Īsas pārdomas par bijušajām un nākamajām vēlēšanām

Šoreiz es šeit negribu analizēt to, cik lielā mērā demokrātijas idejai atbilst ar likumu noteiktās partiju monopoltiesības deputātu kandiātu izvirzīšanā, jo tikai neliela iedzīvotāju daļa ir partijās. Es šeit negribu spriest arī par to, cik atbilstoša demokrātijas principiem ir tā noteiktā 5% barjera un par šo barjeru nepārvarējušajām partijām nodoto balsu pieskaitīšana barjeru pārvarējušajām partijām.

Tas viss jau ir apskatīts ļoti daudzos citos rakstos. Es gribētu padomāt par tādu lietu, kā deputātu un partiju atbildība, jeb pareizāk sakot, bezatbildība, kas slēpjas aiz tāda jēdziena kā “politiskā atbildība”.

Nevienam nav noslēpums, ka tā sauktā politiskā atbildība pie mums “nestrādā”. Deputāti var nepildīt savus priekšvēlēšanu solījumus, var pieņemt valstij un tautai kaitējošus lēmumus vai likumus, un nekāda saukšana pie atbildības un notiesājošs spriedums viņiem par to nedraud.

Kādreiz es jautāju kompetentiem cilvēkiem: kāpēc deputātiem par viņu darbību nav paredzēta un likumdošanā iestrādāta juridiskā, tai skaitā mantiskā atbildība? Un man atbildēja, ka tad jau neviens uz to deputātu amatu negribēs kandidēt. Tātad iznāk, ka bezatbildība mūsu valstī ir svarīgs faktors, kas cilvēkus motivē kļūt par deputātiem.

Iedomājieties, ka kāda banka izsludinātu vakanci uz bankas prezidenta vai direktora vietu, kur šo amatu ieņēmušajam būtu visas tiesības, bet nebūtu pilnīgi nekādas atbildības. Cik gan daudz blēžu un visādu avantūristu tur pieteiktos! Vai kāds brīnums, ka analoģiski personāži visus šos gadus ir spietojuši ap mūsu Saeimu? Un mēs viņiem ne tikai uzticam mūsu visu kopējo nodokļos nomaksāto naudu, bet vēl arī dodam tiesības mūsu visu vārdā aizņemties un izmantot pēc saviem ieskatiem miljardus.

Bet tagad padomāsim, par ko īstenībā katrs apzinīgs vēlētājs balso Saeimas vēlēšanās. (Es runāju par apzinīgajiem vēlētājiem, nevis tiem, kas balso par skaistām frizūrām vai elegantiem uzvalkiem.) Katrs apzinīgs vēlētājs vispirms uzmanīgi izpēta visas partiju priekšvēlēšanu programmas. Un balso viņš ne tik daudz par konkrētiem kandidātiem, cik par viņu partiju programmās minētajiem solījumiem uzlabot, attīstīt, pilnveidot, atbalstīt, cīnīties, panākt…

Diemžēl pēc vēlēšanām atklājas, ka deputāti savus priekšvēlēšanu solījumus nepilda. Kas tad īstenībā ir noticis? Bet noticis ir tas, ka tie solījumi, par kuriem balsoja visi apzinīgie vēlētāji, ir palikuši ārpus Saeimas sienām. Šie solījumi Saeimā nav ievēlēti. Ievēlēti ir tikai deputāti.

Palasiet visu to partiju priekšvēlēšanu programmas, kuru deputāti šodien veido valdību. Vai jūs tur atradīsiet solījumu ieviest Latvijā komandantstundu un likt policijai pa naktīm tvarstīt un sodīt cilvēkus, kas kaut kādas vajadzības spiesti izgājuši uz ielas? Vai jūs tur atradīsiet solījumu sastādīt atļauto un aizliegto sarakstu precēm, ko cilvēks drīkst un ko nedrīkst pirkt no veikalu plauktiem?

Vai tur jūs atradīsiet solījumu cilvēkiem aizliegt strādāt un pelnīt sev iztiku, nepiešķirot adekvātu kompensāciju? Vai jūs tur atradīsiet solījumu mūsu visu vārdā aizņemties miljardus un slēpt no atklātības šo miljardu sadalīšanu?

Bet par šo partiju deputātiem taču balsoja gan frizieri, gan skaistumkopšanas salonu darbinieki, gan mazie uzņēmēji, sīktirgotāji – visi, kam šodien liegta iespēja strādāt. Tas, par ko viņi visi balsoja, palika ārpus Saeimas sienām, bet tas, kas ar iebalsotajiem deputātiem Saeimā iekļuva, viņiem par ļaunākajos sapņos nerādījās. Kā tas iespējams? Atbildēt var vienā vārdā – bezatbildība.

Ir notikuši daudzi mēģinājumi šo situāciju mainīt, veidojot “pareizās” un “vēl pareizākas” partijas. Kas no tā visa ir iznācis, mēs labi zinām, bet mēģinājumi turpinās. Tāpēc padomāsim par šādas “vispareizākās” partijas iespējām iekļūt Saeimā un panākt būtiskus pārkārtojumus tautas labā.

Katras šādas partijas līderi jums labprāt ilgi un dikti stāstīs par tiem uzlabojumiem un pārkārtojumiem, kurus viņi pēc iekļūšanas Saeimā gatavojas īstenot, taču neviens no viņiem neieminēsies par tām 50+ vietām Saeimā, kas nepieciešamas šo uzlabojumu un pārkārtojumu realizēšanai un ko iegūt kādai vienai partijai pastāvošās vēlēšanu kārtības apstākļos ir pilnīgi neiespējami.

Pajautājiet viņiem kā viņi domā pildīt savus solījumus esot mazākumā un viņiem nebūs ko atbildēt. Iespējams, ka viņi sāks jums kaut ko stāstīt par pareizās koalīcijas veidošanu, produktīvu darbu opozīcijā, spiediena izdarīšanu uz citu partiju deputātiem, bet tā visa būs tikai tukša pļāpāšana.

Realitāte ir tāda, ka pat “vispareizākā” partija iekļuvusi Saeimā būtu spiesta vai nu bezcerīgi sēdēt opozīcijā, vai tirgoties ar saviem vēlētājiem dotajiem solījumiem. Gan vienā, gan otrā gadījumā tas nozīmētu vēlētājiem doto solījumu nepildīšanu. Un tikai ļoti naivs, aprobežots cilvēks vai viltīgs blēdis centīsies apgalvot pretējo. Tad nu padomājiet, kas ir tie cilvēki, kas dibina partijas un aicina jūs balsot par šīm savām partijām. Vai tādiem var uzticēties un par viņiem balsot?

Iespējams, ka daudzi, šo rakstu izlasot, teiks, ka tas viss jau sen bija zināms un nekas jauns šeit nav pateikts. Ja tā, tad kādēļ jūs - zinātāji tās savas zināšanas neizmantojat, bet ļaujat sevi muļķot un regulāri piedalāties šajā vēlēšanu balagānā? Kādēļ nepieprasāt noteikt deputātiem un partijām reālu atbildību? Kādēļ nepieprasāt mainīt Vēlēšanu likumu un Politisko partiju likumu?

Kādēļ, piemēram, likumdošanā neiestrādāt normu, ka partija, kuras deputāti nepilda priekšvēlēšanu solījumus vai rīkojas pretēji solītajam, zaudē politiskās partijas statusu un tiesības turpmāk izvirzīt deputātus, bet no šīs partijas ievēlētie deputāti zaudē savus deputātu mandātus un tiesības turpmāk balotēties vēlēšanās?

Jums liekas, ka tas ir par daudz prasīts? Jūs tiešām uzskatāt, ka labāk, lai blēži, zagļi un noderīgie kretīni bez jebkādas reālas atbildības veido dažādus Latvijas mīlētāju un saulītē cēlāju pulciņus, nodēvē tos par politiskām partijām un pēc tam ar augošu sajūsmu šņakarējas pa mūsu visu kopējo naudas maku un diktē mums noteikumus, kā dzīvot? Vai ar šo pēdējo 30 gadu pieredzi jums vēl nepietiek?

Novērtē šo rakstu: