Iespaidīga pretdarbība Jaunzemei VID ģenerāldirektora amatā, Kučinska valdība viņu neapstiprinās
PIETIEK12.12.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai gan jau pirms trim nedēļām par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amata konkursa uzvarētāju tika atzīta līdzšinējā Ekonomikas ministrijas Administrācijas vadītāja Ieva Jaunzeme, viņai nav cerību tikt apstiprinātai šajā amatā, kamēr darbu turpina Māra Kučinska valdība, - Pietiek rīcībā ir ziņas par apjomīgu pretdarbību šīs kandidatūras apstiprināšanai.
„Lai jaunajai VID vadītājai būtu stabilitāte un viņas pilnvaras politiski nebūtu iespēju apšaubītu, nepieciešams jaunās valdības atbalsts,” – šādu oficiālo viedokli pauž līdzšinējā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, savukārt Kučinska vadītā Ministru kabineta preses sekretāre uz jautājumu, ar ko skaidrojama kavēšanās ar Jaunzemes apstiprināšanu VID ģenerāldirektora amatā, atbildi sniegt nevēlējās.
Tikmēr neoficiāla informācija no vairākiem avotiem liecina par iespaidīgu pretdarbību Jaunzemes apstiprināšanai VID ģenerāldirektora amatā, kura vienojusi gan finanšu ministri un viņai pietuvinātas personas (tostarp bijušo Tautas partijas funkcionāru Arno Pjatkinu, kas pašlaik oficiāli ieņem viņas preses sekretāra amatu), gan virkni ietekmīgu polituzņēmēju, gan arī vairākas amatpersonas VID vadībā, kurām Jaunzeme šķiet neprognozējama un bīstama līdzšinējai „lietu kārtībai” Valsts ieņēmumu dienestā.
Par šo savu „bīstamību” Jaunzeme pārliecinājusi, novembra beigās televīzijā publiski izsakot izbrīnu par to, ka VID joprojām turpina strādāt darbinieki ar apšaubāmu reputāciju, kaut gan veicot dienesta darbinieku skaita samazināšanu par apmēram trim simtiem cilvēku, būtu vajadzējis atbrīvoties no šādiem cilvēkiem.
Papildus tam šaubas rada arī Jaunzemes bijušās ģimeniskās saites, - viņas bērna tēvs ir kādreizējais Apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas vadītājs, tagadējais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes loceklis Gvido Romeiko, un publiski ir pieminēta viņa iespējamā saistība ar pazīstamo advokātu Romualdu Vonsoviču.
Bažas par Jaunzemes darbību, ja viņa tiktu apstiprināta VID ģenerāldirektora amatā, līdz ar to vieno dažādu ekonomisko grupējumu pārstāvjus. Tas savukārt nozīmē ne tikai to, ka viņai faktiski nav nekādu izredžu tikt apstiprinātai Kučinska valdības pilnvaru laikā, bet arī to, ka zem lielas jautājuma zīmes ir arī konkursa rezultātu apstiprināšana pēc nākamā Ministru kabineta sastāva apstiprināšanas.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
