Iesaki rakstu: 
Saskaņā ar 2019.gada 9.decembra Amerikas Savienoto valstu Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (Office of Foreign Assets Control – OFAC) publisko paziņojumu es, Aivars Lembergs, esmu iekļauts tā dēvētajā “Magņitska sarakstā”.
Pēc minētā paziņojuma attiecībā pret mani Latvijas Republikas atbildīgās iestādes un kredītiestādes veica virkni darbību, t.sk. iesaldēja manus un manu tuvinieku (bērnu, laulātās) vienīgos norēķinu kontus.
Publiski ir pausta informācija, ka ASV sankcijas ir jāievēro bankām Latvijā un ka ASV ir izteikušas brīdinājumu, ka jebkurš, kurš veiks finanšu pārskaitījumus sankcionētajām personām, arī var tikt pakļauts ASV sankcijām.
Izņemot minētos publiskos paziņojumus un no atsevišķām tiesību normām izrietošo informāciju, man nav sniegta sīkāka informācija par to, cik ilgi pret mani tiks īstenoti man piemērotie ierobežojumi un kādas ir manas tiesības prasīt piemēroto ierobežojumu atcelšanu.
Neviens – ne bankas, kuras iesaldēja manus un manu tuvinieku norēķinu kontus un pārtrauca jebkādu sadarbību ne tikai ar mani, bet arī ar maniem tuviniekiem, ne arī kāda šo banku uzraugoša institūcija nav sniegusi ne ieviesto sankciju, ne arī bankas rīcības tiesisko pamatojumu.
2016.gada 1.martā ir stājies spēkā Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums (turpmāk – Likums), kura mērķis, cita starpā ir nodrošināt tiesiskumu atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām un nacionālajām interesēm, piemērojot Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts noteiktās sankcijas. Likumā noteikta Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijās noteikto finanšu un civiltiesisko sankciju un Eiropas Savienības regulās noteikto sankciju ieviešanas, noteikšanas un izpildes kārtība.
Savukārt vispārējo sankciju izpildes kārtību nosaka 2019.gada 9.jūlija MK noteikumi Nr. 327 “Starptautisko un nacionālo sankciju ierosināšanas un izpildes kārtība” (turpmāk – MK noteikumi), kuru anotācijā noteikts, ka: “Latvijai juridiski saistošas ir tikai ANO un ES kā starptautisko organizāciju noteiktās sankcijas. Citu starptautisko organizāciju, [..] noteiktās sankcijas ir politiski saistošas un tās netiek ieviestas Sankciju likumā noteiktā kārtībā.”
Likuma anotācijā kā tā ieviešanas nepieciešamība ir norādīta nepieciešamība ieviest starptautiskos standartus, kas paredz sankcijas pret teroristiem un terorisma finansētājiem. No kā, nesaņemot nekādu citu skaidrojumu, būtu secināms, ka sankcijas pret mani tiek piemērotas kā pret teroristu un terorisma finansētāju.
Saskaņā ar Likuma 13.panta ceturto daļu kompetentā institūcija, kura lemj par Eiropas Savienības vai NATO dalībvalstu noteikto ierobežojumu piemērošanu Latvijā, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk – FKTK). Līdz ar to OFAC noteiktās sankcijas Latvijā tiek ievērotas saskaņā ar Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumu un FKTK izdotajiem noteikumiem Nr. 13 “Sankciju riska pārvaldīšanas normatīvie noteikumi” un par to uzraudzību atbildīga ir FKTK.
Kā atbildīgā institūcija, kas var noteikt kritērijus, kuras sankcijas uzskata par būtiskām un kā tās piemēro, FKTK 2019.gada 12.decembrī rīkoja preses konferenci, kuras laikā informēja klātesošos, ka 2019.gada 11.decembrī FKTK ir tikusies ar visām bankām un informējusi par tālākām sekojošām rīcībām, kā arī nosūtījusi vēstuli visam finanšu sektoram, izskaidrojot, kas tālāk jādara visām finanšu institūcijām. Diemžēl, arī šajā publiskajā preses konferencē FKTK nesniedza pamatojumu man piemērotajām sankcijām un neskaidroja, pamatojoties uz kādiem nacionāliem vai starptautiskiem normatīvajiem aktiem ir sagatavojusi šīs turpmākās darbības instrukcijas visām finanšu institūcijām.
Latvijas Republikā kā tiesiskā valstī ir jābūt iespējai lūgt kādu augstāku iestādi pārskatīt tādu FKTK lēmumu (administratīvo aktu) vai faktisko rīcību, kas vērsta uz būtiskiem manu cilvēktiesību ierobežojumiem.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 90.pantu: ”Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.” Savukārt, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 98.panta pirmajai daļai: „Privātpersonai ir tiesības saņemt uzziņu par savām tiesībām konkrētajā tiesiskajā situācijā (turpmāk — uzziņa).” Uzziņa ir dokuments, kurā pēc privātpersonas lūguma sniegts iestādes skaidrojums par privātpersonas tiesībām un pienākumiem konkrētā tiesiskajā situācijā. Kā norādīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 27.septembra lēmumā lietā Nr.SKA-958/2013: “Uzziņas institūts sakņojas Latvijas Republikas Satversmes 90.pantā, atbilstoši kuram ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Ar uzziņu personai tiek darīts zināms, kā konkrēto faktisko situāciju no tiesību viedokļa vērtē iestāde, proti, ar to tiek sniegts viedoklis, nevis informācija par faktiem.”
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzu man nekavējoties sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:
Sniegt informāciju par to, uz kāda pamata pret mani piemērotas sankcijas, norādot konkrētus nacionālos un/vai starptautiskos tiesību aktus;
Sniegt skaidrojumu par manām tiesībām man piemēroto sankciju kontekstā;
Sniegt skaidrojumu par banku pienākumiem attiecībā uz mani man piemēroto sankciju kontekstā;
Sniegt skaidrojumu, tieši kāds dokuments (izdevējs, datums, nosaukums) ietver pret mani vērstās sankcijas (turpmāk tekstā – Sankciju dokuments);
Izsniegt man Sankciju dokumenta oficiālu norakstu ar tulkojumu valsts valodā, izskaidrojot tā pārsūdzības iespējas, kārtību un termiņus;
Izsniegt man dokumentus, kurus FKTK uz Sankciju dokumenta pamata ir nosūtījusi kredītiestādēm, kurās atrodas man piederoši naudas līdzekļi un vērtspapīri, izskaidrojot šo dokumentu pārsūdzības iespējas, kārtību un termiņus;
Izsniegt man dokumentus, kurus FKTK uz Sankciju dokumenta pamata ir nosūtījusi jebkurām citām personām saistībā ar mani.
Uzziņa nepieciešama, lai ar tiesiskā valstī pieejamiem aizsardzības līdzekļiem aizstāvētu savas cilvēktiesības, kas ar Sankciju dokumentu un uz tā bāzes izdotiem FKTK dokumentiem attiecībā uz mani un maniem tuviniekiem aizskar Satversmes 92.pantā un 105.pantā noteiktās tiesības.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
