Institucionālā asimetrija: kāpēc tiesiska valsts Latvijā pārtop par administratīvu feodālismu
Vilors Eihmanis01.02.2026.
Komentāri (87)
Iesaki rakstu: 
Klasiskajā tiesību zinātnē tiesiska valsts balstās uz divām aksiomām, kas definē brīvības telpu. Pilsonim un uzņēmējam piemīt negatīvā brīvība — atļauts viss, kas nav tieši aizliegts ar likumu (everything not forbidden is allowed). Publiskajai pārvaldei piemīt strikti deleģēta kompetence — aizliegts viss, kas nav tieši atļauts ar likumu (everything not permitted is forbidden).
1. Ontoloģiskais apvērsums: principi pret realitāti
Šie principi nav teorētiski lozungi — tie ir varas ierobežošanas mehānismi.
Latvijā pēdējo gadu laikā ir notikusi bīstama ontoloģiska inversija: publiskā pārvalde arvien biežāk rīkojas tā, it kā likums nebūtu tās varas robeža, bet gan elastīgs instruments mērķu sasniegšanai. Ierēdniecība ir uzurpējusi tiesības interpretēt likumu nevis ierobežojoši attiecībā uz sevi, bet paplašinoši attiecībā uz citiem.
Kad ierēdnis sāk darboties pēc nerakstīta principa “atļauts viss, kas nav sodīts”, tiesiska valsts pārtop par administratīvu feodālismu — sistēmu, kurā vara nav normatīvi ierobežota, bet funkcionē caur diskrēciju, bailēm un pakļautību. Šādā modelī valsts kļūst nevis par sabiedrības organizatoru, bet par ekstraktīvu institūciju, kas bremzē ekonomiku, inovācijas un uzticēšanos.
2. Administratīvā diskrēcija kā tiesiskā nihilisma avots
Problēmas sakne nav likumu trūkumā. Latvijā normatīvo aktu netrūkst. Problēma ir pārmērīgi plašā administratīvā diskrēcijā, kas aizstāj tiesības ar varu.
Interpretācijas monopols
Neskaidri formulēti likumi praksē netiek interpretēti indivīda labā, kā to prasa tiesiskās valsts pamatprincips in dubio pro libertate. Tie tiek interpretēti:
par labu budžeta interesēm,
par labu iestādes ērtībām,
par labu “drošākajam” administratīvajam risinājumam.
Likums kļūst par plastilīnu, nevis kompasu.
Procesuālā korozija
Administratīvais process tiek izmantots kā asimetrisks varas instruments. Laiks kļūst par sodu bez sprieduma:
uzņēmējam laika vilcināšana nozīmē kapitāla iesaldēšanu, investīciju sabrukumu un tirgus zaudējumu;
ierēdnim tā nozīmē procedūras imitāciju bez personiskām sekām.
Šeit nerodas taisnīgums — rodas nogurums un pakļaušanās.
3. Personīgās atbildības deficīts: sistēmas strukturālais defekts
No institucionālās ekonomikas viedokļa (Džeimss Bjūkenens, Duglasa Norts u.c.) jebkura sistēma funkcionē atbilstoši stimulu struktūrai. Latvijas publiskās pārvaldes stimulu sistēma ir paradoksāla: tai ir vara, bet nav riska.
Kolektīvās bezatbildības aizsegs
Lēmumus formāli pieņem “iestāde” — juridiska fikcija, kas izšķīdina personisko atbildību. Faktiskais lēmuma autors paliek anonīms un nesodāms pat gadījumos, kad:
lēmums ir acīmredzami prettiesisks,
tas tiek atcelts tiesā,
tas rada būtiskus zaudējumus privātpersonai.
Zaudējumu socializācija
Ja valsts zaudē tiesvedībā, zaudējumus sedz nodokļu maksātāji, nevis amatpersona, kas pieņēma kļūdaino vai pat ļaunprātīgo lēmumu. Šāda sistēma neveicina mācīšanos no kļūdām — tā institucionalizē bezrūpību, jo kļūdīties ir “bezmaksas”.
Reformu manifests: ko darīt tūlīt
Lai Latvija no deklaratīvas tiesiskuma valsts kļūtu par funkcionējošu, konkurētspējīgu sistēmu, ir jāatsakās no lozungiem un jāievieš atbildības arhitektūra.
I. Personīgā finansiālā un disciplinārā atbildība
Jāievieš reāls mehānisms, kurā ierēdnis par rupju nekompetenci vai tīšu likuma pārkāpumu atbild personīgi. Ja tiesa atzīst iestādes rīcību par prettiesisku, automātiski jāseko regresa prasības izvērtēšanai pret lēmuma parakstītāju.
Riska neesamība dzemdē patvaļu.
II. “Konsultē vispirms” princips kā tiesību norma
Sodu loģika jāaizstāj ar korekcijas loģiku. Pirmajam iestādes solim jābūt skaidrojošam un izglītojošam. Sods piemērojams tikai ļauna nodoma vai apzinātas atkārtotas nepakļaušanās gadījumā.
III. Labticības prezumpcija
Pierādīšanas pienākums jāpārnes uz iestādi. Uzņēmējam nav jāpierāda, ka viņš ir labticīgs — iestādei jāpierāda pretējais. Jebkuras normu neskaidrības automātiski interpretējamas par labu privātpersonai.
IV. Administratīvo termiņu “giljotīna”
Ja iestāde neievēro likumā noteikto termiņu, iestājas klusēšanas–piekrišanas princips. Tas piespiež sistēmu kļūt efektīvai un atņem laikam represīvu funkciju.
V. Iestāžu KPI maiņa
Iestāžu efektivitāte jāmēra nevis pēc sodu apjoma vai “atklāto pārkāpumu” skaita, bet pēc:
nozares izaugsmes,
procesu ātruma,
klientu apmierinātības,
tiesvedību skaita samazinājuma.
Nobeiguma vietā
Nācija nekļūst bagāta ar resursiem — tā kļūst bagāta ar taisnīgām institūcijām. Kamēr Latvijā ierēdnis būs primāri “pārbaudītājs” un “sodītājs”, nevis servisa sniedzējs un tiesību garantētājs, mēs paliksim Eiropas perifērijā.
Tiesiska valsts sākas brīdī, kad ierēdnis sāk baidīties no likuma tikpat ļoti, cik šobrīd uzņēmējs baidās no ierēdņa.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
