Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.

Rietumu civilizācijā izglītības interpretācijas (jēgas atklāšanas) konflikti sākās Jaunajos laikos. Pirms tam tūkstošiem gadu par izglītības jēgu valdīja vienprātība. Izglītības vēsture līdz Jaunajiem laikiem neliecina par principiālām domstarpībām gan izglītības filosofijā, gan izglītības satura un formu izpratnē.

Jaunajos laikos izglītības intrepretācijā sākās nemierīga ēra. Tā turpinās arī tagad un atbalsojas daudzās zemēs, diskutējot par nacionālo izglītības sistēmu. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Pēcpadomju gados pie mums izglītība ir manāmi izmainījusies. Turklāt uz slikto pusi. Tāpēc Latvijas sabiedrības viena daļa ir sīvi neapmierināta ar izglītību. Šai sabiedrības daļai nav saprotama nemitīgo reformu vajadzība un lietderība. Nav grūti ievērot, ka arī pašiem reformu musinātājiem Vaļņu ielā nav īsti saprotama „kompetenču izglītības” oriģinalitāte, vajadzība un lietderība. Viņi ar savu reformistisko dīdīšanos drīzāk atstrādā klerka algu, imitējot vētrainu atdevi par saņemtajām summām no valsts budžeta.

Nereti satraucošas neskaidrības stimulē pretrunas izglītības mērķu definēšanā. Tā, piemēram, pretrunas atkal uzmutuļoja 2018.gada septembra sākumā. Tajās dienās, kad pasaules sabiedrība priecīgi vērtēja Francijas parlamenta likumu, aizliedzot skolēniem klasē izmantot mobilos telefonus un citas elektroniskās ierīces ar pieslēgumu internetam, pie mums 3.septembrī portālā „Delfi” ievietoja jūsmīgu rakstu par to, ka „tradicionālā skološanās sistēma sevi ir izsmēlusi”.

Raksta autors Aivars Gribusts, izglītības uzņēmuma (!?) “Lielvārds” valdes priekšsēdētājs, tekstā vicina planetāri graujošu secinājumu – „Latvijā un arī citur pasaulē” visa līdzšinējā izglītība nekur neder. Viņa ieskatā trūkst prasmes „ātri reaģēt uz arvien jauniem izaicinājumiem” mūsdienu tehnoloģiju („datorikas”, „robotikas”, „dizaina”) pielietošanā izglītībā. Gribusta kunga pārliecībā Francija ir rīkojusies aplami. Tas ir skaidri manāms viņa gudrību zemtekstā.

Jaunajos laikos izglītības interpretācijas konfliktus pamatā izraisa politiskā ideoloģija, tendenciozi slēpjot vai vienpusīgi traktējot izglītības jēgu. Uz izglītību tiek attiecinātas abstraktā humānisma, politkorektuma, apziņas manipulāciju, sociālā darvinisma normas. Tiek viltīgi noklusēts galvenais. Tā tas turpinās šobaltdien. Arī Latvijā netiek runāts par galveno.

Izglītība ir sociāls institūts. Attieksme pret šo institūtu vēsturiski mainās. Izmaiņas nosaka demogrāfija – cilvēku skaita pieaugums. Līdz Jaunajiem laikiem Rietumu civilizācijā nebija krasas demogrāfiskās izmaiņas. Cilvēku skaits mēreni palielinājās, un tas nekad nepalielinājās tik krasi, lai nāktos veikt kardinālus pasākumus cilvēku jūras eksistences nodrošināšanā. Turpretī Jaunajos laikos cilvēku skaita straujais pieaugums noveda līdz unikāliem fenomeniem cilvēces vēsturē. XIX gs. beigās radās tādi unikāli fenomeni kā masu sabiedrība, masu cilvēks, masu komunikācija, masu māksla un literatūra. Cilvēku skaita pieaugums piespieda izveidot masu produkcijas ražošanu un, protams, masu izglītību. Lai apgādātu nemitīgi pieaugošo cilvēku skaitu, nācās tikpat nemitīgi paplašināt un tehnoloģiski modernizēt masu produkcijas ražošanu. Bija nepieciešams regulārs zinātniski tehniskais progress un ar to saskaņota cilvēku masu izglītība. Visu to kopumā sāka dēvēt par masu kultūru. Tā eksistē arī pašlaik. Masu kultūra ir izmainījusies. Taču būtībā viss ir pa vecam.

Jau no paša sākuma masu izglītības galvenā funkcija kļuva nodrošināt masu produkcijas ražošanu un realizāciju. Cilvēku masas izglītoja darbam rūpniecībā, laiksaimniecībā, tirdzniecībā, sadzīves pakalpojumu sfērā. Masu izglītība kļuva masu ekspluatācijas sastāvdaļa. No cilvēku masām gaidīja tikai labu darbu. Darbs vienmēr bija pirmajā vietā, un masu izglītībai nācās nodrošināt cilvēku masu labu darbu. Masu izglītības kvalitātes kritērijs kļuva prasme iemācīt labi strādāt – sagatavot labus speciālistus. Viņu kontingentu nosauca par masu inteliģenci.

Taču masu izglītības patieso funkciju atklāti neatzina pat sociālismā. Arī tagad kapitālismā par to atklāti nerunā. Tiesa, kapitālistiskās Krievijas bijušais izglītības ministrs nesavaldīja mēli un pateica taisnību: „PSRS izglītības nelaime bija tā, ka vēlējās veidot radošu cilvēku, taču valsts uzdevums ir izaudzināt kvalificētu patērētāju”.

Ministram ir taisnība. Mūsdienu kapitālisma sabiedrību tagad apsaukā par patērētāju sabiedrību, jo masu cilvēki ir galvenie masu produkcijas patērētāji. Turklāt masu cilvēku apziņā patērēšana tagad ir galvenā kaislība. Darbs turpinās. Bet darbs vairs nav pirmajā vietā, kā tas bija vēsturiski nesen. Pirmajā vietā masu sabiedrībā tagad ir patērēšana. Tāpēc ministrs pareizi formulēja šodienas masu izglītības mērķi.

Masu kultūrā skolotāja profesija kļuva masu profesija ar visiem masu profesijas sagatavošanas nosacījumiem un visiem masu profesijas autoritātes un reputācijas nosacījumiem. Ja kādreiz Latvijas pagastā bija tikai viens visu cienīts un mīlēts tautskolotājs, tad tagad pagastā ir desmitiem skolotāju un labi ja iedzīvotāji pazīst vietējās skolas direktoru. Ja kādreiz par tautskolotāju kļuva pedagoģiski un didaktiski apdāvināti cilvēki (kā saka, ar skolotāja balsi), tad masu izglītības apstākļos par skolotājiem kļūst ne visai piemēroti vai pat pilnīgi nepiemēroti cilvēki. Anekdotiskajam aforismam „Ja nevari iemācīties, tad ej mācīt citus” faktiski ir reāls segums. Par to klusē. Un tas nav īpaši nosodāms, jo masu izglītības virtuvē savādāk nemaz nevarētu būt. Masu kultūrā visam ir ievērojami pazemināta kvalitāte. To dēvē par masu kvalitāti.

Taču Latvijā ir vēl viena nelaime – skolotāja profesijas nihilisms. Šajā ziņā etnosa mežonība ir acīmredzama. Brīvvalstī no skolotāju sagatavošanas kaunās augstākā izglītība. Visas augstskolas atkratījās nosaukumā no apkaunojošā „pedagoģiskais institūts”. Modē nāca „universitāte”, kura nenodarbojas ar tādu piektās šķiras pienākumu kā skolotāju sagatavošanu. Pie mums vārds „skolotājs” neskan lepni. Skolotāju profesijas prestižs nebūt nav prestižāko profesiju galvgalā. Pat negribas domāt, kas tagad vēlas kļūt par skolotāju un kādi indivīdi turpmāk strādās skolā.

