Izglītības ministrija mēģina paturēt neērto VDK izpētes komisiju "īsā pavadā"
PIETIEK16.09.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mārītes Seiles vadītā Izglītības un zinātnes ministrija ir atradusi jaunus veidus, kā paturēt Valsts drošības komitejas "mantojuma" izpētes komisiju "īsā pavadā" - to nepārtraukti uzraudzīt, liekot saskaņot tās plānus un paturot sev tiesības jebkurā laikā pārtraukt līgumu, kā ieganstu minot neformulētus "svarīgus iemeslus".
Kā zināms, pērn, kad komisija atradās Dzintara Rasnača vadītās Tieslietu ministrijas pakļautībā, tās darbībai tika likti visdažādākie šķēršļi, tai netika piešķirts finansējums, no tās sastāva tika izslēgti vairāki "nepiemēroti" speciālisti.
Pēc tam komisija tika nodota Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē, šā gada 1. septembrī tajā tika atjaunoti trīs no komisijas iepriekš izslēgtie - Kristīne Jarinovska, Bonifācijs Daukšts un Solveiga Krūmiņa-Koņkova. Valdība arī atļāva ministrijai noslēgt vienošanos ar Latvijas Universitāti par komisijas noteiktā zinātniskā izpētes procesa īstenošanas nodrošināšanu, kā arī ar to saistīto izdevumu segšanu un administrēšanu.
Taču jau nedēļu pēc tam atklātībā nonāca komisijas priekšsēdētāja Kārļa Kangera vēstule Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, un tajā bija norādīts, ka šī līguma (vienošanās) sagatavošanas process rada uzticības zudumu valsts civildienestam Izglītības un zinātnes ministrijā, jo neatbilst Straujumas 2015. gada martā publiski sniegtiem solījumiem administrēt Komisijas darbu Latvijas Universitātes aģentūrā "Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts".
Kangeris arī norādīja, ka "ir vērojamas ministrijas valsts civildienesta ierēdņu - īpaši Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktores Agritas Kiopas - juridiskās obstrukcijas pazīmes ar nolūku novilcināt līguma noslēgšanu līdz brīdim, kad praktisks darbs 2015. gadā kļūtu neiespējams".
Nu kļuvis zināms, ka, neraugoties uz šiem iebildumiem un to daļēju ņemšanu vērā, Izglītības un zinātnes ministrija nolēmusi nepieļaut pārāk lielu "politiski jūtīgās" tēmas pētošās komisijas neatkarību.
Vienošanās joprojām paredz saskaņot komisijas darbības plānus ar Vienotības pārstāves vadīto ministriju, šādi faktiski paturot ministrijas departamenta direktori Kiopu par galveno komisijas darba uzraudzi, neraugoties uz komisijas iebildumiem un to pamatojumu.
Tāpat šajā publisko tiesību līgumā Izglītības un zinātnes ministrija atstājusi sev tiesības jebkurā brīdī pārtraukt līgumu ar universitāti, kā ieganstu minot neformulētus "svarīgus iemeslus", paredzot, ka universitāte pat atmaksā finansējumu, kas jau saņemts komisijas darbam.
Oficiālu ministrijas skaidrojumu Pietiek pagaidām nav izdevies saņemt, savukārt neoficiāli kāds ministrijas vadības pārstāvis Pietiek atzina: "Tie zinātnieki ir iedomājušies, ka kāds viņiem atļaus pilnīgi nekontrolētiem un neatkarīgiem pētīt Latvijas valsts vissensitīvāko vēstures materiālu. Protams, ka politiķi darīs visu, lai to neatļautu."
Pietiek šodien publicē šī līguma pilnu tekstu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
