Iesniegums Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei: sniedziet argumentētus skaidrojumus vai beidziet izplatīt nepatiesu informāciju publiskajā telpā!
Matīss Žuravļevs*21.05.2024.
Komentāri (25)
Iesaki rakstu: 
SEPLP padomes locekļi dažādos pasākumos un masu medijos runā par krievu kolonistiem un okupantiem kā par mazākumtautību. Tā tiek saukti cilvēki, kuri ieradušies Latvijā pēc 1940. gada 16. jūnija un viņu pēcteči. Šie cilvēki neadekvāti tiek pielīdzināti vecticībniekiem, kuri sen ir integrējušies, ievēro Satversmes vērtības, dzīvo Latvijā paaudzēm ilgi un pieder Latvijai kopš valsts dibināšanas. Regulāri no SEPLP pārstāvjiem ir nācies dzirdēt, ka krievijas valsts valoda ir mazākumtautību valoda. Tas neatbilst patiesībai un ir diskriminējoši.
Lūgums skaidrot, kuri tieši likumdevēja izdoti likumi runā par šo cilvēku grupu kā par mazākumtautību un uzdod jūsu organizācijai attiekties pret šo grupu kā mazākumtautību? Cik man zināms, tad likuma “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību” 2. pantā mazākumtautības definētas šādi: “Latvijas Republika paziņo, ka termins "nacionālās minoritātes", kas nav definēts Konvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu.
Personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka izņēmumus.”
Pat vislabvēlīgākā šī teksta interpretācija neļauj attiecināt mazākumtautības statusu uz krievu okupantiem un kolonistiem, bet vecticībnieki ir sen integrējušies un pārvalda valsts valodu, ko apliecina statistika par valodas prasmēm.
Sagaidu katra padomes locekļa personisku un argumentētu skaidrojumu. Pamatojiet, kas liek Latvijā pēc 1940. gada 16. jūnija iebraukušos cilvēkus uzskatīt par mazākumtautību? Paskaidrojiet, kādēļ tiek runāts par mazākumtautībām daudzskaitlī, bet praksē visu Latvijas mazākumtautību kopējā saziņas valoda ir krievijas valsts valoda, nevis Latvijas valsts valoda? Kur veidojusies prakse, ka Latvijā sabiedriskie mediji uzskata, ka ar visām mazākumtautībām jāsazinās krievijas valsts valodā? Vai šī prakse ir okupācijas laika palieka? Kādēļ tā tiek turpināta un kādēļ katrs padomes loceklis to atbalsta?
Ja likums nenosaka krievu okupantiem un kolonistiem mazākumtautības statusu, tad aicinu izbeigt izplatīt nepatiesu informāciju publiskajā telpā un pārstāt šos cilvēkus dēvēt par mazākumtautību. Tas ir dziļi aizvainojoši okupācijā cietušo latviešu dzimtām.
* Biedrības "Austošā Saule" valdes loceklis
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
