Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Valsts uzņēmumi “Latvenergo”, “Sadales tīkls” (ST), “Augstsprieguma tīkls” (AST) u. tml. interesenti saglabāt valsts monopolu labklājību nolīguši bijušo Saeimas deputātu Ivaru Zariņu aizstāvēt šo uzņēmumu vadītāju daudzsimttūkstošu algas pret valsts prezidenta Edgara Rinkēviča publiski pausto, ka “valsts uzņēmumos, jo īpaši cilvēkiem vadošajos amatos atalgojums ir lielāks nekā valsts amatpersonām, bet patlaban komunikācija un rīcība nav pārliecinoša”.

“Vai kāds Rīgas pils komandā vispār apjēdz, kādas sekas var izraisīt šādi Valsts prezidenta paziņojumi? Bez pamatojuma, bez kompetences nākt klajā ar šādiem apgalvojumiem,” nupat kā pauda I. Zariņš tviterformātā. Viņš ir papūlējies sacerēt un ieguldīt tīmeklī arī daudz garāku rakstu, kurā ne tikai jautā, bet arī atbild uz saviem jautājumiem. Protams, izstāsta sev un citiem, cik briesmīgi būtu samazināt “Latvenergo” prezidenta gada atalgojuma 152 tūkstošus eiro līdz valsts prezidenta 75 tūkstošiem eiro. Tādas summas šīs amatpersonas deklarējušas par 2022. gadu.

Lai mazinātu E. Rinkēviča priekšteča Egila Levita skumjas par to, ka maza viņam aldziņa citu Latvijas valsts uzturētu cilvēku pulciņā, Valsts kanceleja pērn spējusi viņam sagādāt vēl arī 15 tūkstošus eiro kompensācijā par morālajām ciešanām un gandrīz 6 tūkstošus piemaksās par labu darbu, taču valsts uzņēmumu vadītāju algām (ST 154,9 tūkstoši eiro, AST 144,8 tūkstoši eiro) pat izmaksu kopsumma nav ne tuvu.

Kā Zariņš ticis pie kompetences

E. Rinkēvičs vismaz ierunājies, ka tik tiešām dīvaino valsts amatpersonu atalgojumu izkārtojumu varētu normalizēt, pieķeroties šai problēmai no otra gala: ja viņa algu valsts būtiski palielināt nespēj, tad varbūt citas valsts noteiktās algas varētu samazināt? Lielisku ieganstu šādu apsvērumu izteikšanai deva tas, ka apmēram vienā laikā notika gan E. Rinkēviča stāšanās amatā, gan valsts energouzņēmumu sniegto pakalpojumu tarifu trīskāršošana. Tad nu runāsim par tarifiem, kuru celšanā valsts monopoluzņēmumu darbinieku un jo īpaši to vadītāju algas veido spilgtāko, bet ne lielāko sastāvdaļu.

Sava aizstāvības raksta pilnajā versijā I. Zariņš norāda, ka “regulatora pienākums ir apstiprināt tādu pakalpojuma tarifu, kas ir ekonomiski pamatots". Runa ir par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju (SPRK), kurā I. Zariņš strādājis no 2001. līdz 2011. gadam un izkalpojies tajā līdz vadītāja vietas izpildītājam. Jā, ar to var pamatot, ka I. Zariņš tieši regulatora sakarā ir kompetentāks par E. Rinkēviču, kurš strādājis citās valsts iestādēs. Taču tikpat labi I. Zariņu var turēt aizdomās par neobjektivitāti pret iestādi, kas viņu ilgi un labi barojusi.

No otras puses, var atgādināt, ka tad, kad viņš izmantoja SPRK kā atspēriena punktu lēcienam uz politiku (Saeimu), viņš runāja par SPRK kā par politiķu pasūtījumu pildītāju, nevis ekonomiski vispamatotāko lēmumu pieņēmēju. Vai tad nu tieši tagad SPRK būtu gan atklājusies augstākā ekonomiskā patiesība, gan radies spēks iemiesot šo patiesību no 1. jūlija spēkā esošajos AT un AST tarifos?

Darba apjoms mazāks, bet algu pieaugums garantēts

SPRK kompetencē esošo cenu un tarifu apstiprināšana ietver arī publiski pieejamu cenu izmaiņu pieteicēju uzklausīšanu. ST un AST gadījumos šādas uzklausīšanas atklāja, ka vismaz viens pamatojums tarifu celšanai ir vairāk juridisks nekā ekonomisks. Proti, šo uzņēmumu administrācijas noslēgušas koplīgumus ar savu darbinieku arodbiedrībām un garantējušas tādus inflācijas kompensēšanas u.c. nosacījumus, par kādiem vairumā uzņēmumu vai iestāžu iedomāties un ierunāties būtu veltīga laika tērēšana. Citiem vārdiem sakot, sākotnēji pieminētās uzņēmumu vadītāju algas ir tikai aisberga virsotne, zem kuras valsts uzņēmumu darbinieku tūkstoši un vēl tālāk tie uzņēmumi un darbinieki, kuri pilda valsts monopoluzņēmumu pasūtījumus.

Protams, jo tālāk attiecīgais enerģētikas nozarē tieši vai pastarpināti strādājošais no valsts monopoluzņēmumu vadītājiem, jo atšķirība starp viņa atalgojumu un caurmēra atalgojumu mazāk kliedzoša, kā arī neizslēdzoša konkrētus gadījumus, kuros jākliedz nevis par pārāk lielu, bet par pārāk mazu atalgojumu. Tomēr kopumā enerģētikā strādājošie ietilpst mazākumā, kurā pa dažādiem ceļiem iekļuvušajiem ir priekšrocības pret vairākumu. Ir argumenti, ka tā tam arī jābūt: lai kopumā cilvēkiem ir stimuls centies un lai konkrēti enerģētika nezaudē spējas nodrošināt elektrības un siltuma apgādi.

Tas ir pareizi, bet jautājums ir par samērību. Jo īpaši tagadējā tarifu trīskāršošana aktualizē jautājumu, vai labklājības uzturēšana enerģētikai un tajā strādājošiem galu galā neapdraud arī viņus, ja elektrībai vairs nebūs patērētāju. Kā “Neatkarīgā” to jau ir atzīmējusi, šā gada jūnijā Latvijā patērētais elektroenerģijas apjoms uzrādījies par 5% mazāks nekā maijā, par 9% mazāks nekā 2022. gada jūnijā un ilglaicīgā salīdzinājumā pats mazākais kopš 2005. gada jūnija.

Enerģētiķi viens otru apēd un vadus sagrauž

Runa nav tikai par nepārskatāmi tālu nākotni, kurā elektrības patēriņa samazinājums loģiski beigtos ar ST likvidēšanu, jo tikai Saeimā un Ministru kabinetā atlikušo spuldzīšu un datoru apgādi ar elektrību varētu uzdot vai nu ST mātes uzņēmumam “Latvenergo”, vai ārzemniekiem. Jau tagad enerģētiķu paradīze tiek uzturēta tādā veidā, ka viņi tur ēd viens otru kā kanibāli.

Kā lielu sasniegumu I. Zariņš uzrāda to, ka kopš 2016. gada “ST personāla skaits ir samazināts apmēram par trešdaļu (apmēram 900 strādājošo), tāpat arī autoparks (par vairāk kā 400 auto), samazināts struktūrvienību skaits un izmantojamo ēku skaits (40 ēkas), izlabota procesu loģistika, veikta nozīmīga sadales tīkla modernizācija un digitalizācija, kas ļauj labāk to pārvaldīt".

Ja ieklausās vēl rūpīgāk, tad “sadales tīkla modernizācija” tiek nosaukta par tā likvidāciju. Mirkli pirms 1. jūlija tarifu spēkā stāšanās arī Saeimas deputāti bija sapratuši, ka arī viņiem vajag piedalīties “fui” pateikšanā enerģētiķiem. Tika sasaukta Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēde un saņemts paskaidrojums no ST darbinieka Dzintara Kauliņa, ka “mūsu izmaksas veidojas atkarībā no tā, cik kilometru vadu ir ar vadiem un kabeļiem, un cik jaudīgi ir mūsu transformatori. Attiecībā uz līniju garumu - mēs mērķtiecīgi mēģinām tās saīsināt. Pēdējo gadu laikā esam saīsinājuši par tūkstoš un vairāk kilometriem. Tas ir veids, kā mēs optimizējam uzņēmuma darbību, lai tā infrastruktūra nav pārāk liela”.

Teiktais nav tālu no atzīšanās, ka ST pārdod vadus u.c. (krāsaino!) metālu uzpircējiem, lai varētu samaksāt algas ST atlikušajiem darbiniekiem. Deputāti nonāca līdz skaļām pārdomām, ka būtu labi, ja valstī kāds izstrādātu enerģētikas politiku un tarifi atbilstu šai politikai, nevis ST pakalpojumu pašizmaksai ar tās nemitīgo pieaugumu apgriezti proporcionāli elektrības patēriņa samazinājumam.

Valsts nespēj nopirkt elektrību par pašas noteiktām cenām

Diemžēl problēmas ir vēl smagākas nekā tas, ko varētu iedomāties zem virsraksta “enerģētikas politika”. Viena no aizejošās vasaras tēmām bija nu jau atkāpušās valdības pieteikums slēgt simts skolas. Daudzos gadījumos tās tagad laukos vēl ir galvenās elektrības patērētājas (mācību gadā iztrūkst kalendāro gadu gaišākie un siltākie mēneši) plašā apkārtnē. No vienas puses, ST par to jāpriecājas, jo drīzumā atkal varēs pārdot kā lūžņus daudz vadu un transformatoru tinumu. No otras puses, tā nu tomēr ir zīme, ka uzņēmuma gals tuvu, ja pat valsts budžets turpmāk vairs nespēs apmaksāt valsts energouzņēmumu grupas kopīgi ģenerētos rēķinus, kuru piedzīšanai no elektrības lietotājiem valsts pilnvarojusi ST.

Saprotama ir gan valsts monopoluzņēmumu vēlēšanās, lai iespējami ilgi viss paliek tā, kā ir, ka elektrības patēriņa samazināšanās pamato elektrības piegādes tarifu celšanu, bet tarifu celšana izraisa patēriņa samazināšanos. Vēl jo labāk saprotama SPRK nespēja darīt kaut ko vairāk, nekā atzīt pakalpojumu apjoma samazināšanos par iemeslu to pašizmaksas pieaugumam. Pārsteidzoša ir Valsts prezidenta izteikšanās, ka labu galu šāda darbošanās neņems. Iepriekšējā pieredze gan brīdina negaidīt no tādām atklāsmē pārāk daudz. Gan jau I. Zariņš tikai imitē uztraukumu ar jautājumu, “vai kāds Rīgas pils komandā vispār apjēdz, kādas sekas var izraisīt šādi valsts prezidenta paziņojumi?” Pagaidām ticēsim, ka tiem tiešām būs sekas, bet lielāka varbūtība, ka nekādu seku nebūs.

Novērtē šo rakstu:

54
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

21

Latvijā vēl aizvien attiecībā pret citādi domājošiem tiek pielietotas represijas

FotoAivars Lembergs no Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) ir saņēmis atvainošanās vēstuli.
Lasīt visu...

18

Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos

FotoManu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Lasīt visu...

18

Arī Latvija ir atbildīga par krievijas raķešu triecienu

Foto2024. gada 8. jūlijā kārtējā necilvēcīgā krievijas raķešu trieciena rezultātā cieta Okhmatdyt bērnu slimnīca Kijivā – viena no svarīgākajām ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā. Tas ir kārtējais krievu okupantu kara noziegums pret ukraiņu tautu. Zem gruvešiem joprojām aprakti daudzi ārsti, māsiņas, sanitāri un mazie pacienti.
Lasīt visu...

21

Vai patiesi tiks likvidēts arī Valsts valodas centrs?

Foto“Man jau pērnajā rudenī lika saprast, ka turpinājuma nebūs,” teic Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš, komentēdams savu atlaišanu no darba, kas notiks šā gada 29. septembrī. To “lika saprast” Tieslietu ministrija.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule māksliniekam Agrim Liepiņam

FotoGodājamais Liepiņa kungs! Domāju, ka ne tikai man, bet arī daudziem gan mūsu novadā, gan citur Latvijā, ziņa, ka plānojat nojaukt Jūsu izloloto Uldevena senlatviešu pili Lielvārdē, bija nepatīkams pārsteigums.
Lasīt visu...

3

Ievērtējiet – tagad es esmu viedās administrācijas ministre un nekad neesmu dzīvojusi tik labi kā tagad!

FotoLatvijas daba ir mūsu bagātība, kas cauri gadsimtiem veidojusi mūs par zemi, kurā dzīvojam šodien. Mūsu senči, prasmīgi izmantojot dabas resursus, ir uzkrājuši kapitālu un radījuši pievienoto vērtību, būvējot Latviju par labklājības valsti. Kaut arī mums daudz vēl ir ko darīt cilvēku dzīves līmeņa celšanā, jāatzīst, ka nekad neesam dzīvojuši tik labi kā tagad.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi