Īstais brīdis paskatīties, cik drošas ir elektroenerģijas piegādes Baltijai un Latvijai
Aivars Strakšas02.02.2026.
Komentāri (46)
Iesaki rakstu: 
Virs Baltijas valda anticiklons, temperatūras no rītiem tuvojas mīnus 30 grādiem, un, ja var ticēt prognozēm, tad tuvākajā laikā anticiklona ietekme saglabāsies un neko daudz siltāks nepaliks. Īstais brīdis paskatīties, cik drošas ir elektroenerģijas piegādes Baltijai un Latvijai.
Šādā laikā riskus vieglāk uztvert vairs ne tikai kā abstraktus prātojumus, bet kā pavisam konkrēti saprotamu apdraudējumu ne tikai savai labsajūtai, un viegli stādīties priekšā, kas būs, ja elektrība pēkšņi pazudīs. Kaut vai uz pāris stundām.
Paņemam Nordpool datus 2. februārim un apskatāmies, kas tad notiek ar Baltijas reģionu un Latviju. No klāt pievienotā attēla ar 2. februāra elektroenerģijas plūsmām ir skaidri redzams, ka Baltija glābsies, tikai pateicoties importam. Pavisam uz Baltijas reģionu tiks piegādātas 31,1 tūkst MWh elektroenerģijas. Vidēji tas nozīmē 1297 Mw jaudu iztrūkumu, kas apmēram atbilst visam Latvijas patēriņam.
Zviedri un poļi kolosāli nopelnīs, jo Baltijas reģionā vidējā diennakts cena būs 317 EUR/MWh, kas ir apmēram 3x dārgāk nekā Ziedrijā un 2,5 x dārgāk nekā Polijā. Somiem gan tikai nedaudz lētāka nekā pie mums. Bet štrunts ar cenu.
Baltijas reģiona energodrošības lielākā problēma ir Lietuva, kas par spīti gandrīz 2,5 GW uzstādītajai vēja parku jaudai ir pilnībā atkarīga no importa, jo vēja stiprums ir niecīgs. Ja vēja parku jaudas dubultotu, tas tāpat neko daudz nelīdzētu. Deficīts ir arī Igaunijā, taču ne tik dramatisks.
Latvija principā sevi apgādā šobrīd ar elektroenerģiju pilnā apmērā, lai arī TECi strādā gandrīz maksimālā režīmā un, kā parasti ziemā, ūdens nav daudz. Cik droši ir elektrokabeļi Baltijas jūrā, esam jau pārbaudījuši.
Tātad vēja parku stāsts nav par elektroenerģijas piegāžu drošumu. Tāpat Baltijas reģionā paļauties tikai uz siltumsūkņu izmantošanu apkurei privātmājās ir nesaprātīgi. Elektrība var pazust tieši tad, kad tā visvairāk ir vajadzīga. Mums vēl bija “zaļas” iniciatīvas ierobežot un pat aizliegt malkas apkuri.
Es savā dzīvē atceros arī mīnus 42 grādu gaisa temperatūtu. Nestādos priekšā, par cik tādā gadījumā pieaugtu elektroenerģijas patēriņš, un pilnīgi droši, ka tad vēja parki būs pārvērtušies par elektrības patērētājiem. Arī HESi neko daudz iedot nevarēs, ja vispār kaut ko varēs.
Spriedelējot par energopiegāžu drošību nevajadzētu aizmirst, kādā ģeogrāfiskajā vietā dzīvojam, un pārāk nepaļauties uz globālo sasilšanu, bet rēķināties ar vēsturiskajām temperatūrām.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