Masu izglītībai tāpat kā visam, kam cilvēki pieliek roku un prātu, ir dažāda kvalitāte. Padomju valsts masu izglītība bija laba masu izglītība. Padomju valsts masu izglītība centās dot vispusīgas zināšanas, lai cilvēkam būtu izpratne ne tikai par izvēlēto profesiju, bet arī par vēsturi un ģeogrāfiju, mākslu un literatūru, dabu un sabiedrību. Izglītības sniegto zināšanu galvenais avots bija mācību grāmatas, daiļliteratūra, speciālā literatūra, bet mācīšanās galvenā forma – lasīšana. Padomju masu izglītība uz cilvēkiem lūkojās no personības attīstības viedokļa – intelektuālās, tikumiskās, garīgās attīstības viedokļa. Tā tas bija ne tikai kompartijas skaistajās deklarācijās. Izglītībā praktiski tika pievērsta liela uzmanība cilvēciskuma nostiprināšanai bērnā, jaunietī. Neeksistēja vīpsnāšana par garīgumu, metafiziskiem jautājumiem. Cieņā bija daiļliteratūras lasīšana. Tā veicināja domāšanu un tieksmi uz dzīvi lūkoties apcerīgi (kontemplatīvi), nevairoties no eksistenciāli filosofiskajām „mūžīgajām problēmām” un par tām neņirgājoties, kā to tagad mūsmājās dara interneta komentāru ģēniji-deģenerāti.

Starp padomju masu izglītību un Rietumu masu izglītību ir zināmas atšķirības. Rietumos pret masu izglītību lielā mērā izturas no ražošanas tehnoloģiskās attīstības interešu viedokļa, kā arī no potenciālās iespējas regulāri zaudēt darbu un nepieciešamības regulāri apgūt jaunu profesiju relatīvi kompetentā līmenī. T.s. mūžizglītība (padomju valstī tāds uzstādījums neeksistēja) tam ir spilgts piemērs. Rietumos cilvēku masas pieradina regulāri mainīt profesiju. Patiesībā tam tā ir jābūt, jo kapitālisma stabils atribūts ir bezdarbs. Zaudējot darbu sākotnējā profesijā un par laimi atrodot citu darbu, parasti nākas apgūt jaunu profesiju. Rietumu masu cilvēku apziņa ir potenciāla bezdarbnieka un potenciāli universāla speciālista apziņa. Tāda tipa apziņa tagad ir arī daudziem latviešiem. Par mūžizglītību pie mums izglītības klerki sāka gudri prātuļot pēcpadomju gados.

Rietumos masu vispārējā izglītība sniedz galvenokārt elementāras zināšanas. Neapšaubāmi, visās valstīs tas nenotiek vienādā mērā. ASV izskolotais mūsu tautietis Nils Muižnieks neslēpj patiesību: pēc vidusskolas viņš prata tikai lasīt un rakstīt. Ne velti pasaules sabiedrību samērā bieži uzjautrina amerikāņu politiķu (ieskaitot valsts prezidentu) izteikumi par vēsturi, ģeogrāfiju.

Rietumu masu izglītībai tagad populārākais pārmetums ir cilvēku-robotu gatavošana. Masu izglītība neveido domājošus un radošus cilvēkus, bet veido automātus ar spēju izpildīt cilvēka darbībai līdzīgas operācijas.

Tomēr pats galvenais atkal ir demogrāfiskais faktors – Rietumu civilizācijas novecošana un izmiršana. Šodienas masu kultūrā demogrāfija ar mīnusa zīmi nav tas pats, kas masu kultūrā demogrāfija ar pluss zīmi, kā tas bija līdz XX gs. 70.gadiem. Novecošana un izmiršana ir radījusi īpaša tipa mentalitāti un īpaša tipa dzīves loģiku. Tā ir pagrimuma mentalitāte un bojāejas neizbēgamības loģika. Šodienas masu kultūrā dominē ne tikai minētās patērēšanas kaislības, bet arī dzīves baudīšanas kaislības – dzīres mēra laikā. Norietošajā Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Rietumeiropā (ES kodolā) trako neoliberālisms un postmodernisms. Tas atsaucas uz izglītību. Mācību saturs tiek piedraņķots ar seksuālo „audzināšanu”, dzimuma maiņas „teoriju”, uzskatu plurālismu, patiesības noliegšanu, politkorektuma divkosību, postmodernisma „mākslas” surogātiem. 

2018.gada sākumā Briselē apstiprinātais „Digitālās izglītības rīcības plāns” manāmi rafinēti kāpinās cilvēku masu ekspluatāciju, pieradinās cilvēkus dzīvot totālas kontroles atmosfērā, vēl pamatīgāk pieradinās ļaužu masas pret nacionālo valsti izturēties kā pret arhaisku palieku. Rietumu civilizācija pārvērtīsies digitālā koncentrācijas nometnē, kurā valdīs digitālā diktatūra, digitālā verdzība, digitālais kapitālisms, digitālais barbarisms. Romāna „Būris” autoram Albertam Belam vajadzēs sacerēt jaunu romānu – „Digitālais krātiņš”. Pāreja uz elektroniskajām mācību grāmatām būs pāreja uz postcivilizētību. Kā zināms, par civilizētības kritēriju var atzīt rakstību un grāmatu.

