Iesaki rakstu: 
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress 1990.gadā deklarēja sevi par Latvijas Republikas pilsoņu vēlētu "1918. gadā pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītas valsts, agrākās Tautu Savienības locekles - Latvijas Republikas - tiesisko pārstāvību". Šogad ir tā pastāvēšanas 33. gadskārta.
Tāpat ir arī 29. gadskārta nodevīgajam Krievijas armijas izvešanas līgumam, ko 1994.gada 30. aprīlī parakstīja Latvijas ceļa valdības pārstāvji Valdis Birkavs un Egils Levits.
Šis raksts ir aicinājums ikvienam nestāvēt malā, pārvērtēt savu darbību šajos gados un pieņemt nepieciešamos lēmumus, ja darbība bijusi kļūdaina, noraidoša vai pat noziedzīga.
Sāksim no pasaules mēroga personībām. Bils Klintons tāds tiešām ir. Redzot genocīda karu Ukrainā un tā šausmas, bijušais ASV prezidents Bils Klintons intervijā Īrijas raidsabiedrībai RTE pauda nožēlu par savu lomu procesā, kas noveda pie tā, ka Ukraina 1994.gadā atteicās no kodolieročiem.
Krievija nebūtu iebrukusi Ukrainā, ja Kijivai būtu palikuši atturēšanas kodolspēki, otrdien pārraidītajā intervijā atzina ASV eksprezidents.
"Jūtu personīgu iesaisti, jo es piespiedu viņus (Ukrainas vadību) piekrist atteikties no saviem kodolieročiem. Un neviens no viņiem netic, ka Krievija izdarītu šo gājienu, ja Ukrainai joprojām būtu tās ieroči," norādīja Klintons.
1994.gada janvārī Klintons parakstīja trīspusējo vienošanos par kodolieroču izvešanu no Ukrainas teritorijas ar tā laika Krievijas un Ukrainas prezidentiem Borisu Jeļcinu un Leonīdu Kravčuku.
"Es zināju, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins neatbalsta prezidenta Jeļcina noslēgto vienošanos, kas paredz nekad nepārkāpt Ukrainas teritoriālo vienotību - vienošanos, ko viņš noslēdza, jo gribēja, lai Ukraina atsakās no saviem kodolieročiem," sacīja ASV eksprezidents.
Ukraina "no kodolieročiem baidījās atteikties, jo viņi uzskatīja, ka tas ir vienīgais, kas viņus aizsargā no ekspansionistiskās Krievijas".
"Kad tas viņam bija ērti, prezidents Putins pārkāpa vienošanos un visupirms sagrāba Krimu. Un es jūtos briesmīgi, jo Ukraina ir ļoti svarīga valsts," atzina bijušais ASV prezidents.
Avots: 5. aprīlī, 17:48, LETA
Savukārt no TVNET/LETA 2005. gada 7. maijs 10:05:
„Latvijā norit ASV prezidenta Džordža Buša vizīte, kuras laikā viņš tiekas ar triju Baltijas valstu prezidentiem.
2005. gada 7. maijā tikšanās laikā ASV prezidents norādījis, ka ieradies Latvijā, lai runātu par demokrātijas principiem. Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas prezidente, un ASV prezidents svinīgā ceremonijā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Bušs un Vīķe-Freiberga sasveicinājās ar klātesošajiem, un ASV prezidents dažiem sveicējiem paspieda roku un sniedza savu autogrāfu.”
Uzrunā tautai Dž. Bušs atgādināja, ka ASV saprot tos lielos pāridarījumus, kas nodarīti Latvijai un tās tautai. Tomēr viņš aicināja visiem šeit tagad dzīvot saticīgi. Pēc būtības aicināja pieņemt okupācijas sekas un samierināties ar okupētājvalsts pilsoņu klātbūtni. Savdabīgs demokrātijas princips.
Kā pie šāda ieteikuma Dž. Bušs varēja nonākt? Tā ir iejaukšanās valsts iekšējās lietās. Ja nezinātu priekšvēsturi par tā laika Latvijas politiķu nostāju okupētājvalsts pilsoņu jautājumā, tad tīša iejaukšanās būtu nepārprotama. Vai sagaidīsim Dž. Buša komentārus, ka viņš ticis maldināts?
Latvijas Republikas pilsoņu griba šajā jautājumā 1990.g. aprīlī tika izteikta vispārējās tā laika partiju un organizāciju vēlēšanās.
1990. gada 8.-23. aprīlī notika LR Pilsoņu Kongresa (PK) vēlēšanas, kurās 707 772 iedzīvotāji (678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņu kandidāti) ievēlēja 232 delegātus. Pilsoņu kandidāti šajās vēlēšanās varēja piedalīties, ievēlot savus pārstāvjus PK tikai ar padomdevēja tiesībām.
PK 4. sesijā 1990. gada 15. decembrī pieņēma Latvijas Republikas PK un Augstākās Padomes (AP) kopīgā komunikē projektu, kurā abas puses apņēmās sadarboties un saskaņot savu rīcību. PK 15. decembrī pieņēma lēmumu piedāvāt to izskatīt un parakstīt arī Augstākajai Padomei. 1991. gada 13. janvāra plenārsēdē ar nosaukumu Latvijas Republikas AP un PK paziņojums to pieņēma arī Augstākā Padome.
Tajā pašā laikā 13. janvārī Tallinā A. Gorbunovs un B. Jeļcins parakstīja Latvijas Republikas un KPFSR līgumu Par starpvalstu attiecību pamatiem. AP šo līgumu 14.01.1991. ratificēja. Līguma 3. pants nosaka, ka abas puses uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un KPFSR teritorijā un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai.
Sadarbība beidzās nesākoties: 15. janvārī PK Latvijas Komiteja noraidīja un pasludināja par likumīgā spēkā neesošu un tiesiskas sekas neizraisošu AP lēmumu par līguma ar Krievijas Federāciju ratifikāciju, izplatot paziņojumu, ka līgums ir pretrunā ar LR pilsoņu interesēm, jo līgumslēdzējas puses izvairās konstatēt neapstrīdamo faktu, ka Latvija ir okupēta, anektēta un kolonizēta no PSRS puses. Pilsonības jautājuma regulēšana starpvalstu līgumā pēc būtības ir iejaukšanās LR iekšējās lietās. Tātad Dž. Bušs tīši neiejaucās LR iekšējās lietās, bet atkārtoja AP līgumā ar KPSR deklarēto. Viņam tikai nepateica, ka līgums nebija spēkā, jo KPSR līgumu neratificēja.
Kāpēc vienošanās ar AP tika pārkāpta? Atbilde vienkārša. Komunistiem un čekistiem nedrīkstēja ticēt. AP sastāvā slēgtajā LTF frakcijas sēdē no LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Edmunda Johansona teiktā uzzinājām, ka AP sastāvā ir 30 viņa kantora darbinieki. Komunisti AP vidū bija vairākums.
Tā laika LPSR politikas virtuvē ienākušais E. Levits, PK ievēlētais, kurš nepiedalījās nevienā sesijā, 1990. g. ”Rīgas balsī” izteicās: „Bez šaubām, pilsonības problēma. Te es esmu par nulles variantu. Tiesiskā valstī likumam, protams, nedrīkst būt atpakaļejoša spēka, un pilsonības likuma pieņemšanas brīdī visiem, kas pierakstīti Latvijas teritorijā un vēlas iegūt pilsonību, jābūt tiesībām kļūt par Latvijas pilsoņiem.” Tāda nostāja bija no “Interfrontes” noskatīta.
Tātad Dž. Bušs tīši neiejaucās LR iekšējās lietās, bet atkārtoja AP līgumā ar KPSR deklarēto. Viņam tikai nepateica, ka līgums nebija spēkā, jo KPSR līgumu neratificēja. Iespējams, ka viņš arī nebija neko dzirdējis par 1992.g. S. Karaganova doktrīnu.
S. Karaganovs ieteica stratēģiju, kā atgūt Krievijas ietekmi un īstenot savas intereses pēc PSRS sabrukuma. Tā kļuva pazīstama kā "Karaganova doktrīna", kuras pamatā ir trīs apsvērumi: pirmkārt, zaudētajās teritorijās joprojām ir skaitliski lielas krievu kopienas, ar kuru palīdzību Krievija var nodrošināt savu interešu īstenošanu neatkarību ieguvušajās valstīs; otrkārt, lai panāktu savu ietekmi, jāizmanto ekonomiskās sviras un investīcijas; treškārt, jāpanāk krievu valodas lomas saglabāšana un iespējama divvalodība šajās valstīs. S. Karaganovs ieteica arī aktīvi veicināt cilvēktiesību jautājumu saasināšanu Baltijas valstīs, lai bremzētu to iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.
Tālāk no š.g. 27. aprīļa TV3:
“Slepeni Kremļa dokumenti rāda, kā Maskava vēl pirms iebrukuma Ukrainā plānoja nostiprināt ietekmi Latvijā arī dibinot jaunas nevalstiskās organizācijas Krievijas politikas atbalstam, nepieļaut NATO nostiprināšanos reģionā, novērst pāreju uz mācībām latviešu valodā un atslēgšanos no Krievijas elektrotīkla, piešķirt valsts valodas statusu krievu valodai.
“Zīmīgi, cik liela loma šajos dokumentos ir atvēlēta krievu valodai, kas vēlreiz apliecina, ka Krievija savus tautiešus Baltijas valstīs, it īpaši Latvijā, uzskata par līdzekli, iespējamo ieroci, grib viņus musināt, nevēl viņiem mierīgu dzīvi, vēlas, lai Latvijas krievi šķeļ sabiedrību,” norāda Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jegermanis.””
Laikā, kad E. Levits, apveltīts ar trim ministru pilnvarām, parakstīja līgumu ar Krieviju, jau divus gadus bija zināma S. Karaganova doktrīna. Krievija šeit varēja pēc līguma, ko parakstīja V. Birkavs un E. Levits, atstāt līdz 300 000 krievu aģentu kopā ar ģimenes locekļiem, tai skaitā līdz 1992.gadam demobilizētām militārpersonām un agrāk šeit dzīvojošiem VDK, kā arī neskatāmu specspiegošanas iestāžu okupantu bariem. Tas ir uzpirkšanas un vervēšanas depozīts. Kā šodien mūsu varoņi vērtē savu tā laika darbību?
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress vēl turpina pastāvēt. Daudzi tā delegāti ir aizsaulē. Kā LR tiesiskā pārstāvniecība PK nevienu brīdi nav atzinis 4. maija republikas īstenoto okupētājvalsts pilsoņu legalizēšanu. Vietvara ir uzturējusi milzīgu nepilsoņu masu ar impērisku vēlmi noteikt Latvijas virzību uz austrumiem, kas izmisīgi turas pie mākslīgi radītās rossijas valodas (valodas radītāja M. Lomonosova nosaukums). Rossijas valodā mācīsies vēl līdz 2030. gadam pamata izglītības skolās.
Mans ieteikums ir noteikt Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegātiem piemaksu pie pensijas vai citiem ienākumiem no valsts budžeta par ilgstošu bezatlīdzības darbību Latvijas Valsts tiesiskuma sardzē.
Tā vietvarai būtu labākā savas nepareizās darbības atzīšana, neveicot dekolonizāciju.
*Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
