Ivo Leitāns izpilda Latvijas Televīzijas un SEPLP vadības rīkojumu iekampt man sāniņā, jo esmu šīs personas kritizējis par sabiedriskā ētera krieviskošanu
Ansis Pūpols02.06.2024.
Komentāri (54)
Iesaki rakstu: 
Mani mīļie skatītāji! Pie manis uz filmu vakaru Ogres bibliotēkā pirmdien bija atnācis LTV žurnālists Ivo Leitāns (attēlā), mēģinot uzspiest savu revolucionāro pārliecību, ka tikai viņš drīkst sevi saukt par žurnālistu, bet es ne.
Savu ieskrējienu bibliotēkā Ivo Leitāns skaidroja ar to, ka esmu kļuvis par Eiropas Parlamenta deputātu, un tādēļ pēc viņa domām, vairāk nedrīkstot uzņemt filmas. Vairāk nekā stundu kolēģis man lēkāja apkārt kā Lieldienu zaķis cerībā izvilināt kaut kādus faktus no manas biogrāfijas, kuriem nav nekāda sakara ar manu nokļūšanu Briselē, bet kas saistīti ar filmu uzņemšanas izmaksām.
Kolēģim izskaidroju, ka, ja vien man atmiņa neviļ, tad papildus ienākumiem no kino biļetēm un interneta vērotāju maksājumiem ar mani saistītais uzņēmums ir saņēmis pastarpinātu finansējumu no mežsaimniecības organizācijām, bet šajos gadījumos līgumā par finanšu atbalstu filmas veidošanā ir punkts, ka dokumentālo darbu satura nosaku es, un saturu neviens cits nevar ietekmēt. Un, kas būtiski, manas filmas ir uz akmens cietiem dokumentiem balstītas. Neviens un nekad nav mēģinājis apstrīdēt tur minētos faktus.
Privāto un publisko personu atbalsts dokumentālajam kino ir Latvijā un Eiropā vispārpieņemta prakse. Tā ir bijusi ierasta prakse arī Latvijas Televīzijā, kur Ivo strādā. Manuprāt, mēģinot radīt šaubu ēnu par manu dokumentālo filmu atkarību no atbalstītājiem, Ivo Leitāns izpilda Latvijas Televīzijas un SEPLP vadības rīkojumu iekampt man sāniņā, jo esmu šīs personas neganti kritizējis par sabiedriskā ētera krieviskošanu.
Ivo arī interesējās, kādēļ manam ģimenes uzņēmumam ir parāds valstij. Izskaidroju, ka parādu mēs sedzam un dokumentos to drīz varēs redzēt. Vēlos vērst uzmanību, ka ne manis vadītā biedrība, ne manas ģimenes uzņēmums nekad nav pretendējuši uz SIF valsts finansējumu filmu uzņemšanai. Un to, ka zaļais kurss ir pilns ar bezjēdzībām, var redzēt jebkura saprāta balss Eiropā.
Aicinu Ivo Leitānu un citus LTV darbiniekus sekot drosmīgajam kolēģim Dāvidam Ernštreitam un stāties pretī krievu valodai LTV. Ivo! Esi patriots un parādi LTV galvenajai redaktorei Sigitai Roķei, ka te ir Latvija!
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
