Iesaki rakstu: 
Kad pirms gada Džordans Pītersons nāca klajā ar video ierakstu, kurā izteica hipotēzi, ka karš Ukrainā ir konservatīvo vērtību sadursme ar Rietumu voukismu, daudzi to nosauca par slima suņa murgiem. Vakar bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele karu pārinterpretēja tieši tajā pašā mērcē. Lūk, viņas tvīts:
“Igaunijas parlamenta pieņemtais likums par viendzimuma pāru laulību legalizāciju ir Eiropas mediju ziņu top. Analīzes uzsver, ka tā ir arī ģeopolitiska izvēle, jo Putina karš ir arī karš pret eiropeiskām vērtībām, proti, tiesiskumu un cilvēktiesībām.”
Džordana Pītersona video uzruna “Russia Vs. Ukraine or Civil War In The West” bija ļoti skandaloza, jo varēja tikt uzlūkota kā Krievijas rīcības attaisnojums vai kā aicinājums pulcēties Krievijas atbalstam. Lai arī Pītersons skaidri norādīja, ka Krieviju neattaisno, viena no galvenajām atziņām (retorisku jautājumu formā) bija — vai nav tā, ka Rietumu deģenerācija (Pītersona lietotais apzīmējums) var kalpot savā ziņā par ieganstu, par tādu kā papildu motivāciju, par attaisnojumu sev (un citiem, kas ir gatavi tam noticēt) darīt to, ko Krievija izdarīja?
Kad Ineta Ziemele (izmantojot Eiropas mediju “analīzes” kā savu teicēju) iekrāso karu šajā pašā gaismā, ar ko viņa atšķiras no Pītersona? Vai Ziemeles kundze patiešām redz karu kā Krievijas vēršanos pret varavīksnes ideoloģiju? Vai varbūt tomēr Ziemeles kundze nelietīgi cenšas izmantot civilizētās pasaules nostāšanos Ukrainas pusē, lai pie reizes bazūnētu programmu, kurai viņas redzējumā šobrīd ir pieklājīgi un noteiktās aprindās populāri pieslieties?
Pieņēmums, ka Ziemeles kundzes nodomi nav tik zemiski (lai arī diezgan droši, ka tie tādi ir), ir ļoti interesants, jo principā padara Ziemeles kundzi par iebrukuma attaisnotāju. Proti, viņa liek noprast, ka tradicionālās ģimenes aizstāvji ir Putina pusē. Atvainojiet, piedodiet, bet tradicionālās ģimenes aizstāvji uzskata savu pozīciju par morāli pārāku par to, saskaņā ar kuru viendzimuma pāru attiecības ir pielīdzināmas laulībai. Un tam nav nekāda sakara ar cilvēku “seksuālo orientāciju”, jo laulība un ģimene ir nevis par seksu, bet par bērnu radīšanu un bērniem.
Atšķirība starp Ziemeli un Pītersonu ir tāda, ka Pītersona attieksmi tobrīd (neesmu sekojis līdzi viņa kara domas attīstībai pēc tam) varētu vismaz interpretēt kā aicinājumu Rietumiem attapties un nodalīt nacionālo suverenitāti un citas vērtības no ideoloģiskajiem murgiem, ja viņi grib saglabāt morālā pārākuma trumpi savās rokās. Tikmēr Ziemele saka, ka tas viss ir viens komplekts. Atvainojiet, piedodiet, bet, ja tas ir viens komplekts, tad vairākums Latvijas ir par Putinu?
Vairākums Latvijas nav par Putinu. Ziemele un citi varavīksnes pakaļskrējēji, kas tradicionālās ģimenes aizstāvību pielīdzina putinismam, ir nelietīgi meļi un Ukrainas izmantotāji. Palasiet, ko par Pītersona izteikumiem teica Rietumos pirms gada, un attieciniet to pašu un vēl vairāk uz Ziemeli. Iesākumam pietiks ar “The Atlantic” publicēto David French gabalu “Jordan Peterson is Terribly Wrong About Russia, and the West”.
Jautājums progresīvistiem: vai jums šis ideoloģiskais cīniņš par jaunajām "eiropeiskajām vērtībām" ir tik svarīgs, ka esat gatavi atdot Ukrainu par to?
Diez vai mēs vai paši progresīvisti gribētu, ka karš tiktu pagriezts kā konservatīvo vērtību un Progresa programmas sadursme. Tas ir, pieņemot, ka Pītersonam no paša sākuma jau nebija taisnība.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
