu maģijas" uzturēšana
Kad realitāte pie durvīm klauvēja ar tukšākiem maciņiem un birokrātijas slogu, Koalīcijai nācās algot "burvjus" – ierēdņus un padomniekus, kuri prata tabulās pārvērst neveiksmi par "izaicinājumu" un deficītu par "investīciju nākotnē". Viņi radīja Atlīdzības uzskaites sistēmas un monitorēja progresu, kas eksistēja tikai mākoņserveros, kamēr uz zemes mediķi un skolotāji lasīja stāstus par 80% no privātā sektora algām, kurus neviens savā kontā neredzēja.
Cena: saiknes zaudēšana ar realitāti.
4. Galvenā rēķina apmaksa – sabiedrības cinisms
Visdārgāk Koalīcijai izmaksāja nevis dārgās kampaņas, bet gan tas, ka sabiedrība sāka lasīt Stāstu kā anekdoti. Kad vara sāk runāt par "vēsturiski uzkrātu strukturālu nevienlīdzību", cilvēks pie veikala kases saprot, ka viņu tikko nosauca par statistisku kļūdu. Šī plaisa starp "politikas valodu" un "virtuves valodu" kļuva tik plata, ka nekādi tilti to vairs nespēja savienot.
Epilogs: kad rēķins beidzot tiks piestādīts?
Politiski gudrā Koalīcija zina – kamēr vien opozīcija ir vāja vai sadrumstalota, Stāstu var turpināt stāstīt uz kredīta. Taču šim kredītam ir augsta procentu likme. Procenti tiek maksāti ar cilvēku aizbraukšanu, ar vēlētāju neiešanu uz vēlēšanām un ar klusu cerību, ka "nākamie būs savādāki".
Šobrīd Koalīcijas Stāsts maksā dārgāk nekā jebkad agrāk, jo tie, kas to klausās, vairs neaplaudē. Viņi vienkārši gaida, kad beigsies cēliens un tiks nodzēsta gaisma.
Analītiskā prognoze: kurš pirmais pametīs skatuvi?
Politikas loģika diktē, ka no grimstoša vai dārga stāsta pirmais izstājas nevis vājākais, bet gan pats ambiciozākais vai piesardzīgākais. Šobrīd Latvijas politiskajā šaha laukumā mēs varam vērot divus potenciālos "izstāšanās" scenārijus:
"Ideoloģiskais upuris" (Piesardzīgais): tas būs partneris, kuram ir vislielākais risks zaudēt savu unikālo vēlētāju bāzi. Tiklīdz iekšējie reitingi parādīs, ka "Koalīcijas kopējais stāsts" sāk indēt partijas individuālo zīmolu, šis spēlētājs atradīs "sarkano līniju". Viņš izies nevis tāpēc, ka reforma būtu slikta, bet tāpēc, ka "viņa vērtības vairs netiek respektētas". Tas ir klasisks manevrs, lai pirms vēlēšanām nomazgātu rokas nevainībā.
"Tehnokrātiskais bēglis" (Ambiciozais): tas ir spēlētājs, kurš saprot, ka nākamais budžeta gads būs nevis "izaugsmes", bet "parādu piedzīšanas" gads. Viņš izvēlēsies izraisīt kontrolētu krīzi šobrīd, lai nebūtu tiešais atbildīgais brīdī, kad "Stāsts" fiziski atdursies pret tukšu kasi.
Visticamākais izstāšanās brīdis: 2026. gada rudens, kad sāksies darbs pie nākamā gada budžeta rāmja un kļūs skaidrs, ka solīto "pārdali" un "līdzsvarošanu" nav iespējams īstenot bez sāpīgiem griezieniem.
Politiskā pamācība: stāsta gravitācijas likums
Vēsture un politikas teorija mums māca vienu fundamentālu patiesību, ko Koalīcija bieži mēdz aizmirst:
"Stāsts var aizstāt rezultātu tikai tik ilgi, kamēr tas ir lētāks par patiesību."
Pamācības galvenie punkti
Melu amortizācija: ja politiskais spēks tērē vairāk enerģijas, lai skaidrotu, kāpēc nekas nav izdarīts, nekā darba darīšanai, tas vairs nav politisks spēks, bet gan sabiedrisko attiecību aģentūra uz nodokļu maksātāju rēķina.
Ierēdniecības lamatas: kad politiķi paslēpjas aiz ierēdņu sagatavotām "tiesiskajām analīzēm" (kā mēs redzējām Valsts kancelejas atbildē), viņi zaudē savu galveno ieroci – politisko gribu. Birokrātija var uzturēt procesu, bet tā nekad nevar uzturēt ticību.
Vēlētāja atmiņas elastība: vēlētājs piedod dārgas kļūdas, bet viņš nekad nepiedod sajūtu, ka tiek turēts par muļķi. Formāla atbildēšana uz iesniegumiem, ignorējot lietas būtību, ir ātrākais veids, kā pārvērst lojālu pilsoni par niknu sistēmas graāvēju.
Šobrīd Koalīcija mēģina "nopirkt laiku", cerot uz brīnumu vai ārēju satricinājumu, kas novērsīs uzmanību no iekšējās stagnācijas. Taču pamācība ir skarba: politiskais kredīts nav bezgalīgs. Ja Stāsts netiks steidzami balstīts reālos, taustāmos darbos (piemēram, reālā atlīdzības nevienlīdzības mazināšanā, nevis tikai datu publicēšanā), pirmais, kurš aizies no Koalīcijas, nebūs kāda partija, bet gan tautas pacietība.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