Latvijā pašlaik masu izglītība ir slikta masu izglītība. Tam ir subjektīvs iemesls un objektīvs (daļēji) iemesls. Subjektīvs iemesls ir latviešu mentalitātē tradicionālā necienīgā attieksme pret savas tautas gudriem un godīgiem cilvēkiem. Tas ir novedis pie tā, ka valstiskos procesus organizē, vada, kontrolē cilvēki bez valstiskās domāšanas, nacionālās domāšanas, stratēģiskās domāšanas, bez izglītības jēgas izpratnes, nespējas izmantot pasaules kultūras mantojumu un pasaules šodienas pieredzi. Viss kļūst skaidrs, ja piemērā nosauc izglītības ministru uzvārdus. Pēcpadomju laikā nav bijis neviens ministrs ar labu galvu un labu sirdi. Iepriekšējais ministrs ir pelnījis iesauku Idiotisma Titāns.

Daļēji objektīvs iemesls ir LR bezierunu pakļautība ES izglītības politikai. Latvieši varēja saglabāt valstisko suverenitāti un pašiem veidot dzīvi atbilstoši savām vajadzībām. Tas nenotika. Tauta ar entuziasmu atbrīvojās no valstiskās suverenitātes. Tautai nepatīk valstiskā pašatbildība. Tauta joprojām vēlas, lai pār to valda un par valdīšanu atbild citu tautu savienība. Tas ir subjektīvs iemesls, un tas daļēji sajaucas ar objektīvo iemeslu izpildīt ES pavēles, kuru saturu latvieši nevar ietekmēt. Tāpēc sanāk, ka Latvijas izglītība ir pakļauta ne tikai subjektīvam spēkam, bet arī objektīvam spēkam.

Uz pēcpadomju Latvijas masu izglītību atsaucas neoliberālisma un postmodernisma saindētās ES prasības. Atsaucas  arī vietējās izcelsmes šausmīgās stulbības.

Priekšplānā ir trīs šausmīgas stulbības: 1) izturēšanās pret izglītību kā pakalpojumu sfēru; 2) izturēšanās pret izglītību kā tirgus sastāvdaļu un tāpēc pieļaujot izglītību kā biznesu; 3) neprasme pret zinātni izturēties kā pret izglītības sistēmas lokomotīvi. Par šim stulbībām un to sekām ir plaša literatūra. Tām ir veltītas daudzas „Pietiek” publicētās esejas. Tās ir apkopotas vairākās grāmatās. Atgādināšu vienīgi ļoti smieklīgo LU sevis piedāvāšanu kā izglītības pakalpojumu kombinātu.*

Stulbības pastrādā masu izglītības sagatavotie speciālisti. Citiem vārdiem sakot, masu inteliģence. Par to parasti klusē. Taču nākas saprast, ka masu inteliģences izcelsme (sociālā bāze) ir sabiedrības masas un viņu izglītība ir masu izglītība. Masu inteliģents ir masu cilvēks ar augstskolas diplomu. Daudziem no viņiem var būt doktora grāds, profesora amats, akadēmiķa tituls. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi nav profāni un nespēj izdēt stulbības.

Masu kultūras starptautiskā specifiskā iezīme ir tā, ka  masu inteliģents var būt mietpilsonis ar visām iespējamajām akadēmiskajām un profesionālās kvalifikācijas regālijām. Tā tas ir bijis vienmēr un visur. Ne velti mietpilsonības talantīgā izsmējēja Antona Čehova katrā daiļdarbā ir kāds zinātņu doktors un profesors, kurš tēlo dedzīgu tautas apgaismotāju, kaut gan viņam nav nekādas izpratnes par savu profesiju. Ar inteliģentu mietpilsoņu tēliem, protams, tiekamies ne tikai krievu daiļliteratūrā.

Padomju laikā bija sastopami un arī pašlaik pie mums ir sastopami  masu inteliģenti ar tipisku mietpilsoņa domāšanu, izpratni, attieksmi. Tādus indivīdus var ātri atšifrēt. Tie ir cilvēki, kuri nedomā patstāvīgi, lieto domas štampus, stereotipus, modīgus vārdus u.tml. Viņu kredo ir visu darīt tā, kā to dara pārējie. To dēvē par masu uzvedību, masu apziņu, masu psiholoģiju. Latviešu masu inteliģencē divu viedokļu nemēdz būt. Tā tas bija padomju laikā, un tā tas turpinās tagad viedokļu plurālisma saulē. Visi atkārto to, ko ir pateicis pirmais kolēģis. Piemēram, ja kaut ko ir pateicis Ijābs, tad to pašu atkārto Skudra, Rozenvalds, Daukšts. Ja kaut ko ir pateicis Rozenvalds, tad to pašu atkārto Ijābs, Skudra, Daukšts.

Rietumu civilizācijā ap inteliģences jēdzienu vienmēr ir valdījusi liela neskaidrība un vēsa piesardzība. Eiropā inteliģences jēdzienu sāka plaši lietot tikai XIX gs. beigās reizē ar masu kultūras rašanos. Joprojām nav īsti saprotams, vai inteliģence ir garīgā darba veicēji jeb inteliģence ir cilvēki ar labām prāta spējām. Tāpat nav īsti saprotams, vai inteliģence ir sociālā grupa jeb inteliģence ir cilvēki ar zināmām psiholoģiski funkcionālām īpašībām. Masu inteliģencē ieskaita skolotājus, ārstus, inženierus, žurnālistus, agronomus un citu profesiju pārstāvjus ar augstāko izglītību. Atsevišķā grupā nošķiro pusinteliģenci - strādājošos bez augstākās izglītības (medmāsas, laborantus, asistentus u.c.). Plaši izplatīts ir ironisks ieskats par inteliģenci kā Krievijas morāli ētisko parādību. Krievijas inteliģentiem piemītot karsta mānija apgaismot tautu, kaut gan tauta to nav lūgusi darīt un tā nevēlas palīdzību. Katrā ziņā ir vienīgi skaidrs, ka masu inteliģence ir cieši vienota ar masu kultūru un tās elementu masu izglītību. Tāpat ir labi zināms, ka masu inteliģence ir iegansts izglītības interpretācijas konfliktiem.

Konflikti ir tāpēc, ka Rietumu civilizācijā ir ne tikai masu izglītība, bet arī elitārā izglītība.Tā gatavo eliti. Padomju Savienībā arī bija visīstākā elitārā izglītība. Lai neaizvainotu masu izglītības darbiniekus un masu izglītības jaunatni, publiskajā telpā nelietoja vārdus „elitārā izglītība” un „elite”. Īstenībā visīstākā elitārā izglītība sākās no pirmās klases un noslēdzās ar slēgtām augstākās izglītības iestādēm.

Padomju Savienībā elitārā izglītība bija koncentrēta Maskavā. Padomju Latvijā elitārās izglītības pazīmes bija skolās ar pastiprinātu kādas svešvalodas apguvi. Padomju Latvijā nebija slēgta tipa elitārās augstākās izglītības iestādes. Par tām nav sastapta informācija. Latvieši ir galvenokārt tikai dzirdējuši par elitāro izglītību Anglijā, Francijā, ASV un citās valstīs. Tāpēc latviešu masu inteliģencei nevar būt vēlamās izpratnes par elitārās izglītības jēgu un nepieciešamību tautas, tās kultūras un valsts virzībā. Piemēram, valsts nevar pastāvēt bez elites. Valsts, kuras priekšgalā nav elite, nav valsts, bet ir valsts surogāts, simulakrs, imitācija. XX gs. tādas valstis sāka apsaukāt par „Failed state”.

Līdz mūža beigām nav aizmirstama saruna ar RISEBA rektoru Borisu Kurovu par piedāvāto maģistra studiju programmu. Piedāvājums netika izskatīts, balstoties uz pilnīgi negaidītu (mežonīgu) argumentu. Kurova kungs tūlīt paskaidroja, ka RISEBA visas programmas esot elitāras, jo tās maksājot visdārgāk Latvijā. Saprotams, pēc tāda obskurantiska paskaidrojuma gribējās pēc iespējas ātrāk atvadīties no rektora – bijušā LVU arodbiedrības ierēdņa, kaut gan bija interesanti lūkoties uz galvaskausu, kurā elitārisma kritērijs ir cena.

Nepieciešams atcerēties jau izmantoto metaforu. Ja zinātne ir izglītības sistēmas lokomotīve, tad tautas, kultūras, valsts attīstības lokomotīve ir elitārā izglītība. Masu izglītībā sameistarotā masu inteliģence nav lokomotīve. Tā ir lokomotīves kurinātāja. Tās misija ir ar liekšķeri lokomotīves kurtuvē piebērt ogles. Tautā, kultūrā, valstī lokomotīves funkcijas ir intelektuāļiem. Viņus cenšas izaudzināt un  izskolot elitārā izglītība.

Cilvēku dzīvē ir mainījusies izglītības filosofija, izglītības definīcija, izglītības politika, izglītības programmas, saturs, mācību formas. Taču nekad nav mainījies un arī turpmāk nekad nemainīsies cilvēku jaunrades process, tā radošā laboratorija un radošā mehānika, radošā psiholoģija un inovāciju ģenēzes fundamentālie priekšnoteikumi, dažādu atklājumu un zinātniski tehnisko izgudrojumu garīgie faktori. Idejas, teorijas, koncepcijas, romāni, dzejoļi, gleznas, skulptūras, sociālās mācības, valsts pārvaldes metodoloģija, atklājumi, izgudrojumi vienmēr piedzimst vienā un tajā pašā intelektuālajā un psiholoģiskajā režīmā. Šo režīmu nodrošina elitārā izglītība. Tā vienmēr savā visdziļākajā satvarā paliek nemainīga un kategoriski atsakās no jebkādas modernizācijas un reformēšanas, nedod Dievs, „kompetenču izglītības” garā. Modernizēšana un reformēšana ir masu izglītības prerogatīva. Elitārā izglītība lieliski zina, kas ir jādara, lai izaudzinātu un izskolotu intelektuāļus ar augsti attīstītu prātu, analītisko un stratēģisko domāšanu, visai sabiedrībai nosakot normas un vērtības, bez kā nav iespējama tautas, kultūras un valsts labdabīga pastāvēšana.

Izglītības interpretācijā untumi sākas tad, kad netiek radikāli nošķirta masu izglītība un elitārā izglītība. Principā tās ir divas dažādas pasaules. Aplami ir no masu izglītības (piem., LR augstskolām) sagaidīt un pieprasīt elitārās izglītības rezultātu. Vēl aplamāk ir veidot valsti bez elitārās izglītības. Tāpat aplami ir izsmiet izmaiņas masu izglītībā. Digitalizācija agrāk vai vēlāk ieviesīsies masu izglītībā. Tā ir objektīva nepieciešamība, jo digitalizācija nostiprinās masu ražošanā, masu sociālajos risinājumos, masu sadzīvē.

*Skat.: https://pietiek.com/raksti/profanacijas_legalizesana_un_proklamesana

Novērtē šo rakstu:

42
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Dzīvesbiedru likums – kāda jēga?

FotoKāpēc es priecājos, bet nelecu no sajūsmas gaisā par Dzīvesbiedru likuma projektu? Īsi un konkrēti – tas ir pilnīgi bezzobains attiecībā uz bērnu jautājumiem un nekādā, ne vismazākajā mērā nerisina tās lietas, par kurām vairākkārt jau esmu rakstījusi.
Lasīt visu...

18

Kas traucē latviskajām partijām pārņemt varu Rīgas domē? Atbilde: latviskajām partijām traucē... latviskās partijas

FotoSaskaņas un GKR kontrole pār Rīgu izgaisusi nedēļas laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, četri saskaņieši atšķēlušies un izveidojuši savu “treniņbikšu” frakciju, vairākums zaudēts! Vai latviskā opozīcija beidzot gāzīs korupcijas režīmu, un kādi ir iespējamie scenāriji?
Lasīt visu...

