Igora Ivanova lieta. III daļa - "Pierādiet, nevis skandiniet izmeklēšanas dainas"

- izslēgts Igora Ivanova mantkārīgs nolūks iegūt Ellas kustamo un nekustamo īpašumu;

- izslēgta Mamedova un Antonova mantkārības stimulēšana no Ivanova puses, bet ja Ivanovs tādu mantkārību nestimulēja, tātad viņš nebija saistīts ar šo mantkārību;

- nepastāvēja Ivanova, Mamedova un Antonova kopīga iepriekšēja nodomu saskaņošana, rūpīga Ellas Ivanovas slepkavības plānošana un sagatavošana;

- Ivanovs, Mamedovs un Antonovs nesadalīja lomas un nesaskaņoja darbību;

- nebija iepriekš izstrādāta slepkavības plāna;

- neviens nesolīja Mamedovam jelkādu atalgojumu par sekmīgu killera meklēšanu;

- Mamedovs neveda Antonovu apskatīt Ivanovu namu, nepiemeklēja vietu, kur slepkava gaidīs savu upuri, neizstrādāja ar Antonovu atkāpšanās ceļus no nozieguma vietas pēc nozieguma pastrādāšanas.

Pārlasiet vēlreiz šos tiesā konstatētos septiņus izmeklēšanas robus un atbildiet nu jau uz ceturto nepatīkamo jautājumu: ja tiesa izmeta no apsūdzības slēdziena daļu ne ar ko neapstiprinātu pieņēmumu, tad uz kādu pierādījumu bāzes balstās Ivanovam izvirzītā apsūdzība, ka tieši viņš paziņoja Mamedovam Ellas mājup atgriešanās laiku, bet Mamedovs šo informāciju nodeva Antonovam? Ne uz kādu!

Labi, materiālu labumu Igors no Ellas slepkavības negūst, bet varbūt noziegums pastrādāts atriebības kārē par neuzticību. Tieši par to izmeklēšanu visu laiku centās pārliecināt Grasmanis, tā arī neuzdrošinājies aizstāvēt savu iecerēto, kuru, pēc viņa vārdiem, piekāva Ivanovs. Vai arīdzan nemaz nepiekāva? Pēc pieciem ieslodzījumā pavadītiem gadiem Igors izmeklēšanas izolatora sienās noslēdza oficiālu laulību ar sievieti, pret kuru loloja nopietnus nolūkus jau toreiz, kad Grasmanis un Ella Ivanova publiskās vietās neslēpa savas maigās jūtas viens pret otra. Šis notikums Ivanova un viņa izredzētās dzīvē notika pusotru mēnesi, pirms Igors uzzināja par sev pasūtīto koka uzvalciņu. Par kādu gan atriebību skandina Grasmanis!

Raug, nākamais caurums. Prokuratūra cenšas pārliecināt, ka viss slepkavības plāns balstījies uz to, ka tieši Ella uz nakti izlaidīs suņus no garāžas, bet, tā kā durvis no mājas uz garāžu Ivanovs pirms aizbraukšanas uz staciju aizslēgs, upuris ies atvērt garāžu no ielas puses, kur arī nonāks slepkavam uz grauda. Taču Ivanovu meita tiesā liecināja, ka ģimenē pienākums, kam izlaist suņus uz nakti, nav bijis strikti noteikts, un suņus grasījusies izlaist meita, bet aizkavējusies, tāpēc to darīt devusies māte.

Sanāk, ka Ella tonakt šķīrās no dzīves nejaušības dēļ. Pat vēl vairāk, mājkalpotāja sniedza ar zvērestu apliecinātu liecību, ka jau pēc Ivanova aizbraukšanas atnākusi, lai sakoptu māju pirms Ellas un bērnu atgriešanās, un pēc uzkopšanas tieši viņa iedzinusi suņus garāžā, kā arī aizslēgusi durvis starp māju un garāžu. Prokuratūra lūdza neņemt vērā šo liecību. Tiesa arī neņēma vērā.

