Izeja - izprast šo spēli reizi par visām reizēm un beigt kaut ko mūžīgi gaidīt no malas
Ainārs Ērglis12.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiek dibinātas aizvien jaunas partijas, kuras visas vieno vēlme savest kārtībā valsti. Tas, protams, ir lieliski. Valsti savest kārtībā derētu. Pat vajadzētu. Un to aizvien jaunas partijas sola jau vairākus gadu desmitus - tūlīt, tūlīt gan beidzot uzvarēsim korupciju un visi dzīvos turīgi un laimīgi. Kāpēc līdz šim nesanāca - nebija īstās partijas nodibinātas vēl laikam.
Līdz šim viss Latvijā notiekošais vismaz man atgādina savulaik veiktu eksperimentu, kur pētījuma dalībniekus sadalīja iedomātos cietumsargos un ieslodzītos ar visām izrietošajām pilnvarām un tiesībām - pēc dažām dienām visi jau bija tā iejutušies lomās, ka pat nesenie cietumnieki, kad tika iecelti par sargiem, sāka tāpat pazemot pārējos ieslodzītos kā kolēģi.
Kur analoģija? Izveidot partiju un tikt ievēlētam ir uzdevums, ar kuru daudzi politiķi šajos gadījumos ir veiksmīgi tikuši galā, jo tautas vēlme pēc jaunā Baltā Bruņinieka vai Laimes Lāča ir saprotama.
Diemžēl, tiekot ievēlētiem un nokļūstot pie varas, pēc kāda laika vēlētāji – ieslodzītie - pamana, ka nesenie cīnītāji par visu vēlētāju tiesībām ir pārvērtušies par tādiem pašiem cietumsargiem kā iepriekšējie. Vai, Orvela vārdiem runājot, cūkas sāk tik ļoti atgādināt cilvēkus, ka vairs grūti saprast, kas cūkas, kas cilvēki..
Izeja? Vai tāda ir? Manuprāt, jā. Proti, izprast šo spēli reizi par visām reizēm un beigt kaut ko mūžīgi gaidīt. Gaidīt no malas. Ka kāds kaut ko sakārtos manā vietā, pašam līdz tam risinot nebeidzamās inteliģences iecienītas "virtuves sarunas" – ak, Dievs, cik valstī viss slikti un cik cilvēki sašķelti un agresīvi.
Sākam darīt paši. Beidzam kurnēt soctīklos un kauties ar iedomātiem pretininiekiem, - vai tie būtu pro vai anti vakseri, geji vai stabiņu mazgātāji. Tā vietā mēģinām saprast, ko tad es (katrs no mums) konkrēti sagaidu no šīs valsts. Vai ir politiskie spēki, kuri ir skaidri noformulējuši pozīciju man interesējošos jautājumos? Ja nav, vai varu atrast līdzīgi domājošos sev un izstrādāt savas idejas tādā līmenī, lai ar tām var dalīties publiski? Un varbūt atrastos domubiedri, ar kuriem kopā idejas varētu noslīpēt un pat īstenot?
Ja pie šī strādātu katrs, kas Facebook ver vaļā muti (kustina pirkstus), lai kārtējo reizi pateiktu, ka visi muļki, ka plauktiņi tukši un ka neviens nesteidzas tos pildīt viņa paša vietā, jau drīzumā situācija mainītos.
Mūsu tautas vai pareizāk tautību, kas apdzīvo mūsu valsts teritoriju, attīstības līmenis ir pietiekami augsts, esam pietiekami dzīves gudri par spīti valdošo politiķu nicīgajām piezīmēm par tautas saprātu. Tiem, kas iedomājas sevi pārgudru politiski zinātnisko guru lomās, var atgādināt - tā paaudze, kam pašlaik ir ap 50 un kas reāli pārvalda šo valsti (teiksim tā, "tur kasi"), ir pārdzīvojusi PSRS sabrukumu, Atmodu, Tautas Frontes dibināšanu un grandiozās manifestācijās, Baltijas ceļu, pučus, barikādes.
Tam sekojošo mežonīgo kapitāla uzkrāšanas laiku ar bandītiem, no kuriem baidījās visi, pirmajiem bankrotiem, slepkavībām un pašnāvībām.. Taloni ziepēm, deficīts veikala plauktos un Godmaņa krāsniņas mums ir labā atmiņā, tāpat kā mūsu vecvecākiem mūžīgā atmiņā bija karš (veco ļaužu teiciens "ka tik karš nebūtu" daudziem jauniešiem var šķist neizprotams, ja kara šausmas nav piedzīvotas).
Pašlaik, runājot ar daudziem šajā vecuma grupā (kas ir arī mana), pārņem sajūta, ka valdošais noskaņojums ir labvēlīgs fundamentālām pārmaiņām. Pat tādām kā pilnīga esošas sistēmas maiņa. Bezpartejiski, labi apmaksāti ministri, kas ir savas jomas profesionāļi, nevis politiski ierēdņi, kas runā stiklainās frāzēs. Ministru algas piesaistītas IKP pieaugumam vai, piemēram, laimes indeksa pieaugumam.
Zaļa, bezpesticīdu vide ar tīru gaisu, zemi un ūdeņiem; moderna izglītības un medicīnas sistēma, pilnībā reformējot esošo, kuras remontam nauda uzturēšanai nekad nepietiks.
Skaidrība, kā Latvija nopelnīs naudu, lai atdotu 10 miljardus ārējā parāda, kas visdrīzāk turpinās augt. Skaidrība, kā saimniekot jaunajā nenoteiktībā, kas valdīs pasaulē tuvākajos gados. Sapratne, ka esošajā ģeopolitiskajā sistēmā jāsāk skatīties no savas valsts izdevīguma prizmas, nevis ASV, Ķīnas vai Krievijas prizmas, piemēram.
Jo, kā redzams, Putins ar Baidenu, Merkeli un Makronu vienmēr mācēs vienoties, jo esošajā Rietumu demokrātijas modelī Nauda vienmēr ir virs Cilvēktiesībām. Un, ja kopā ar Putinu var nopelnīt vairāk naudas, cilvēktiesības tiek paliktas malā - tā ir bijis vienmēr, un tā ir arī tagad.
Pārmaiņu laiki ir iespēju laiki. Tos var izmantot prātīgi vai notrallināt. Ko izvēlēsimies mēs kā tauta, kā vēlētāji, - tas arī noteiks mūsu valsts nākotni. Un nevis tas, ko mums solīs vieni vai otri politiķi, pasaules glābēji.
Lai top!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
