Iesaki rakstu: 
Mana tēva māte bija krieviete. No Abrenes, kur viņā ieskatījās latviešu robežsargs. Tēvamāte bija cilvēks, pret kuru reizēm uzbangoja grūti definējamas un ne pārāk jaukas jūtas. Līdzīgas tām, kādas pārņem šodien, lasot dažu šovinistu ierakstus sociālajos tīklos. Iedomājaties? Lasu Gapoņenko vai Ždanoku un atceros vecomāti!
Vecmāmiņai, vienkāršai lauku sievai, lai viņai vieglas smiltis, bija ģenētiski un ļoti spēcīgi iekodēts tas, ko saucam par impērisko domāšanu. Tāda liela nacionālā pārākuma un izredzētības sajūta.
Reizēm sadzīvojām itin labi, bet bija gadījumi, kad man nācās aizstāvēt ne tikai savu, bet arī pārējo latviešu cieņu un godu. Ko darīju ar lielu degsmi un visiem bērna rīcībā esošajiem kaujas paņēmieniem.
Lielākoties attiecību krīzi izraisīja cīņas ap un par televizoru. Vecmāmiņa vienmēr gribēja skatīties Centrālo (ekvivalents NTV1), turklāt, ja bija ziņu programmas Vremja laiks, tad tik kaismīgi, it kā tas būtu dzīvības vai nāves jautājums.
Es – Latvijas, kur tieši tajā laikā rādīja vakara programmu bērniem. Iespējams, ka viņa, būdama par kaut ko sapīkusi, vienkārši alka drusku izmest pūku, lai noņemtu stresu. Tā jau daži dara.
Un izvēlējās ātrāko veidu, apzināti provocējot vārdu kaujai par divu nāciju nacionālajām īpatnībām. Protams to vienīgo, kas uz šīm provokācijām uzreiz uzķērās. Starp citu, pēc daudziem gadiem viņa tikpat kaismīgi izcīnīja tās pašas cīņas ar savu mazmazdēlu, jo Miedziņš (Jāņa Jarāna izskatā) pie Latvijas bērniem ieradās precīzi tai laikā, kad Krievijas iedzīvotāji skatījās ziņas.
Visus deviņdesmit mūža gadus vecāmāte nodzīvoja Latvijā. Agrā jaunībā Latgalē, bet, kad sākās karš, ģimene pārcēlās pie vectēva Kurzemes radiem – īsteniem Latvijas patriotiem, iegādājās savu saimniecību. Vēlākos gadus babuška Nastja, kā pati sevi dēvēja, dzīvoja kopā ar mums Rīgas centra dzīvoklī.
Kāpēc es to stāstu?
Saprotiet, viņa tā arī nekad neieintegrējās.
Negribēja. Nejuta vajadzību. Kad sabruka PSRS, skuma par to. Kaut spiedu viņu skatīties Panorāmu, Labvakaru un noturēju regulāras “politinformācijas”.
Labi runāja latviski, taču, kad bija dusmīga, vienmēr komunicēja tikai dzimtajā valodā. Mēs pretī – tikai latviski. Principā.
Tāpat, kā tagad varam vērot dažā TV diskusijā vai ielu sarunās. Konsekventi katrs savā valodā. Tik konsekventi, ka vairs nav pat svarīgi, vai otrs dzird un saprot, ko saki. Galvenais, ka principi tiek ievēroti.
Patiesībā vecmāmiņa bija krietna un strādīga sieviete, lielāko daļu mūža smagos lauku darbos iejūgusies, viss jau tāpēc, lai vienīgais dēls varētu studēt augstskolā un dzīvotu labi. Iespējams, viņa justos daudz laimīgāka, ja mūžu pavadītu Pleskavas apgabalā, kopā ar tiem radiem, kas atdalījās no Latvijas līdz ar Abreni, nekā izstudējušā dēla absolūti latviskajā ģimenē Rīgā. Bet nu bija tā, kā bija. Dzīve viņu te atveda. Taču viņa negribēja integrēties un arī neintegrējās.
Cita starpā – vecmāmiņa absolūti un visā pilnībā ticēja visam, ko stāstīja centrālajā televīzijā. Viņas dzelžainākais arguments jebkurā situācijā bija: "Bet pa televizoru teica!”
Savukārt es jau kopš bērnības zinu, kā ir, kad aizskar tavu nacionālo pašapziņu. Tad sirdī un prātā “aiziet ciet” un kaislības ņem virsroku pār loģisko domāšanu.
Un šodien, lasot ierakstus sociālajos tiklos, secinu, ka cilvēks, ja vien atļauj sevi izprovocēt tiem impēriskajiem trubadūriem, atkal ir tuvu bērna prātam.
Vienalga – jauns vai vecs, inteliģents vai nē.
Būsim godīgi. Valsts integrācijas politika ir iebridusi dziļās auzās. Tieši tāpat, kā reiz notika manā ģimenē. Integrācijas plāns droši vien izmaksāja gana daudz, pie tā izstrādes daudz stundu pavadīja gudri cilvēki. Teorētiski viss bija pareizi. Tikai nevienam neienāca prātā, ka teorija ir teorija, bet katrs cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Un nospļauties viņam par uz sevi attiecinātām teorijām.
Neko nevar panākt ar piespiešanu un plēšanos, nevienu nevar piespiest kaut ko mīlēt un cienīt vienkārši tāpēc, ka tā vajag.
Taču man gribas domāt, ka polarizēšanās Ukrainas notikumu sakarā nav nacionalitāšu, bet gan vērtību pretstāvēšana. Tiekšanās sarīdīt cilvēkus tieši pēc nacionālajām pazīmēm ir vienkārši rupja provokācija.
Jebkurā gadījumā – šodienas lielā aktualitāte, manuprāt, spēt nepadoties provokācijām un visiem kolektīvi nenonākt šajā “bērna prātā”, "tirgus līmenī” vai kā nu vēl šo lai nosauc.
Eiropā karo, impēriskais gēns plosās uz urrā, kaimiņvalstī notiek lietas, kas Orvela daiļradei liek nobālēt. Mūsu pašu līdziedzīvotāji un līdzpilsoņi ik pa brīdim piedraud vismaz pacensties noorganizēt ko līdzīgu. Paskatīsimies reāli – tos, kas brauc šaut ukraiņus (vai aicina to darīt), mums nav nekādas vajadzības integrēt. Viņus vajag izraidīt.
Un, ja likumā ir atklājušies kādi bremzējoši “caurumi”, tad grūti iedomāties piemērotāku brīdi, lai valsts interešu un pilsoņu drošības labā tos sāktu lāpīt nekavējoties.
Nevis, kad nedod Dievs, viņi sāks šaudīties te un kādam šķitīs, ka viņi steidzami jāpaglābj.
Pārpublicēts no http://ingagoblog.wordpress.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