Bet tagad absolūta fantasmagorija. Izmeklēšanā ir NOSKAIDROTS, ka nodoms par sievas slepkavību Ivanovam radās – uzmanību! – NENOSKAIDROTĀ LAIKĀ, bet pastrādāt slepkavību Ivanovs pasūtījis Mamedovam – uzmanību! – NENOSKAIDROTĀ LAIKĀ NENOSKAIDROTĀ VIETĀ. Tiesai gan izdevās izlobīt no apsūdzības, ka Ivanovs varēja izšķirties par Ivanovas slepkavību 2008. gada JANVĀRĪ un uzdot to paveikt Mamedovam – uzmanību! – 2007. gada DECEMBRĪ. Interesanta aina: tātad slepkavība bija pasūtīta, PIRMS pati slepkavības ideja radās pasūtītāja prātā. Vai saskatāt loģiku? Taču prokuratūra redz, un divu instanču tiesas arī redz. Tāds, lūk, caurums.

Vai Augstākās tiesas Senāts pievērsīs uzmanību šiem caurumiem, izskatot kasācijas sūdzību. Nav izslēgts, ka pievērsīs. Bet, ja tā rīcībā būtu detalizēta informācija par Ivanova slepkavības mēģinājumu izmeklēšanas izolatorā, – obligāti pievērstu.

Bet, ja pie jau uzskaitītā vēl pievienojam to, ka drīz pēc tam, kad tika pasūtīta Ivanova slepkavība, viņa mājā profesionāli atslēdza signalizāciju un no slēptuves baseinā nolaupīja ekskluzīvas vērtības un milzīgu naudas summu? Ja piedevām vēl pievienojam, ka O. P., kas interesējās par iespēju noslepkavot Ivanovu, bet pašreiz bēguļo, ir apsardzes sistēmu speciālists? Sagadīšanās? Nevar izslēgt. Taču āķis šeit ir pilnīgi citur: ja saliekam atsevišķus noziegumus secīgā ķēdē, tad rodas piektais nepatīkamais jautājums. Kas īstenībā nogalināja Ellu Ivanovu un par ko? Izmeklētāji ar notikumu strukturizēšanu dažādu iemeslu dēļ sevi neapgrūtināja. Tad palīdzēsim viņiem.

Pterodaktila anatomija

Visa šī epopeja ar Ivanova pārvietošanu no savrupmājas uz kameru aptver 5 (piecas!), sacīsim tā, aktīvas un divas pārtrauktas krimināllietas. Turklāt, pārtrauktas ir lietas, kurās prokuratūra sākotnēji apsūdzēja Ivanovu noziegumos, bet tiesa atzina viņu par nevainīgu. Pirmā no tām – draudi Grasmaņa dzīvībai un veselībai (kādēļ tad valsts viņu gadu uzturēja par mūsu nodokļiem?!). Otrā ­– par kukuļa izspiešanu no Ivanova, lai atvieglotu viņa likteni, kas žigli tika pārtaisīta apsūdzībā pret pašu Igoru par kukuļa piedāvāšanu pēc tam, kad viņš uzrakstīja iesniegumu par izspiešanu.

Bet esošajās krimināllietās Ivanovs ir apsūdzētais tikai saistībā ar bijušās dzīvesbiedres slepkavību, kamēr pārējās četrās lietās viņš ir cietušais. Nepatīkams samērs, vai ne? Cik jauki izskatītos, ja ar ieslodzījumu par Ellas Ivanovas nonāvēšanu viss arī beigtos, bet četrkārši cietušā statuss neapšaubāmi bojā skatu uz ainu. Tātad šajā jomā kaut kas ir jādara. Un tiek darīts.

Sakarā ar Igora Ivanova lietišķo dokumentu un naudas pazušanu no savrupmājas Ellas slepkavības dienā Ivanova iesniegums ir, bet izmeklēšanas darbības nenotiek. Gali tika nobēdzināti, PIRMS kāds iedomājās sākt tos meklēt.

Laikā, kad slepus no Ivanova ritēja darbs pie krimināllietas saistībā ar viņa slepkavības gatavošanu, bija fiksēta zādzība no slēptuves savrupmājas baseinā. Ļaundaris bija atstājis bioloģiskas pēdas, tika identificēts pēc DNS un noķerts. Tas izrādījās profesionāls vairākkārtīgi sodīts zaglis, nesen izcietis kārtējo cietumsoda termiņu. Tādas pašas pēdas tika atklātas vēl divās adresēs. Par šīm zādzībām aizturētais vainu neuzņēmās, pat neskatoties uz dzelžainiem pierādījumiem, taču epizodē ar Ivanova māju atzinās. Tiesa, apgalvojot, ka iegājis tikai paskatīties, kazi, kas slikti guļ. Paskatījies, neko nav paņēmis un aizgājis.

Ivanovs varēja kaut ar galvu pret kameras sienu sisties, bet šīs lietas izmeklētāji atteicās mēģināt noskaidrot notvertā zagļa iespējamo kopsakarību ar personām, kuras varētu būt saistītas ar Ellas Ivanovas slepkavību, dokumentu zādzību slepkavības dienā un paša Igora nonāvēšanas centieniem. Pietika jau ar to, ka noziedznieks atzinās par IEKĻŪŠANU svešā mājoklī, bet, ja viņš tur nočieptu kaut alumīnija karoti vai tualetes papīra rulli, tā jau būtu zādzība. Bet to vajag IZMEKLĒT. Prokuratūra tiesā paziņoja, ka izmeklēšana nav nepieciešama, pārbaudīt noziedznieka liecības nav pamata, bet recidīvista atzīšanās par iekļūšanu kļuva vainu MĪKSTINOŠS apstāklis. Visi Ivanova centieni panākt minēto pārbaudi sašķīda pret prokuratūras dzelzsbetona noraidījumu ­– ni, ni, nedrīkst!

Tādējādi arī otrā lieta, kurā Ivanovs ir cietušais, tika veiksmīgi aizlingota. Turklāt uzstādot Latvijas rekordu. Ja lieta, kurā Ivanovs ir apsūdzētais, vienā mierā ilgst jau piecarpus gadus, tad, lai lieta PAR IEKĻŪŠANU izietu tādas pašas izmeklēšanas stadijas un tiktu iesniegta tiesā, tajā pasludinātu spriedumu, izskatītu apelāciju otrās instances tiesā un iesniegtu kasāciju Augstākās tiesas Senātam, bija nepieciešami tikai SEPTIŅI MĒNEŠI.

Tagad par slepkavības sagatavošanu. Lieta ir sadalīta divās. Pirmajā no tām brīvībā palaistais un aizbēgušais slepkavības pasūtītāja pārstāvis O. P. var atrasties meklēšanā līdz pūcei aste ziedēs. Arī šajā lietā Ivanovs var uzspraust savu cietušā statusu uz nagliņas – lai karājas. Otrajā izdalītajā lietā S. I., kura deva rīkojumu noskaidrot iespēju nonāvēt Ivanovu, laimīgi ir aizgājusi pensijā, vaļsirdīgi atzīstas visā, kas vajadzīgs un var kļūt par vainu mīkstinošu apstākli, un prokuratūra arī šeit NEATRADĪS pamatu izmeklēt kādas saistības vai kopsakarības.

Kā pusē spēlē prokuratūra?

Tā, lūk, visi četri PRET Ivanovu vērstie noziegumi faktiski ir notušēti. Kam tas ir vajadzīgs? Pastāv divas versijas. Pirmā – pašam Igoram Ivanovam, lai apkrāptu mūsu tiesībsargājošo sistēmu un izvairītos no saistības ar Ellas Ivanovas slepkavību. Tas nozīmē, ka, sēžot izmeklēšanas izolatorā, viņš piemeklēja recidīvistu, izskaidroja viņam, kur un kā atslēgt signalizāciju mājā, iemācīja, kā atrast slēptuvi, izņemt no turienes naudu, kur atstāt pēdas, lai tiktu notverts, un ko teikt, lai saņemtu minimālu sodu. Vienlaikus Ivanovs cietuma sienās organizē teātri ar slepkavības mēģinājumu pret sevi pašu. Kā viņš to varētu paveikt, domājiet paši, - man nepietiek fantāzijas.

