Iznākusi jaunā Lato Lapsas grāmata par islāmu, islāma valstīm un cilvēkiem, kas tajās mīt

Droši vien atradīsies cilvēki, kas šo grāmatu – gan to lasījuši, gan nelasījuši – atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām pasludinās par antisemītisku vai antiislāmisku. Vai pat par „divi vienā”.

Es gan teiktu, ka šis ir gana patiesīgs stāsts par zemēm, kur viens no pirmajiem svešiniekam uzdotajiem jautājumiem tradicionāli ir „kādai ticībai jūs piederat?”, un cilvēkiem, kas šajās zemēs dzīvo un šo jautājumu uzdod.

Šis ir civilizācijas šūpulis, kas nozīmē, ka nevis gadu simtiem, bet tūkstošiem ilgi viņi te visi viens otru ir slaktējuši, apspieduši, okupējuši, paverdzinājuši un uzkundzējušies.

Līdz ar to šī ir tā pasaules daļa, kurā vairāk nekā jebkur citur jūs varat just līdzi un simpatizēt tiem, kuru aizgājušo gadu zvērības jūs izvēlaties nepamanīt vai neņemt vērā. Varat vienkārši izvēlēties: šie man patīk, šie ne visai.

Un viss – nekāda taisnīgāka vērtējuma un attieksmes nav, un tādi nav arī iespējami. Nevainīgie cietēji te vai ar uguni jāmeklē. Turklāt pēdējos simt gados te ir kļuvis nevis labāk, bet, iespējams, vēl daudz, daudz sliktāk.

Es, piemēram, no visas sirds nespēju saprast, kā ebreji spējuši masveidā būt tādi dergļi un draņķi: cilvēki pārcieš baisas mokas Otrā pasaules kara laikā, miljoni sākumā tiek izdzīti no mājām, pēc tam spīdzināti, verdzināti un iznīcināti, – bet, tikko parādās iespēja, ar entuziasmu iemitinās mājās, no kurām nule padzinuši citus. Kuri, iespējams, ir īstāki ebreji par viņiem pašiem.

Bet šādas lietas un šādas, tā sacīt, manieres šeit ir norma. Par tādām te neviens nav ne izbrīnīts, ne pārsteigts. Sū... ventilatora virzienā te lido aizvien biežāk, tā ka nav brīnums – šajā pasaules daļā kļūst aizvien vairāk vietu, kur es esmu bijis, bet kur tagad nevēlētos bāzties.

Visas šīs zemes vieno islāms: vienuviet tā ir valsts reliģija, otrā no valsts nodalīta reliģija, trešajā ienaidnieku reliģija. Bet visas šīs zemes būtībā dzīvo, tā sacīt, zem Muhameda bārdas.

Būdams pēc dabas dikten iecietīgs, es tomēr – ja nu gadījumā paši to nesapratīsiet no grāmatas – vēlos teikt vienu: nav tādas lietas kā mērens islāms. Varbūt pēc dažiem simtiem gadu būs, bet pašlaik nav un tuvākajā laikā nav arī gaidāms.

Lielais islāma paradokss ir – kamēr islāmam nedod brīvību, tas visādos veidos pārmet šādu nomākšanu, ko ciešot no valsts puses, bet, tikko tam iedod brīvību, tas pilnīgi viennozīmīgi mēģina uzkundzēties un nomākt citus.

Būtībā islāms grib iekarot pasauli – un punkts. Ja tam ļaus, tad iekaros arī. Galu galā atšķirībā no rietumniekiem lielai daļai musulmaņu tiešām nav bail nomirt – atšķirībā no visādiem šaubu māktiem kristiešiem viņi ir pārliecināti, ka zina, kas būs „pēc tam”.

Tiesa, ir arī kaut cik labā ziņa. Šajā grāmatā pietiekami daudz vietas ir atvēlēts arī pavieglam un nenopietnam vēstures pārskatam – lai lasītājam labāk būtu skaidrs, no kurienes tas viss ir atnācis un kā tik tālu nonācis.

Nu, lūk, un šis pārskats cita starpā atgādina, ka jau pirms nepilna pusotra gadu tūkstoša Rietumu civilizācijas no islāma bubuļa baidījās akurāt tāpat kā mūsu dienās. Un nekas – tūkstoš gadus pabaidījās un tad beidzot tomēr sasita lupatās.

Kazi, vēl pēc tūkstoš gadiem atkal viss būs labi. Bet tikmēr nāksies vien saprast, kā tas ir – dzīvot zem Muhameda bārdas. Esmu pārliecināts, ka šī grāmata sniedz tieši šādas saprašanas iespēju. Protams, tikai tiem, kas vēlas saprast.

Novērtē šo rakstu: