Iesaki rakstu: 
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
Taču korupcijas problēma arī Ukrainā ir šausminoša. Pat augstāko Ukrainas politiķu sasaiste ar Krieviju vēsturiski bijusi izteikta. Arī tie bija iemesli, kas iedrošināja Krieviju rīkoties izteikti agresīvi.
Par "krievu gāzes princesi" reiz dēvētā Ukrainas premjere Timošenko bija apsūdzētā par Krievijas Aizsardzības ministrijas ierēdņu kukuļošanu, vēlāk krievi viņu apžēloja. Kad Putins 2005. gadā apmeklēja Kijevu, Putins un Timošenko apstiprināja, ka nekādu domstarbību abu starpā neesot.
Neskatoties uz to, jaunievēlētais Ukrainas prezidents Juščenko stiprināt starpvalstu attiecības nosūtīja miljonāru Porošenko, kurš tolaik kūrēja drošības un aizsardzības nozari. Tas gan Timošenko neliedza Maskavu apmeklēt pēcāk un saņemt garantijas, ka Krievijas Prokuratūrai un Aizsardzības ministrijai par kukuļošanas skandālu pretenziju nav.
Nākot pie varas, nākamais Ukrainas prezidents Janukovičs, kurš bija saistīts ar Donbasa ogļu klanu, 2011. gadā bijušo premjeri Timošenko iesēdināja cietumā, bet paraugprāvā politiķei piesprieda 7 gadus ilgu cietumsodu.
Kad 2013. gadā sākās Kremļa labvēlību baudošā gāzes oligarha Firtaša atbalstītais Eiromaidana mītiņš pret Doņeckas ogļu klana varu, daudziem šķita, ka Janukovičs ir pats lielākais ļaunums. Tika pieļauts, ka Krievija pat varētu iejaukties, lai Timošenko tiktu atbrīvota. Mēļoja, ja 2014. gada pirmajās dienās Putins būtu ieradies Kijevā un atbalstītu daudzu nīstā Janukoviča gāšanu un Krievijas gāzes oligarhātam lojālo Timošenko, notikumi būtu risinājušies pavisam citādāk.
Putins tomēr lēma citādi. Ukrainas armija un flote Krimā faktiski pilnā sastāvā pārgāja Krievijas pusē, kas atviegloja pussalas aneksiju. Tas Putinu iedvesmoja sākt jukas Luganskā, Harkovā un Doņeckā, sākās izteikta Krievijas un Ukrainas konfrontācija. Tam visam "piespēlēja" par Doņeckas un Ukrainas metalurģijas karali dēvētais oligarhs Ahmetovs. Beigu beigās ar "krievu pasauli" flirtējošais Ahmetovs saprata, ka citi ir viltīgāki uzpirksteņnieki un kontrole par Doņecku sāk zust.
Mariupoli u.c. rūpnieciskās pilsētas, kas turpināja ražot Ahmetova klana turību, tomēr izdevās paglābt. Talkā apturēt "krievu pasauli" devās arī citi oligarhi, tostarp "Приватбанк" īpašnieks Kolomoiskis, kurš pārstāvēja Dņepropetrovskas klanu un palīdzēja apbruņot brīvprātīgo bataljonus, kas aizvietoja demoralizēto Ukrainas armiju.
Steidzami sarīkotajās Ukrainas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Porošenko. Par "šokolādes karali" dēvētajam miljonāram tas netraucēja saglabāt savu ietekmi nozarē, viņam piederošie uzņēmumi Krievijā turpināja sekmīgi strādāt. Gāzes miljardierim Firtašam tikmēr neklājās viegli, jaunā vara sāka mazināt viņa ietekmi, un glābiņu oligarhs rada vien Vīnē.
Ietekmi zaudējušais Donbasa oligarhs Kurčenko pārslēdzās uz teritorijām, kurās kontroli bija zaudējusi Ukraina. Dažu gadu laikā Luganska un Doņecka bija kļuvušas par izteikti noziedzīgu Krievijas anklāvu, kur pat Krievijas likumdošana strādāja formāli. Sankcijas un "krievu pasaules" pārmaiņas pašam oligarham radījušas milzu zaudējumus.
Tikmēr Kijevā netraucēti turpināja saimniekot pasakaini bagātais oligarhs Medvečuks, kurš vēl pirms Krimas aneksijas bija aktīvs Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas savienības atbalstītājs. Domājams, oligarhs Putinam neliedza iedvesmu par "dažu dienu pārgājienu" līdz Kijevai 2022. gadā, taču paši ukraiņi domāja citādāk.
Arī šobrīd notiekošais, mēģinot no ietekmes atbīdīt "pelēko kardinālu" Jermaku, nereti tiek saistīts ar nežēlestībā kritušo oligarhu Kolomoiski, kurš esot cietumā tomēr saglabājis milzu ietekmi.
Neskatoties uz Ukrainas oligarhāta ietekmi, tā ir demokrātiska valsts, kas mainās. Kamēr ar tiešu ФСБ palīdzību Krievijas oligarhātu Putinam izdevies pakļaut sev.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