Tagad otrā versija. Jūs droši vien atceraties, ka periodā no 2007. līdz 2008. gadam bija vērojama biznesmeņu izšaušana? Toreiz arī Ivanovs stāvēja sprīdi no iestigšanas problēmās. Kāds ļoti vēlējās biznesā viņu pastumt malā. Tieši tādēļ vajadzēja nozagt lietišķos dokumentus no mājas. Taču nepalaimējās Ellai. Viņa ar bērniem aizkavējās lidostā, jo nebija atlidojusi bagāža. Tādēļ viņa mājās ieradās vēlāk, nekā bija paredzēts. Tādēļ vadītājs neiebrauca pagalmā (nebija smagu čemodānu, kuri būtu jāienes iekšā), bet izlaida Ellu un bērnus no mašīnas uz ielas. Varbūt čemodānu nozaudēšanu aviosabiedrībā arī organizēja Ivanovs? Ellai nebija jāiet bojā, vienkārši tā nebija viņas diena, precīzāk, nakts. Toties vēlāk slepkavību varēja uzvelt greizsirdīgam vīram – acīmredzamākais un vienkāršākais variants. Pārliecinoties, ka Igors ir iespundēts aiz restēm uz ilgu laiku, tukšajā namā atkārtoti tika meklēts tas, kas glabājās slēptuvē. Un, lai visus galus noslēptu ūdenī, atlika vienīgi Ivanovu cietumā nogalināt.

Jā, šī patiešām ir tikai versija. Bet tā NAV PĀRBAUDĪTA, NAV UN NETIKS IZMEKLĒTA, ja tāda nebūs Augstākās tiesas Senāta griba.

Piecdesmit pret piecdesmit

Atbilstoši pēdējiem grozījumiem spēkā esošajā Latvijas likumdošanā no šā gada 1. septembra spriedumi pēc to stāšanās likumīgā spēkā būs pieejami publiskā telpā. Tātad mēs kaut kad uzzināsim, kāds liktenis piemeklējis Ivanova kasācijas sūdzības Augstākās tiesas Senātam par viņa apsūdzību slepkavībā un lietas par zādzību no slēptuves, kurā Ivanovs ir cietušais, nogremdēšanu prokuratūrā. Man nez kāpēc šķiet, kas abas sadalītās lietas par Ivanova slepkavības gatavošanu galu galā arī nonāks Latvijas augstākajā tiesu instancē.

Taču vai šī instance vēlēsies dot pēdējo iespēju noskaidrot, kas gan īstenībā deva komandu izšaut Ellu un Igoru Ivanovus, un kāpēc prokuratūra spēlē tikai vienā laukuma pusē, vai atdos lietu tiesā VISU apstākļu jaunai pārbaudei – dievs vien zina. Citiem vārdiem sakot: 50 pret 50. Kā stāstā par garām lidojošā pterodaktila plāceni uz mūsu galvām.

Būsim reālisti. Pat vislabvēlīgākā iznākuma gadījumā Ivanovam būs jāsēž vēl bezgala ilgi. Labākajā gadījumā, ņemot vērā jaunatklātos apstākļus, lieta tiks nosūtīta kārtējai izmeklēšanai. Bet tie ir vēl gadu gadi. Taču Ivanovam pie sēdēšanas nav jāpierod. Gandrīz pusotra gadu viņš gaidīja, kamēr tikai tiks nozīmēta viņa apelācijas izskatīšana tiesā, bet pēc tam starp tiesas sēdēm bija pīppauze – ilgāka par gadu.

Ja Ivanovs patiešām ir noorganizējis savas sievas slepkavību, tad tā viņam arī vajag, tikai pierādiet to, nevis skandiniet izmeklēšanas dainas. Ja nepierādīsiet, tad gaidiet kārtējo sveicienu no Eiropas Cilvēktiesību tiesas. Lai gan mums pie kauna lietām Eiropas līmenī nav jāpierod. Tad droši varēsim pārveidot angļu garīdznieka un XVII gadsimta dzejnieka Džona Donna dievvārdus: nejautā, kam par godu ķērc Latvijas tiesībsargājošās sistēmas pterodaktils, – varbūt tas ķērc pēc tevis.

Novērtē šo rakstu: