Iesaki rakstu: 
Ja Evika Siliņa būtu bijusi mana studiju biedrene lauku augstskolā vai vienkārši dzīves sists cilvēks, kas aizcīnījies līdz ilgi lolotām brīvdienām vai darbiņam Starbucks kafejnīcā Ņujorkā, bez lielas domāšanas būtu ietīkšķojis šo bildi. Ja tas ir tas, par ko meitene sapņoja, un viņai tas izdevies — cepuri nost!
Bet Evika Siliņa marta pirmajā pusē uz Lielo Ābolu aizdevās ne jau kā privātpersona. No 11. līdz 14. martam darba vizītē uz Amerikas Savienotajām Valstīm devās Latvijas Republikas ministru prezidents. Un tā tikai sanāk, ka šobrīd šo nomināli trešo augstāko, bet politiski Latvijā visnozīmīgāko amatu pilda Siliņas kundze. Tāpēc brīdī, kad Siliņa komandējuma laikā raksta publiskajā instagrama kontā, viņa uzstājas kā Latvijas premjere.
Evika Siliņa instagrammā dalās ar bildi no Taimskvēra, parakstot to ar rindiņu no amerikāņu repera Džeizī un dziedātājas Ališas Kīzas kopīgi 2009. gadā ierakstītās dziesmas Empire State of Mind:Concrete jungle where dreams are made of.
Izmantotajā parakstā nav pareizrakstības kļūdu. Tā ir precīza dziesmas rindiņa, kurai divas sekojošās ir: There's nothin' you can't do Now you're in New York.
Spriežot pēc premjerministres progresīvajiem politiskajiem izteikumiem, ticu, ka Evika Siliņa jūtas kā pasaules pilsone, kurai ar pārējo pasauli jāsazinās dolāru valodā. Atsauce uz lielu popularitāti iemantojušo dziesmu par Ņujorku pat varētu šķist kā nevainīgs jociņš. Haha, esmu izsitusies Ņujorkā, haha! Skaidrs, ka nav man nekāda sakara ar Ņujorku, kur nu vēl ar izsišanos, bet tā kā esmu te, kāpēc nepasmieties!
Tālumā vērstais skatiens gan stāsta ko citu. Tas nav nekāds joks. Evika Siliņa patiešām jūtas izdzīvojam dziesmas stāstu. Proti, ja esi izsities Ņujorkā, tad nav nekas tāds, ko tu nevarētu iespēt. Un patiešām. Ja Krišjānis Kariņš var piecus gadus nostrādāt par premjeru un pēc viņa mēs dabūnam Eviku Siliņu, tad nebūs melots, ja secināsim, ka ikviens var kļūt ja ne par pilotu vai programmētāju, tad vismaz par Latvijas premjeru pavisam noteikti.
Atliek tikai atcerēties premjerministres performanci Minhenes drošības konferencē.
Siliņas kundze patiešām izdzīvo lauku meitenes sapni. Bez amatam vismaz citos laikos sagaidāmās izpratnes viņa ir tomēr to dabūjusi un tagad braukā pa pasauli. Bildē skatus, kuri viņai iepriekš kā parastai meitenei nebija pieejami. Kā ierindas cilvēku es viņu saprotu. Ar nelielu nokaunēšanos man jāatzīstas, ka Ņujorka man ir vēl neapmeklēto ceļojumu galamērķu sarakstā. Es bildētos Taimskvērā un liktu bildi privātā foto galerijā.
Bet viņa ir Latvijas premjerministre. Nevis pirmā lēdija, princese vai instagrammas ietekmele. Premjerministres privāto sapņu piepildījums ir pēdējais, par ko viņas pavalstnieks grib dzirdēt. Kur nu vēl svešā mēlē un atsaucēs uz amerikāņu popkultūru. Nebūsim nu tik provinciāli.
Pārpublicēts no jazepsbasko.lv
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