21

Mēs esam īpaši, un mūsu situācija ir īpaša, samaksājiet mums, un raudzīsimies uz priekšu

FotoPēdējo dienu laikā sabiedrībā, tostarp sociālajos medijos, plaši tiek apspriesta labas gribas atlīdzinājuma likumdošanas iniciatīva, ko reizēm publiski sauc arī par "restitūcijas atlīdzinājumu ebreju kopienai". Diskusija izraisa dažādus komentārus, nereti asus, retu reizi arī tādus, kurus nevajadzētu pagodināt ar uzmanību.
Lasīt visu...

18

Mēs ļoti vēlamies, lai nodokļu maksātāji sniedz 40 miljonu finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai

FotoLikumprojekta “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu” anotācija.
Lasīt visu...

21

Speciāli visiem manipulatoriem ar „politkorektumu” un „taisnīgumu”

Foto1. Cilvēki, kuri kritizē Rīgas Domi, Ušakovu un "Saskaņu" par iespējamo liela mēroga korupciju, automātiski nav "rusofobi" vai "naciķi." Viņi vēlas godīgu, nekorumpētu pilsētas pārvaldi.
Lasīt visu...

12

Manabalss.lv iniciatīva “Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus. Bez izņēmumiem”

FotoLatvija līdz šim nav publiski paudusi skaidru attieksmi pret Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) režīma noziegumiem. Klusēšana ir salīdzināma ar netiešu līdzatbildību.
Lasīt visu...

21

Tautas pēdējā fāze: 4. Iedzīvotāju resursi

FotoTie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa - garīgās bojāejas klienti. Tautas garīgā bojāeja tiešā veidā neattiecas uz visu tautu, bet attiecas tikai uz tautas zināmu (visticamākais – nelielu) daļu.
Lasīt visu...

21

Politiskais spiediens pret FKTK var radīt draudīgu precedentu arī citām patstāvīgajām iestādēm

FotoCentieni sakārtot likumu “tā, kā vajag” jeb atbilstoši politiskajiem uzstādījumiem, tiecoties atbrīvoties no esošajiem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes locekļiem un piedāvājot “zelta izpletņus”, ne tikai veido draudīgu precedentu FKTK darbībā, bet norāda uz likumdevēja uzdrīkstēšanos steigā mainīt patstāvīgo iestāžu darbības nosacījumus, kas var skart jebkuru no patstāvīgajām iestādēm.
Lasīt visu...

21

Šis ir bezprecedenta politiskās iejaukšanās gadījums FKTK vēsturē

FotoFinanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) vēlas precizēt publiskajā telpā izskanējušu valsts amatpersonu sniegtu nepatiesu informāciju, kas vedina domāt, ka situācija Latvijas finanšu sektorā pēc FKTK veiktās pārmaiņu vadības kopš 2016. gada, kā arī Latvijā līdz šim finanšu pakalpojumu sniedzēju īstenotā uzraudzības pieeja un tās tiesiskais ietvars it kā būtu šķērslis labam valsts novērtējumam Moneyval procesā.  
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule Augstākajai tiesai un tieslietu ministram Jānim Bordānam: aicinu apturēt uzsākto Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru

Latvijas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam š.g. 28. maijā...

Foto

Ordeņus tirgo, bet Valsts prezidenta kancelejai par to nav ne mazākās intereses

Patiesībā ir vienalga, vai Baiļu triloģijas popularizēšanai izmanto I šķiras Triju Zvaigžņu ordeņu tirgošanas jautājuma aktualizēšanu...

Foto

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts...

Foto

LMT, „Tet” un sabiedriskie mediji – kas slēpjas kastē?

Jau atkal dienaskārtībā parādās ziņa, ka „Latvijas Mobilā telefona” (LMT) un "Tet" (agrāk "Lattelecom") akcionāri, tas ir...

Foto

Eiropas patiesā seja

Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā...

Foto

Dzīvs pierādījums tam, ka vatņikiem nav tautības: Dainis Turlais

Noteikti būsiet pamanījuši, ka kolorado vaboļu midzenī, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par Rīgas Domi, pēdējā mēneša...

Foto

Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis

Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to...

Foto

“Saskaņu” gaida grūti laiki

Politikas vērotājiem šobrīd ir interesants laiks. Nesen beidzās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, trešdien tika ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Egils Levits. Pēc tam sekoja...

Foto

Kā būtu iespējams deputātam Kaimiņam juridiski tiesiski sadauzīt seju par vēlētāju nodošanu un solījumu nepildīšanu

Atklātā vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrnieces kundzei! Vēlos Jūs informēt, ka pēc Vienotības valdības...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 3. Sociālā šizofrenizācija

Zinātnē tiek analizēta parādība vārdā sociālā šizofrenizācija jeb sabiedriskās apziņas šizofrenizācija. Šo parādību izraisa sabiedrības dzīves apstākļi. Tādā gadījumā sabiedrībā...

Foto

Kāpēc LRA ar 5,01% derīgu vēlēšanu zīmju palika zem 5% barjeras, un kāpēc ZZS ar vairāk nekā 5,3% balsu nedabūja vietu

Esmu jau skaidrojis, tak savilkšu...

Foto

Ļaunuma banalitāte

Ļaunumā vienmēr ir zināma banalitātes porcija: ļaunums parasti nevar lepoties ar oriģinalitāti. Ļaunums parasti atkārto citu ļaunumu formātu un trajektoriju, un tas notiek banāli...

Foto

Šīs nav pirmās nopietnās aizdomas saistībā ar Latvijas valsts augstākajiem apbalvojumiem

Saistībā ar pēdējās dienās aktualizēto jautājumu par valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanu un „noklīšanu neceļos”, kā...

Foto

Es kā ignorētā Valsts prezidenta amata kandidāta izvirzītājs esmu vērsies tiesā pret LR Saeimu

28. maijā esmu iesniedzis Augstākajā tiesā pieteikumu, vēršoties pret Latvijas Republikas (LR)...

Foto

Zakatistova un Tamuža stāsts nav unikāls. Par ko klusē Tamužs?

Klaji meli, nepatiesi apgalvojumi, safabricēti fakti un intrigas jau vēsturiski ir bijuši iecienīti instrumenti cīņā par...

Foto

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 2. daļa

Turpinājums sarunai ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu....

Foto

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 1. daļa

Saruna ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu....

Foto

Vīzija glamūra inteliģencei

2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā...

Foto

Katoļu baznīcas Bīskapu konferences aicinājums sakarā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas bīskapu konference vēlas atgādināt par katra kristieša līdzatbildību kopējā labumā, kas...

Foto

Daži argumenti (no daudziem), kāpēc Dombrovskis ir nelietīgs divkosis

1. Zināms, ka Dombrovska grāmatas izdošanu latviešu valodā ir finansējusi Kuveitas naftas kompānija, kura bija ieinteresēta no...

Foto

“Bezkompromisa tiesiskums” bez maskas: „Liepājas metalurga” izlaupītāji reiderē „Olainfarm” un stiepj rokas pēc LU īpašumiem

Velmers un Krastiņš kopā ar Prudentia partneri Rungaini izpārdeva Liepājas metalurga īpašumus. Pārdeva pa daļām,...

Foto

Ir puslīdz skaidrs, kurp dodas NEPLP un LTV. Bet... kur tad tas ir?

Atbilde uz Jāņa Rušenieka 17.05.2019. rakstu «Kurp dodies, LTV un NEPLP?» — šis...

Foto

Brīva vieta Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma interpretācijai

Šī gada 13. maijā atbilstoši Valsts prezidenta ievēlēšanas likumam iesniedzu pieteikumu ar prezidenta amata kandidatūru prezidenta vēlēšanām Saeimas Prezidijam,...

Foto

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja

2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi...

Foto

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

Pietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas...

Foto

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

Vai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs...

Foto

Latvija gaida nākamo vadoni

Esošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu,...

Foto

Koncertzāle uz AB dambja: kārtējais "otkats" vai spļāviens sejā Rīgas "plebejiem"?

Rīgas akustiskās koncertzāles priekšvēsture ir pietiekami sena - pirmo reizi ideja par  jaunu republikas līmeņa...

Foto

Nacionālā ideja un identitāte

Šo nerakstīju un nepublicēju pirms devītā maija un devītajā. Dažām dienām bija jāpaiet, lai ir objektīvāks redzējums un iespējams skats ne tikai...

Foto

Londonas tiesa: "Latvijas dzelzceļa" šefs Bērziņš iepriekšējā darbavietā izkrāpis 5 miljonus

Edvīns Bērziņš caur “Latvijas kuģniecību” ir izkrāpis piecus miljonus dolāru no uzņēmuma “Latmar”. Šāds Londonas...